Alisa Sannikova Latvijā ieradusies uz nedēļu, pēc tam viņa dosies atpakaļ uz Londonu, ko nu jau sauc par mājām. Nedēļas laikā jāpagūst apciemot radi un draugi, apsveikt draudzene vārda dienā un nosvinēt vectēva Vladimira 80 gadu dzimšanas diena. Tagad Alisa jau ir atgriezusies ikdienas dzīvē Londonā.
Reizes trīs četras gadā meitene uz dzimteni atbrauc, jo «prasās atbraukt!», tomēr pārcelties uz dzīvi atpakaļ Latvijā vismaz pagaidām neplāno. Šeit dzīvo tuvākie cilvēki – ģimene un draugi –, tāpēc vienmēr gribēsies apmeklēt Latviju, bet pašlaik viņa ļoti labi jūtas Londonā, Jelgava meitenei nu jau šķiet pārāk maza.
Vecākās māsas piemērs
Alisa kopā ar vecākiem Valēriju un Aleksandru, kā arī vecāko māsu Annu sākotnēji dzīvoja Aspazijas ielā Jelgavā, pēc tam pārcēlušies uz Ozolniekiem. Alisa absolvējusi Jelgavas mūzikas skolu. Bērnībā vispirms vecākā māsa sākusi mācīties klavierspēli, un interese radusies arī Alisai, bet pēc skolotājas ieteikuma viņa pievērsusies stīgu instrumentiem un jau bērnudārza vecumā sāka apgūt čellu. Tagad Alisa ar smaidu atceras mazo teju vijoles lieluma čellu, ar kuru sākās šī instrumenta spēles mācību process.
Māsa Anna pabeigusi mūzikas skolu un nolēmusi turpmāk šajā virzienā neskoloties. «Arī es sākotnēji pēc mūzikas skolas domāju, ka tālāk vairs mūziku padziļināti neapgūšu. Iestājos 6. vidusskolā, bet apmeklēju arī privātstundas un turpināju spēlēt. Vienā reizē atnācu mājās un sāku raudāt – sapratu, ka nevaru bez tā visa iztikt, tāpēc 10. klasē iestājos mūzikas vidusskolā,» atceras Alisa. Dažkārt gan piezogoties domas – varbūt vajag dzīvē pamēģināt kaut ko citu, tomēr īsti atteikties no čella viņa nespēj.
Mācoties 3. kursā mūzikas vidusskolā, Alisa devās uz Londonu, lai mēģinātu iestāties mūzikas un deju konservatorijā (Trinity Laban Conservatoire of Music and Dance), kas meitenei arī izdevās. Nu jau šīs skolas absolvente piekrīt – tas, ka tajā apvienots gan deju, gan mūzikas novirziens, rada līdzību ar jauniešu vidū tik populāro filmu «Solis augšup» («Step up»). Daudzi projekti notikuši kopā gan dejotājiem, gan mūziķiem. Mācības organizētas tā, lai studenti apgūtu pēc iespējas plašāku programmu, iepazīstot dažādus mūzikas un dejas virzienus. Uz jautājumu, vai iestāties konservatorijā bija grūti, Alisa vien pasmaida: «Nebija tik traki, bet, protams, jāspēlē ir labi.»
Iestājeksāmenos ar augstu temperatūru
«No sākuma man bija nenormāli bail. Uz iestājeksāmeniem braucu februārī, biju pamatīgi apaukstējusies – sāpēja kakls, bija iesnas un augsta temperatūra. Nospēlēju un uzreiz intervijā ar pedagogiem man bija sajūta, ka tikšu šajā skolā,» atceras Alisa. Mācības nekāda izklaide nav bijusi – apgūstamās programmas apjomīgas, daudz eksāmenu. Pēc četru gadu studijām meitene ieguva bakalaura grādu. «Izdomāju, ka pēc bakalaura grāda paņemšu pārtraukumu un tad stāšos maģistrantūrā, bet pagaidām vēl neesmu izlēmusi, vai to darīt,» spriež Alisa.
Periods pēc pārcelšanās uz Londonu bijis ļoti grūts – ne vairs vecāki, ne draugi blakus. Bija gan daži paziņas, tomēr ar viņiem komunicēt sanācis gana reti. «Sākumā ļoti gribēju atpakaļ uz Latviju, bet domāju – nevar laist garām iespēju. Ja iestājos tik labā skolā, tad jāiztur,» stāsta londoniete.
Pamazām Londonā pierasts pie ikdienas. Alisa pirms došanās uz Angliju savas valodas prasmes vērtējusi kā gana labas, tomēr svešajā zemē izrādījies, ka nemaz tik viegli ar sazināšanos neiet. «Viņiem ir tik daudz dialektu un akcentu. Atceros, kā pirmajā mācību gadā man kursabiedri no Velsas kaut ko jautāja un es vispār nesapratu, par ko viņi runā. Vai, piemēram, indiešus, kas runāja angliski, nevarēju uztvert,» sākotnējās grūtības Anglijas galvaspilsētā atceras Alisa. Tagad ar saprašanos vairs nav problēmu, iegūti arī jauni draugi un ilgas pēc Latvijas vairs nav tik jūtamas.
Pašlaik daudz laika meitenes dzīvē aizņem darbs. Alisa strādā Londonā populārā terasē, kur ir gan restorāns, gan bārs, notiek dažādi koncerti un pasākumi. Viņas pārziņā ir tieši koncertu un pasākumu organizēšana.
«Iepriekš man bija sapnis – iekļūt labā skolā un pēc tam spēlēt slavenā orķestrī. Es pat to īstenoju – sāku spēlēt Londonas filharmoniskajā orķestrī. No sākuma man piedāvāja kādu aizvietot, bet pēc tam jau aicināja bieži. Tomēr sapratu, ka tas nav tas, ko gribu visu laiku darīt,» stāsta čelliste. Alisa arī turpmāk vēlas palaikam uzspēlēt kāda orķestra sastāvā, bet negribētu, lai tas kļūst par viņas pamatdarbu.
Mūziķe vislabprātāk spēlē klasisko mūziku, bet klausās dažādus skaņdarbus. «Tā kā man darbā visu laiku skan mūzika, mājās bieži vien izvēlos neklausīties neko un izbaudīt klusumu,» godīgi atzīst meitene. Viņas nākotnes iecerēs ir plāns tuvākajā laikā muzicēt kopā ar dīdžeju.
Negatīvu attieksmi pret sevi kā iebraucēju no Austrumeiropas Alisa nejūt. Tieši otrādi – kad vietējie uzzinot, ka viņa Londonā absolvējusi konservatoriju un spēlējusi filharmoniskajā orķestrī, viņiem tas šķiet apbrīnas vērts. Lai arī Anglijā runā par klasiskās mūzikas cienītāju loka sarukšanu, pati mūziķe to īpaši nav novērojusi. Uz koncertiem zāles vienmēr ir klausītāju pilnas un biļetes nereti izpārdotas jau krietnu laiku pirms to norises.
Tomēr pozitīvāk noskaņoti
Lai gan, šķiet, gadu gaitā tas ir mainījies, Alisa atzīst – Anglijā cilvēki ir pozitīvāk noskaņoti, biežāk smaida un priecājas. «Visiem ir problēmas. Arī tur iedzīvotāji saskaras ar finansiālām, veselības vai sadzīves problēmām, tomēr ikdienas dzīvē ir daudz pozitīvāki, dzīvespriecīgāki» atklāj londoniete. Tieši tas viņai liekas atšķirīgākais, salīdzinot dzīvi Latvijā un Anglijā. Tāpat meitene pasmaida par sastrēgumiem Latvijā – tās pāris mašīnas, kas dažkārt veido blīvāku satiksmi Jelgavā, viņasprāt, pavisam noteikti nav dēvējamas par sastrēgumiem. Londonā, no rīta dodoties uz darbu, nereti sanāk palaist garām pat vairākus metro vilcienus, jo tie ir cilvēku pilni.
Kopumā esot sajūta, ka Londonā latviešu ir tiešām daudz. Nereti gadās uz ielas dzirdēt sarunas latviešu vai lietuviešu valodā. Latvieši Anglijas galvaspilsētā izveidojuši savu sociālo grupu «LaLonda», kurā apvienojušies daudzi atbraucēji no mūsu valsts. Alisai gan viņu rīkotajos pasākumos aktīvi iesaistīties nesanāk, vienreiz kopā ar draudzeni apmeklējusi kādu šīs grupas rīkoto balli. Alisa tomēr neskumst, ka neizdodas izpriecāties latviešu ballītēs, – daudz laika ikdienā aizņem darbs un arī draugu, ar kuriem kopā pavadīt brīvos brīžus, netrūkst.
