Mūsu laikraksta lasītājs Modris Putns, Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuiža» galvenais grāmatvedis, šovasar kopā ar ģimeni – sievu Teiku un bērniem Mārīti, Maiju un Modri – pirmo reizi devās ārzemju ceļojumā uz Ungāriju ar savu auto.
Mūsu laikraksta lasītājs Modris Putns, Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuiža» galvenais grāmatvedis, šovasar kopā ar ģimeni – sievu Teiku un bērniem Mārīti, Maiju un Modri – pirmo reizi devās ārzemju ceļojumā uz Ungāriju ar savu auto. Izrādās, ka
12 dienu ceļojums pa Austrumeiropas valstīm ir pa kabatai ne tikai ļoti turīgiem ļaudīm. Piedāvājam Modra Putna stāstījumu par savu braucienu.
Mūsu ģimenei ir tāds niķis kaut kur ceļot. Latviju esam izbraukuši krustu šķērsu. Lietuva un Igaunija arī daudzmaz iepazīta. Nolēmām šovasar braukt uz Ungāriju, mūsu ģimene – divi pieaugušie un trīs bērni piecus, septiņus un 11 gadus veci.
Par ceļojumu sākām domāt jau laikus. Ievācām informāciju tūrisma gadatirgū Ķīpsalā, internetā. Izdarījuši aprēķinus, nolēmām, ka ceļojumam jābūt lētākam par 150 latiem uz cilvēku, jānodrošina bērniem silta peldēšanās, pieaugušajiem – neredzētas vietas un izklaides. Šīm prasībām atbilda Balatona ezers Ungārijā.
Ceļojuma ilgums: trīs naktis ceļā, septiņas naktis pie Balatona ezera, divas naktis atpakaļceļā. Mājiņu pie Balatona pasūtījām ar tūrisma firmas starpniecību jau martā, bet naudu maksājām pakāpeniski – 300 latu par septiņām diennaktīm divistabu mājiņā 100 metru no ezera.
Beidzot klāt ilgi gaidītā izbraukšanas diena – 26. jūnijs. Pie robežas Meitenes robežpunktā nostāvam divas stundas vienā rindā ar autobusiem, bet Lietuvu šķērsojam ātri. Uz Polijas robežas pavadām 20 minūtes. Mūsu stereotipi par šo valsti salūst jau pirmajā brauciena stundā. Ceļi gludi, apkārtne sakopta, pasakaini skaistas baznīcas un katedrāles. Visā ceļa posmā Ogrodņiki – Augustova – Belostoka nav nekādu starpgadījumu, vienīgi ezītis šķērso ceļu neatļautā vietā un pļavā ganās zilas govis.
Pēc 600 kilometriem pie Belostokas vējdzirnavām ir Belostokas brīvdabas muzejs, tam blakus – motelis «Viking zajezd». Pieprasītā cena – 160 zlotu par četrvietīgu istabu ar visām ērtībām.
Otrajā ceļojumā dienā šķērsojam lielāko Polijas daļu ar mērķi redzēt Niedzica pili uz Polijas un Slovākijas robežas.
Ēdam benzīntankos, kur parasti ir neliela, bet ļoti lēta un kvalitatīva ēstuve. Turpat var uzpildīt autogāzi. Gribēdami ietaupīt 25 kilometrus, pamatīgi nomaldāmies ceļā no Ļubļinas līdz Tarnobrzegai un zaudējam kādas trīs stundas. Nakšņojam miestā Karpatu kalnu piekājē. Četrvietīga istaba ar dušu un WC maksā 100 zlotu.
Trešajā ceļojuma dienā apmeklējam Niedzica viduslaiku pili (6 zloti pieaugušajiem, 4 – skolēniem) un pēc tam šķērsojam Slovākijas robežu. Robežsargus izbrīna mūsu pases. Mēģinājumi nolasīt tās ar datoru ir nesekmīgi, pēc datu ievadīšanas ar roku viņi pie sevis murmina: «Litva, Litva…». Automašīnas dokumenti uz Eiropas robežām nevienu neinteresē, toties «zaļo karti» uzmanīgi izstudē. Robežas šķērsošanas laiks – piecas sešas minūtes.
Slovākijā nepārtraukti līst, un mēs braucam bez apstājas, nopirkuši autobāņu karti (uzlīmi uz priekšējā stikla, to pārdod katrā benzīntankā). Slovāku zeme izskatās trūcīgāka par Poliju, īpaši ziemeļu daļā. Ceļi valsts vidienē ir labi un ātri, taču līkumoti un kalnaini. Veikalu mazāk nekā Polijā, maz apdzīvotu vietu.. Nakšņojam pilsētā Nove Zamki par ļoti demokrātisku cenu – 1000 kronu (13 latu) par divistabu apartamentiem.
Nākamās dienas rītā esam uz Ungārijas robežas un šķērsojam to kādās 10 minūtēs.
Tūlīt samainu naudu un apmulstu, turot rokās kādus 100 000 forintus (250 forintu = 1 eiro). Pirmajā benzīntankā nopērkam autobāņu nodokļu karti, jo atsevišķi ceļi ir maksas. Un labi, jo mūs aptur un pārbauda. 95E benzīna cena ir aptuveni 225 forinti. Braucienam izvēlamies lauku ceļus, lai varētu salīdzināt ar Polijas un Slovākijas ciemiem. Ungārijā ir diezgan lieli kontrasti starp rietumnieciskajām pilsētām un trūcīgajām ciemu nomalēm. Fantastiski skaista ar saviem apstādījumiem, arhitektūru un zaļo ezera ūdeni ir Balatona apkaime. Kādu stundu braucam un nevaram vien nopriecāties par skaistumu un ceļu policistiem – apmēram viens policists uz 10 kilometriem.
Pie mūsu pasūtītās kempinga mājiņas automašīnas spidometrs rāda 1680 kilometru. Nokārtojam formalitātes un par lielu pārsteigumu uzzinām, ka mums nav jāmaksā pilnīgi nekas, jo visu ir segusi firma, ar kuras starpniecību mājiņu pasūtījām… Tā mums ārkārtīgi iepatikās. Katram atsevišķa gulta un dvielītis, šķīvītis un karotīte. Divas guļamistabas ar divām gultām, liela halle ar papildu gultu, neliela virtuvīte ar galdu, bufeti, trauku skapi, elektrisko plīti, trauku komplektu, vēl arī vairāki katli, pannas, daudz dažāda izmēra šķīvju. Tualete un duša vienā telpā. Mājiņai priekšā liela, ēnaina terase – kā radīta karstajai Ungārijas vasarai. Vēl – pārvietojams veļas žāvētājs, mazgāšanas bļodas un grīdas lupatas. Bet tās pašiem nav jālieto, jo katru dienu mājiņā ierodas apkalpojošais personāls.
Visu nākamo nedēļu Ungārijā pavadām pēc vienotas dienas kārtības: no agra rīta brokastis, tad neliela ekskursija ar automašīnu (20 – 50 kilometru). Pirms pusdienām iepērkamies kādā no tuvējiem lielveikaliem, mājiņā gatavojam un ieturam pusdienas. Ap vieniem dienā gaiss Balatona apkaimē ir uzsilis līdz 30 – 32 grādiem, ūdens – līdz 28 – 29 grādiem. Peldamies un sauļojamies līdz vēlai pēcpusdienai. Pludmalē, protams, nodrošināts pilns serviss, lai bezrūpīgi atpūstos: var nomāt laivas, vēja dēļus, ir ūdens slidkalniņi, sērfinga skola. Metrus desmit no ūdens ir vasaras kafejnīca, alus bārs, elegantas tualetes un dušas. Ļoti amizanti izskatās augsti soli ezerā – kādus 300 metrus no krasta. Līdz tiem var aizstaigāt kājām un vakarā vērot brīnišķīgu saulrietu un tīksmināties par Balatona viņas puses kalniem.
Vakaros iespējams pasēdēt kādā kafejnīcā, taču tur skan tikai vācu šlāgeri, arī izvēlētais ēdiens nav īpaši gards. Turklāt vēl personāls mēģina blēdīties, atnesot nepasūtītus salātus un tā palielinot rēķinu. Netālu no mūsu kempinga izvietojies liels cirks un lunaparks, izkāpelējamies arī Fonjodas kalnos.
Ungārijas nedēļas laikā tikai viena diena ir apmākusies, nedaudz lietaina un ne pārāk silta (22 grādi). Pavēso dienu un arī katru rītu izmantojam ekskursijām pa vietējo reģionu. Nepieciešama laba autoceļu karte, vēlams 1: 200 000; vēl labāk, ja tajā ir iezīmēti tūrisma objekti. Lietojot šādu karti, atrodam daudz interesantu vietu: brīvdabas muzejus, cietokšņus, muižas, romiešu laika celtnes, termālos baseinus u.c.
Balatona ezera apkaimē apmeklējam zemnieku māju – cietoksni «Csilligvar», termālo ezeru Hevizā, vairākas romiešu laika celtnes un pilsētu atliekas, etnogrāfisku lauku sētu, indiešu kultūras centru «Krisna Volgi», zooloģisko dārzu, Tihani pussalu un abatiju (pa ceļam skaists brauciens ar prāmi pār ezeru).
Balatona apkaimē vairāk nekā 90 procentu ir vācieši, tāpēc nav problēmu sazināties, bet jau piecus kilometrus tālāk varam tikai plātīties ar rokām. No uzrunātajiem cilvēkiem 90 procentu nesaprot nevienu vārdu ne vācu, ne angļu, ne krievu valodā. Izņēmums ir Indijas kultūras centrs, kur mūs uzrunā vācu un angļu valodā. Centrs aizņem vairākus simtus hektāru, un par salīdzinoši nelielu summu (1000 forintu – ģimenes biļete) to drīkstam apskatīt, arī biofermu un templi. Lielākā daļa veidota kā parks ar dīķiem, nelieliem atpūtas stūrīšiem, bērnu rotaļu laukumu. Teritorijā ir ciemats, kur dzīvo 145 Krišnas sekotāji. Mājiņas ļoti mūsdienīgas, gaišās krāsās, un ne tikai dzīvojamās, arī sabiedriskās celtnes. Uzkalniņā liels, moderns Krišnas templis ar pakāpienveida terasēm, kas apstādītas krāšņiem ziediem. Tempļa iekšpusē koši griestu gleznojumi un krāsaini sienu bareljefi, kuros attēlotas ainas no Krišnas dzīves. Galvenajā zālē altāris, kurā redzamas Krišnas un viņa draudzenes skulptūras, tieši pretī Dž.Harisona skolotāja Prabhupada krūšutēls. 20 minūšu ekskursijā pa templi mūs laipni pavada Krišnas kopienas iemītniece, piedāvā ar lielu vēdekli pavēdināt Krišnas altāra skulptūru, ko arī izdarām. Ekskursijas gaitā mūs aizved līdz vietējai «kafejnīcai», kur varam nogaršot ekoloģiski tīrus austrumu ēdienus. Tiešām pārtika, ko lieto Ungārijas krišnaīti, ir veģetāra un pilnīgi ekoloģiski tīra, jo tās iegūšanai netiek izmantots ne benzīns, ne ogles, pat ne tradicionāli iegūta elektrība. Zeme tiek apstrādāta ar mūļiem (tos apskatījām biofermā), visa labība pašu audzēta. Apkurei tiek izmantota malka, elektrība iegūta no saules baterijām. Krišnaītu kopienas locekļi nelieto alkoholu, tēju, kafiju u.tml. Neticami, ka Ungārijā, kas pazīstama kā gulaša, čardaša un vīnu zeme, ir šāda pavisam citas pasaules saliņa.
Apbraukājot ciemus, var gūt īsto priekšstatu par Ungāriju – sakoptas mājas un pagalmi, apstrādāti lauki, laipni un smaidīgi cilvēki, neviena «bomža» un dzērāja. Katrā pagastā ir neliels etnogrāfiskais muzejs, biļetes pārdod tautas tērpos ģērbušās ungāru meitenes. Ieejas cena – no 20 līdz 60 santīmiem. Muzejs parasti sastāv no dzīvojamās mājas, āra kamīna, deju grīdas un mājdzīvnieku novietnes. Dzīvojamo ēku iekšpuse ir ļoti interesanta latvieša acij – pie «manteļskursteņa» žāvējas cūkas aste, gultas apklātas ar aitādām, visur bruņutērpu kolekcijas. Zemnieku mājas – cietokšņa «Csilligvar» pagrabā ar interesi apbrīnojam dziļo aku (60 metru), kā arī sienās iekaltās ķēdes gūstekņu piesiešanai, kas atgādina par 150 gadu senajām turku – ungāru cīņām. Vakaros vairākos muzejos notiek dažādi «pekstiņi» ar neierobežotu izēšanos un izdzeršanos.
Termālajā ezerā Hevizas pilsētā ūdens temperatūra ir 33 grādi, gaisa – 26 grādi. Ieejas maksa – 600 forintu pieaugušajam trim stundām.
Ātri paiet mūsu atpūtas nedēļa Ungārijā. 6. jūlijā sākam mājupceļu. Iegādājamies pāris eksotisku augu, ko ieaudzēt Latvijā. Dažu stundu laikā esam uz autostrādes, kas ved uz Egeru. Braucam kādus 400 kilometrus līdz Ungārijas un Slovākijas robežai un apstājamies pie Agteleka ciema, kur apskatām Eiropā lielākās stalaktītu alas. To garums – 26 kilometri, tajās pirms daudziem tūkstošiem gadu dzīvojuši cilvēki. Bērniem vislielāko prieku sagādā alā izvietotais nelielais terārijs, kur tā saimnieks atļauj paturēt rokās īstu boa žņaudzējčūsku un milzu ķirzaku.
Mājupceļā apskatām vēl tikai «Spišska hrad» – Eiropā lielākās pilsdrupas – un Belostokas pili, ko dēvē par Polijas Versaļu.
«Spišska hrad» bijusi grandioza būve kalna galā. Neticami, ka tas ir cilvēka roku darbs. Kaut arī «Spišska hrad» ir viens no ievērojamākajiem UNESCO kultūras mantojuma objektiem, tās ir un paliek tikai drupas, kas diemžēl vislabāk izskatās no attāluma. Tās ir tik lielas, ka apskatei vajag vismaz divas stundas.
Belostokas pils ir majestātiska celtne pašā pilsētas centrā, muižas kompleksā mīt medicīnas akadēmija. 18. gadsimta pils nedaudz atgādina mūsu Rundāli. Ļoti skaists ir pils parks, apstādījumi, gulbji parka kanālos, neskaitāmās skulptūras…
Atpakaļceļā pavadām divas naktis (trīs dienas). Trešās dienas pievakarē esam Žagares robežpunktā, kur robežu šķērsot ir vienkāršāk nekā Meitenē, un vēl pēc pusstundas – mājās.
***
Daži padomi
Austrumeiropas apceļotājiem:
gandrīz visur var norēķināties ar mūsu banku maksājumu kartēm «Visa Electron» un «Maestro»;
krievu valodu Austrumeiropā saprot lielākā daļa cilvēku, bet runā tikai savā valodā;
Ungārijā ir ļoti daudz labiekārtotu kempingu, kur par nelielu samaksu var uzcelt savas teltis un tā ceļot ievērojami lētāk (to dara vācieši, dāņi u.c.);
Slovākijā un Polijā degvielas cenas ir vienādas (aptuveni 42 līdz 43 santīmi par 95E); Ungārijā labāk degvielu neliet, jo tā ir dārgāka un no ārzemniekiem tiek prasīta dzeramnauda;
pārbraucieniem labāk izvēlēties sestdienas vai svētdienas, jo tad automašīnām, kas smagākas par 12 tonnām, kustība aizliegta;
vietējo valūtu ieteicams samainīt uzreiz uz valsts robežas, jo pēc tam var būt grūti atrast maiņas punktu vai bankomātu, turklāt par skaidras baudas izņemšanu jāmaksā samērā liela komisijas nauda.
