Pērn ap šo laiku, dodoties mājās no Slovākijas, Polijas karaļu pilsētas Krakovas pils pagalmā mūs pārsteidza interesants skats. Sākumā nevarējām īsti saprast, vai te briest kāds gadatirgus, vai pulcējas skautiem līdzīgas organizācijas, lai dotos pārgājienā. Dažādu krāsu lakatiņi ap kaklu, mugursomas, paklājiņi. Daudz entuziasma un prieka. Dziesmas, sasaukšanās. Tikai, kad skaļā un priecīgā masa izlija pilsētas galvenajā artērijā, sapratām, ka šie cilvēki, citu sirsnīgi pavadīti, dodas svētceļojumā uz vietējo «aglonu» – Čenstohovu.Svētceļotāju straumes, kas teju pilnībā nobloķēja satiksmi, todien redzējām vēl daudz. Jāatzīst, lai arī neesmu svētceļojumos gājēja, šajā skatā bija kas suģestējošs, liekot uz mirkli vēlēties būt starp šiem cilvēkiem. Kā daļiņai lielā veselumā, kas kopā kustas uz vienu mērķi. Izbaudīt, piedzīvot, attīrīties. Šīs domas, šķiet, nebūs svešas daudziem, kas prātā kaut reizi pārcilājuši arī Latvijai pazīstamo fenomenu, kad ik gadu augustā desmitiem tūkstošu ticīgo noliek malā savas ikdienas gaitas un meklē ērtākus apavus, lai saulē, lietū un vējā kājām soļotu uz nelielu apdzīvotu vietu Latgalē, kur pavisam drīz tiks godināta Dievmāte Marija.Protams, ne jau visiem būs šis mērķis, kā arī veids, kā viņi ieradīsies Aglonā. Tur būs sastopami arī ekskursanti, kas lēti izmantojuši kolektīvās iepirkšanās portāla piedāvājumu. Valdības pārstāvji, kas meklē izpatikt cilvēku pūlim. Tirgotāji, kam tā būs kārtējā izdevība «uzvārīties». Brīnumu meklētāji un tie, kas iedomājušies ar tulznām un fizisku nogurumu atpirkties no grēkiem. Ja vien nākamajā dienā varētu atkal no jauna ar tiem līdz matu galiem neaplipt. Tad jau uz Aglonu kājām būtu jādodas katru mīļu dienu!
