Ne vairs caur automašīnas logu, kā pirms diviem gadiem, dodoties ciemos
uz Norvēģiju, bet – nelielu durvju šķirbiņu, tverot pilsētas vispārējos
vaibstus. Tā varētu raksturot mūsu ģimenes kruīza ceļojumu uz daudziem
jau tik ierasto Stokholmu (17.–19. marts), cenšoties tajās dažās
Zviedrijas galvaspilsētā paredzētajās ieskriešanas stundās sasmelties
pēc iespējas vairāk kaut sīkumainu iespaidu. Sen esam pārliecinājušies,
kā tas vēl ilgu laiku spēj viegli nest pāri saspringtajai ikdienai.
Tāpēc
esam ar mieru paciest gan neomulīgo Baltijas jūras viļņošanos, gan
skaļāko publiku, kas, naski izmantojuši prāmja grādīgo piedāvājumu,
brīžam vairs nekontrolē savus «matam» izteicienus un skaļos rēcienus
pasažieru gulēšanas klājos. Īpaši atgriežoties mājās piektdienas vakarā,
kad «Isabellē» ir kā skudru pūznī un tuvojošās brīvdienas dara savu.
Tad arī vairāk var manīt kuģa apsargus, kuri, sazinoties pa rācijām,
platiem soļiem jož no stāva un stāvu, lai savaldītu kārtējo «norāvušos»
ceļotāju.
Šo skatu nedaudz amizantu dara prāmja šūpošanās, kas naktī
uz sestdienu, ņemot vērā plaši aptverošo laikapstākļu maiņu un (kā
uzzinājām atgriežoties) pat aptuveni četras balles stipro zemestrīci
Baltijas jūras ziemeļos, kas reģionā bijusi spēcīgākā pēdējo simts gadu
laikā, tikai pieņēmās spēkā. Mūsu kajītē to visuzskatāmāk demonstrē dēla
līdzpaņemtā bumba, kas nervozi ripo no viena gala un otru. Mums pašiem
par pārsteigumu – nekas īpašs! Ļaujamies šai stihijai, kas manā uztverē
ir savdabīga atgriešanās tādās kā pirmssajūtās, kad ūdens un māmiņas
šūpošanās bija mūsu ierastā eksistences vide. Vienīgi iemigt ir pagrūti,
jo fiziski šķiet, ka krītu, un apziņā iezogas tumšās, dziļās un aukstās
jūras nemīlīgais tēls.
Kruīzs daudz tiešāk norit skolēnu brīvlaika
zīmē, un dažāda vecuma bērnu un jauniešu uz prāmja tiešām ir daudz.
Viņiem arī paredzēta īpaša programma, kurā uzstājas mazie dziedātāji un
dejotāji, atnesot pavasara un tuvojošos Lieldienu sajūtu. Repertuārā ir
daudz «vistiņu», «gailīšu» un putniņu priecīgas čivināšanas, kam, šķiet,
pieskaņojušies arī kruīza šova «zvaigznes» – Kubas cirka krāsainie
klauni ar balti sarkanām sekstēm uz galvas. Taču man vislabāk šo sajūtu
uzbur maģiskais saulriets ceturtdienas vakarā, kas veļas maigi
dzeltenos, rozā, zilos un violetos toņos, nākamajā rītā iztēlē solot
spilgtu «augšāmcelšanos».
Visu rakstu lasiet otrdienas, 22. marta, «Zemgales Ziņās». Foto: Lāsma Antoneviča
