Kad iepriekšējās vasarās ir laivots pa Lielupi, Mūsu un Mēmeli, kā arī
Daugavu, Gauju, Aivieksti, Ventu un Abavu, Rindu un Irbi, tad vēl var
nolaivot pa Kurzemes upēm Tebru un Saku, kas Pāvilostā ietek jūrā. Tās
ir ūdenstūristiem mazāk pazīstamas. Tomēr izsenis kurši pa tām ir
laivojuši uz Aizputi, kas jau XIII gadsimtā ir bijis svarīgs centrs.
Taču XX gadsimta otrajā pusē padomju okupācijas laikā Tebras lejtece
bija iekļauta pierobežas zonā, ko tūristi nemēdza apmeklēt. Tā sanācis,
ka Tebru un Saku par ūdenstūristu upēm sāka saukt tikai divtūkstošo gadu
sākumā, kad kurzemnieki tās iztīrīja no kritušajiem kokiem. To gan,
upes straumei graužot mežaino krastu, tur ir gana. Tomēr ar tūristu
smailīti vai kanoe laivu garām tikt var. Ar gumijas laivu tur labāk
nerādīties – nāksies lāpīt.
Laivošanu
sākām 31 kilometru augšpus jūras pie Aizputes un Pāvilostas novadu
robežas, kur atrodas Sarkanvalku kapi. Tāds nosaukums ir bijis arī
ciemam, kas tur pastāvējis līdz Otrajam pasaules karam. Taču tagad par
agrāko ciemu liecina vien kapi un krustceles, kas aizved uz dažām
viensētām. Maz cilvēku manīja arī Aizputē, kur ap pusvienpadsmitiem
piektdienas vakarā neapstājoties ar automašīnu izbraucām cauri. Taču
nākamā rītā Tebrā laivotājus varēja saskaitīt varen daudz. Saucienam:
“Ahoi! No kurienes jūs?” Atbildes bija dažādākās: “No Rīgas!”, “No
Jūrmalas!”, “No Latgales”. Jaunieši vairākās laivās atbildēja, ka viņi
ir no Nākotnes. Katrs Tebras krastā stāvošais to nesapratīs, bet var
paskaidrot, ka Jelgavas novada Glūdas pagasta Nākotnes ciemā jaunieši
nekautrējas no savas dzīves vietas mūsdienās, varbūt šķiet, dīvainā
nosaukuma. Galu galā vārds “Nākotne” skan pacilājoši.
Šajā sausajā
vasarā, kad arī Pāvilostas novada dome (tāpat kā Jelgavas novada domes
un citas) lūdza valdību izsludināt ārkārtas stāvokli, ceļmalā pie
Apriķiem varēja brīnīties par jūlijā kupli ziedošu rapša lauku. Parasti
šī labība Latvijā zied maijā, bet pie Apriķiem acīmredzot ziedēja ar
labu cerību pārsēts lauks.
Ja trūkst lietus labības laukiem, ūdens
trūkst arī upēm. Šovasar Tebra laivotājus sagaidīja diezgan “kaulaina”.
Tā ūdenstūristi apzīmē upi, kurā ūdens līmenis ir zems. Proti, sēkļi,
akmeņi un siekstas, kam lielā ūdenī laiva pāri pāriet nemanot, tagad
sitās gar laivas dibenu un ķērās pie airu lāpstiņām. Laivojot reizes
desmit nācās apstāties un vismaz vienam no diviem braucējiem kāpt no
laivas ārā, jo citādi – ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tomēr sajūta,
atrodoties uz senā kuršu ceļa, ir īpaša. Cilvēks var ilgi skatīties
ugunskurā, un, šķiet, tāpat ir ar laivošanu pa upēm. Kaut kāda senču
asinsbalss tev saka: “Ir labi, ka tu tagad esi uz ceļa, kas senatnē
vienoja cilvēkus.”
Foto:
no Gaita Grūtupa albuma. Visu rakstu lasiet 26. jūlija “Zemgales
Ziņās”
