Turpinājums. Sākums 5. aprīļa laikrakstā
18./19. gadsimtā baltvācu jurists, dzejnieks un rakstnieks brīvkungs Ulrihs Heinrihs Gustavs fon Šlipenbahs 1809. gadā Rīgā un Leipcigā izdeva grāmatu “Malerische Wanderungen durch Kurland” (“Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi”), kurā prāva nodaļa veltīta arī tā laika Kurzemes administratīvajam centram – “Gubernatora pilsētai Jelgavai”. Piedāvājam ielūkoties tā laika pasaulē, iepazīstot arī seno Jelgavu (tulkojis Egils Jucevičs).
Tā mainīgos priekos, izklaidēs un darījumu rūpēs beidzot pagājušas astoņas līdz desmit dienas pēc Jāņiem. Pilsēta kļūst arvien vientulīgāka, redzami tikai mājup aizbraucoši piekrauti pajūgi. Jelgava pārstāj būt iedzīvotājiem bagāta pilsēta, pilna košuma un prieka. Ielas paliek tukšākas, pilsētas īstie iedzīvotāji atgriežas savā ikdienas dzīvē. Īsi sakot – Jelgava, kāda tā varētu būt, ir pazudusi un kļuvusi tāda, kāda tā ir. Bet es mēģināšu zīmēt arī to, un, ja te krāsas nebūs tik spilgtas, lasītājs saņems īstu skatu izpušķotā vietā.
Jelgava, kurā, ieskaitot priekšpilsētas, ir ap 700 ēku, no kurām apmēram 40 ir mūra, sešas baznīcas un ap 12 000 iedzīvotāju, atrodas plašā smilšu un purvāju līdzenumā. Purva upīte, kura saucas Drikse (Drixe), sākas pavisam netālu no pilsētas. Pilsētu apņem dažas iedzīvotāju aizsardzībai celtā vaļņa paliekas; pārrakts un sagāzies tas tagad balsta tikai dažas mājiņas. No sabiedriskām ēkām sevišķu pieminēšanu pelnījusi kādreizējā hercoga rezidences pils. Tā atrodas pilsētas austrumos. Pirmās pils celtniecību 1271. gadā uzsāka mestrs Konrāds fon Medems, bet tikai vairākus gadus vēlāk noslēdza Eberhards fon Monheims. Pēc tam, kad pili 1345. gadā uzbrukumā nopostīja lietuvieši, to atkal atjaunoja. 1705. gadā, kad pils piederēja zviedriem, to ieņēma krievu karaspēks Pētera I vadībā, kurš tobrīd arī pats atradās pilsētā. Tagadējo pili 1736. gadā pēc grāfa Rastrelli, kurš cēlis arī Ziemas pili Sanktpēterburgā, plāna sāka celt hercogs Ernsts Bīrons, kurš vēlāk būvi arī pabeidza. Pils sastāv no centrālā korpusa un diviem spārniem, un tai bez cokolstāva ir vēl divi stāvi. Kādreizējā iekārtojumā pilij bija 300 istabas, starp tām ar saviem izmēriem izcēlās deju zāle pils kreisajā spārnā. Arī galvenās trepes izbūvētas iespaidīgas. Pili ar pilnām tiesībām varēja saukt par piemērotu valdnieka dzīves vietai. Bet 1788. gada 20. decembrī liela pils daļa nodega, un mūri palika stāvot bez jumta līdz 1796. gadam, kad bojājumus izlaboja un pilī ierīkoja kazarmu.
30 metāla zārki
No laikiem, kad pilī dzīvoja Kurzemes valdnieki, nav palicis nekas ievērības cienīgs, izņemot pašu valdnieku mirstīgās atliekas, kas tiek uzglabātas pils pagrabā zem cokolstāva kreisā stūra. Te visi Kurzemes valdnieki, izņemot pēdējo mirušo hercogu Pēteri, ir sapulcējušies savos šaurajos nāves mājokļos, šeit smagais zārka vāks uz mūžiem slēdza sapņus, plānus un ieceres. Trīsdesmit metāla zārki šeit stāv kā nāves uzvara pār dzīvības varu un spēku, un sejas, kas reiz greznojās uz zelta un sudraba monētām, trūdēšana cinka un vara zārkos pārveidojusi pēc sava ieskata un uzglabā kā savus dārgumus.
No pirmā hercoga Gotharda Ketlera, kurš ordeņa mestra krustu nomainīja nevis pret hercoga kroni, bet, visticamāk, pret mīļoto sievu, un viņa sievas Annas palikuši tikai nedaudzi kauli un putekļi. Hercogs Gothards bija visādā ziņā ievērojams valdnieks, apveltīts ar retu spēku un varoņa augumu, kurš, no visām pusēm spiests un apdraudēts, atrada sevī spēkus saglabāt godu. Tāpat arī hercogs Jēkabs, kurš ar gudriem lēmumiem savai hercogistei starp tā laika valstīm prata sagādāt ievērojamu atpazīstamību. Hercogam Fridriham Kazimiram, tērptam samta hercoga mētelī un milzīgā parūkā, vēl var atpazīt dažus sejas vaibstus, bet hercogs Ernsts Johans, kurš tāpat kā viņa laulātā draudzene atdusas lielā, ar zeltītu bronzu greznotā zārkā, lai gan nav balzamēts, ir atpazīstams pilnīgi. Viņu apglabāja melna samta tērpā un sniegbaltā parūkā ar Andreja ordeņa zvaigzni pie apklusušajām krūtīm.
Ir teika, ka starp dižciltīgajiem aizgājējiem atdusas arī kāds Kurzemes zemnieks, kurš kāda hercoga – daži apgalvo, ka Vilhelma, citi, ka Ferdinanda, – vietā pieņēmis nāvi. Hercogu ceļojuma laikā esot bijis iecerēts ļaunprātīgi nogalināt, bet zemnieks, pārģērbies hercoga drebēs un ieņēmis tā vietu, atdevis savu dzīvību valdnieka vietā. Nesen gan pilnīgi droši pierādīts, ka zārkā dus nevis cēlais zemnieks, bet gan hercoga Jēkaba dēls princis Aleksandrs, kurš piedzima bez labās rokas un 1638. gadā gāja bojā Ofenas aplenkumā. Es tomēr ticu, ka tik izplatīts nostāsts nav pilnīgi bez pamata un vismaz notikums ir patiess.
Līdzšinējās akadēmiskās ģimnāzijas, kuru 1774. gadā dibināja hercogs Pēteris, bet tagad tā pārveidota par cita veida ģimnāziju, ēka atrodas Pils ielā. To cēlis ļoti meistarīgais arhitekts Severīns Jensens, dzimis dānis, bet ilgu laiku strādājis Itālijā. Neapšaubāmi, šī ēka ir viena no skaistākajām Kurzemē un ir īsta rota pilsētai. Krāšņo 170 pēdu garo fasādi grezno sešu romiešu kolonnu balstīts frontons, uz kura atrodas lielas Apolona un Minevras skulptūras. Uz frīzes zem frontona uzraksts ar zeltītiem burtiem “Sapientine et Musis sacrum Petrus Curlandine et Semgalliae Dux pos. MDCCLXXV”. Virs frontona paceļas četrstūrains tornis. Ērtas, nesen ierīkotas vītņu kāpnes ved līdz augšējai smailei, no kuras var tālu pāri pilsētai baudīt visbrīnišķīgāko skatu. Ēkas augšējā stāvā ir lielā zāle svinīgiem gadījumiem, divas mazas zāles priekšlasījumiem un bibliotēka. Lejā ir deju telpa, paukošanās telpa, konsilija telpa, kārtības uzrauga dzīvoklis un karceris.
Ēkas dienvidu pusē zem jumta izvietota observatorija. Tai ir daudzi izcili instrumenti un vēl izcilāks observatorijas vadītājs – galma padomnieks un profesors Beitlers, kura dziļās zināšanas ciena pasaule un pieskaita viņu pie izcilākajiem šobrīd dzīvojošajiem matemātiķiem un kura raksturs šaurā draugu un paziņu lokā ir tikpat cienīts kā viņa plašās zināšanas.
Bibliotēkā ir apmēram 25 000 sējumu, starp tiem izcili darbi mākslas nozarē, arī no klasiskās literatūras un vēstures atrodami vērtīgākie un retākie darbi. Visspēcīgāk pārstāvēta juridiskā nozare. Krājuma pamati tika likti, uzpērkot grāmatas no divām Berlīnes bibliotēkām. Vēlāk dažus sējumus dāvinājis hercogs, un beidzot 1796. gadā no kādreizējās Jelgavas brīvmūrnieku ložas bibliotēkas pienāca apmēram 10 000 sējumu, kurus ķeizariene Katrīna pavēlēja ieskaitīt akadēmiskajā bibliotēka. Bibliotēkas zālē ir divi Kararas marmora krūšutēli – Sulcera tēlu dāvājis hercogs Pēteris, lai godinātu vīra, kurš radījis ģimnāzijas projektu, piemiņu, bet 1801. gadā tam pievienojās Kurzemes bruņniecības dāvātais mediķa Dr. Lība tēls viņa medicīnisko sasniegumu dēļ. Jāpiemin arī kādreizējā jurisprudences profesora Besekes veidotā Kurzemes izbāzto putnu kolekcija, kurā sevišķi labi pārstāvēti vanagi.
Baznīca hercogienei Annai
Par sešām Jelgavas baznīcām – luterāņu vācu, luterāņu latviešu, katoļu, pareizticīgo, reformatoru un hospitāļa – varu teikt maz ievērības cienīga. Vācu baznīca 17. gadsimta sākumā tika celta ļoti masīva, izkropļotā, ne īstā gotiskā stilā. Dzejnieks Bornmans savā jau pieminētajā dzejolī to gan apraksta kā cienījamu meistardarbu, ko likusi celt hercogiene Anna. Vispatīkamākā āriene ir pareizticīgo baznīcai, kas celta tikai pirms apmēram 30 gadiem.
Jelgavā ir divas labdarības patversmes. Pirmā ir Katrīnas patversme, ko 1755. gadā dibināja ģenerāļa sieva Katrīna fon Bismarka, dzimusi Treidena. Ērtā divstāvu mūra ēkā abates uzraudzībā var uzturēties sešas dižciltīgas jaunkundzes vai atraitnes. Satversmes statūtus apstiprinājis kādreizējais Polijas karalis Staņislavs Augusts, tādēļ viņas pie zilas ordeņa lentes nēsā emaljētu medaljonu ar karaļa vārdu. Patversmes fonds ir 32 000 rubļu. Otrā ir 1791. gadā kādreizējā birģermeistara Kloka dibinātā atraitņu patversme koka ēkā Lielajā ielā. Tajā paredzēts uzturēties sešām tirgotāju un skolotāju atraitnēm. Patversmes fonds ir 44 800 rubļu, un to pārzina maģistrāts.
Vietējā nespējnieku patversme, ko ar lielu rūpību pārzina civilgubernatora kungs, kura humanitāte un interese par to ir liela, sadalīta trīs ēkās, kur tiek aprūpēti ap 250 slimnieki un nespējnieki. Tai pieder 17 237 1/3 rubļu liels kapitāls, kam vēl ik gadu pievienojas ievērojami brīvprātīgie ziedojumi, kā arī puse no vēl strādāt spējīgo patversmes iedzīvotāju nopelnītā. Vecākajā patversmē blakus hospitāļa baznīcai, kur katru pirmdienu notiek dievkalpojumi, daļēji ar 12 800 rubļu liela kapitāla augļiem, daļēji ar ziedojumiem dievkalpojumos tiek aprūpēti vairāk nekā 30 nespējnieki.
No privātām ēkām pilsētā ar skaistumu un greznību lieliski izceļas vecā grāfa fon Medema, fon Bernera, Vehtera un grāfa Līvena mājas.
No privātpersonu gleznu kolekcijām es zinu divas, abas satur daudz izcilu mākslinieku, kā, piemēram, Muriljo un Kranaha, darbus. Pirmā pieder kolēģiju asesoram fon Berneram, kura mājā sirsnīgi uzņemtas tiek visas mūzas un kura izsmalcinātā gaume un interese par visu skaisto un labo nezūd pat visnopietnākajos darījumos. Otrā pieder īstenajam valsts padomniekam fon Ofenbergam, par kura dārzu man jau iepriekš bija izdevība jums pastāstīt. Arī viņa mājā netrūkst vēl citu veidu izcilu mākslas darbu.
Mūziku Kurzemē mīl un mācās vairāk nekā citus mākslas veidus. Tai Jelgavā ir savi izcili mīluļi. Vairāki lieliski deju skolotāji ir aizņemti visas dienas stundas, ir vairāki diletanti, kuri dažu iebraukušu virtuozu, kas sevi uzskata par nepārspējamu, spētu apkaunot. Gandrīz katrā augstākās, izglītotās kārtas mājā, jā, pat pie vairākiem pārtikušiem amatniekiem, ar lielākiem vai mazākiem panākumiem tiek mācīta mūzika, un tikai retu ielu var iziet, nedzirdot mūzikas skaņas.
Pastāvīgie Jelgavas iedzīvotāji ir dažādu augstāku un zemāku iestāžu darbinieki un ierēdņi, lauku muižnieki, kas gan tikai nelielā skaitā pilsētā dzīvo pastāvīgi, pārējie vismaz daļu vasaras pavada savos lauku īpašumos. Bez tam te uzturas arī militārpersonas. Tālāk jāuzskaita zinātnieki un mākslinieki, tirgotāji, amatnieki un žīdi, no kuriem gan tirgotāji un amatnieki ir mazākumā, vairākums savu iztiku pelna ar paņēmieniem, kurus varētu saukt par mahinācijām.
Jelgavā dažādu kārtu cilvēki dzīvo savā lokā, nošķirti no pārējiem, jā, pat vienas kārtas pārstāvji nereti nošķiras cits no cita, tādēļ katram indivīdam ir tikai ierobežots sabiedriskās saskares loks. Visā visumā šis apgalvojums ir pareizs, bet pilsētā ir arī dažas cienījamas mājas, kur ik dienu tiekas jaukta un tieši tāpēc ļoti patīkama sabiedrība. Tajā pašā laikā liela daļa ierēdņu un citu Jelgavas iedzīvotāju neved nekādu mājsaimniecību un maltītes pasūta no viesnīcām. To Jelgavā netrūkst, lai gan, izņemot Jāņu laiku, pilsētā reti kad ir daudz iebraucēju. Liekas, viesnīcas ir iekārtotas ar domu par pilsētas paplašināšanos un iebraucēju skaita augšanu. Vislabākā slava ir “Hotel de Petersbourg”, “Stadt Moscau” un “Sonne”, pēdējai ne tik daudz istabiņu kā pasniegto ēdienu dēļ neesot dārgākai kā pārējās.
Tā kā Jelgava nav ostas pilsēta un rūpniecības un citas darbības pilnā Rīga ir ļoti tuvu, tirdzniecība šeit nav tik būtiska. Tādēļ arī no vietējiem tirgotājiem tikai retu var saukt par bagātu, daudzus pat nevar dēvēt par īsti pārtikušiem. Kādreiz Jelgava bija hercogu rezidence, un tie, ļoti maz izdodot valstij, veltīja lielus izdevumus sava galma greznībai. Pilsēta bija daudz dzīvāka, tās iedzīvotāji, arī zemākie slāņi, – turīgāki. Kad šeit dzīvoja hercogs Ferdinands, viņš staļļos turēja braucamos zirgus 30 pajūgiem un 300 jājamzirgus.
Par kaut kādam fabrikām Jelgavā man ziņu nav, kaut gan sedlu un zirglietu daudzumu, ko darbnīcā gatavo un piedāvā Alberta kungs, varētu pie tām pieskaitīt. Vēl jāpiemin šeit gatavotais ļoti labais safjāns, galdnieku izstrādājumi no mahagona koka un lieliski bronzas izstrādājumi.
Izcilu, goda pilnu pieminēšanu ir pelnījusi Stefenhāgena un dēla grāmatu spiestuve, ko varētu uzskatīt par pašu lielāko ziemeļos. Tai ir ļoti daudz dažādu skaistu burtu veidu, tā iespiež vairākās valodās un nepārtraukti darbina četras drukāšanas spiedes. Nesen tā paplašināja savus pakalpojumus, tagad iespiežot arī notis.
Jelgava kā gubernatora pilsēta ir arī Jelgavas novada centrs. Pie tā pieder Bauskas pilsēta, kā arī Dobeles un Skaistkalnes miesti. Tā platība ir 4892 kvadrātverstis ar 63 362 vīriešu dzimuma un 59 281 sieviešu dzimuma iedzīvotājiem, 79 kroņa un 94 privātām muižām (neskaitot pusmuižas), 24 pastorātiem, 10 kroņa mežniecībām un 5852 zemnieku saimniecībām.
Tuvākā apkaime dabas mīļotājiem
Šķiros no savas zemes galvaspilsētas, kurā es nesaskatu nevienu acīs krītošu trūkumu. Bet, pirms Jelgavu pametu, vēlos teikt dažus vārdus par tuvāko apkaimi, kas kalpo pilsētnieku pastaigām un dod iespēju vasarā uzturēties dabā.
No plostiem sastiprinātais tilts, jo sevišķi skaidros vasaras vakaros, ir iemīļota pilsētnieku pastaigu vieta. Skats uz skaistajām ēkām, uz pili un ar piekrautām laivām klāto upi ir brīnišķīgs. Šurpu turpu traucošās pasta karietes un citas ekipāžas, kas brauc no Rīgas vai arī dodas turp, tiltam piešķir tādu dzīvīgumu, kāda nav nevienai ielai pilsētā.
Otra patīkamā pastaigu vieta ir gar kanālu pie Dobeles vārtiem, lai gan ceļš līdz tam, visvairāk jau gājējiem, kad lijis, ir slikts un visai slidens. Bet, nonākuši pie mērķa, varam augstu alkšņu un kārklu pavēnī pastaigāties gar kanālu, kas pat karstās vasarās vēl vienmēr ir uzkrājis pietiekami daudz ūdens, lai dabas baudītājiem savos krastos sniegtu maigu vēsumu. Vairākas dārzu un skaistu pļavu ieskautas jaukas lauku mājas veido patīkamu ainavu. Pastaiga beidzas pie tā sauktā dambja sarga – kroga, kuru gan pa lielākajai daļai apmeklē tikai Jelgavas iedzīvotāju zemākais slānis.
Pie kanāla ir arī māja, kas piederēja Jelgavas reformatoru baznīcas sprediķotājam Tillingam, cilvēkam ar reti izciliem talantiem un zināšanām, bet arī nikniem ienaidniekiem, kuri tam bija kā jau daudziem talantīgiem cilvēkiem.
Divu draugu Teča un Švandera – abi savu taisnīguma, zināšanu un talantu dēļ tēvzemē tika tā cienīti un mīlēti, ka viņu piemiņai vajadzētu saglabāties arī bez marmora monumentiem, – pieminekļi atrodas divas verstis no pilsētas, netālu no Dobeles ceļa. Švandera piemineklis, skulptora Vendella veidots un kādas aizgājēja draudzenes uzstādīts pelēka marmora obelisks, kura augšdaļā ir aizgājēja attēls un uz pamatnes piemērots uzraksts, ar dažu simts metru garu bērzu aleju savienots ar drauga Teča monumentu. Tas veidots kā liela Kararas marmora urna uz bazalta plates zaļā, ar dzelzs režģa žogu ieskautā paugura.
Tečs savā testamentā noteica, ka gada ienākumi no pļavas, kas ieskauj pieminekļus, jāpiešķir Jelgavas amatnieku pārim, kurš pirmais kārtējā gadā salaulājas, bet ar noteikumu, ka viņiem jākopj bērzu aleja starp pieminekļiem un bojāgājušo koku vietā jāstāda jauni. Bet vai nu ziedotāju svētība – abi mira neprecējušies – īsti negrib “pielipt” jaunajiem pāriem, vai arī jauno mīlētāju rokas maigos stādus zemē neiestāda pietiekami cieši, taču ar katru gadu alejā parādās arvien lielāki robi, un arī par jaunu iestādītie kociņi stāv kā nelaimīgas laulības – bez lapām un nokaltušiem zariem. Pieminekļus skārusi arī postīšanas kāre – tos apraksta ar nepieklājīgiem izteicieniem, un pat tiek izlauzti posmi no režģa žoga. Liekas, cēlo vīru piemiņas liktenis būs līdzīgs daudziem – pārvērsties putekļos un tikt aizmirstiem.
Pilsētas tuvumā ir arī vairāki sabiedrībai pieejami dārzi, kas gan tiek apmeklēti reti. Hopes dārzs, liekas, domāts tikai virves dejotājiem un akrobātiem, kuri te parasti rāda savu māku. Vasaras mēnešos pastaigām labi piemērotas vēl dažas vietas. Latviešu mežsarga Strautu Kriša lauku sētā Vircavas kroņa mežniecībai piederošā egļu mežā latviešu saimniece pasniegs ne vien labu pienu un lauku ēdienus. Saimnieki ir kļuvuši tik smalki, ka viesiem piedāvā arī punšu, kafiju u.c. Skaistās vasaras dienās, sevišķi svētdienās, te redz daudz ekipāžu un kājāmgājēju.
Tā saucamie augstie kalni vilina ar skatu no prāva, mežiem apauguša pakalna, no kurienes ir interesants skats. Pa kreisi gar šo piemīlīgo apvidu, kur Vircava līkumo starp bagātiem, auglīgiem laukiem, stiepjas jauns ozolu mežs.
Ir vēl dažas vietas, kur var doties kājām vai ekipāžā, bet tās tiek mazāk apmeklētas kā iepriekšminētās. Ļoti interesantu pastaigu pavasarī, ledus iešanas laikā, piedāvā pils vaļņi. Kā no augsta altāra var vērot skaisto, bet šaušalīgo dabas piedāvāto izrādi.
