Vasara ir un paliek ceļojumu laiks. Vienalga, vai aplūko tepat mūsu pašu zemi, kaimiņu valstis vai kādu eksotisku vietu. Arī mūsu ģimene nespēja palikt vienaldzīga, zinot, ka visi citi kaut kur dodas.
Vasara ir un paliek ceļojumu laiks. Vienalga, vai aplūko tepat mūsu pašu zemi, kaimiņu valstis vai kādu eksotisku vietu. Arī mūsu ģimene nespēja palikt vienaldzīga, zinot, ka visi citi kaut kur dodas. Nolēmām braukt ceļojumā uz Austriju un, ja viss labi veiktos, arī Itāliju.
Ceļojumā devāmies piecatā (arī pusotru gadu vecs bērns), ar savu automašīnu, tātad noteicēji maršruta izmaiņās bijām tikai mēs paši. Šis ceļojums atšķirībā no citiem mums atmiņā noteikti paliks ar ārzemju policijas interesi par mums – latviešu (nez kas tie tādi!) tūristiem.
1. sērija.
1000 kilometru līdz Eiropai
Mūsu kompānijā šoferis garajam ceļojumam bija tikai viens. Pārējiem tas nozīmēja iespēju visa ceļojuma laikā vērot ainavas aiz loga, viņam – septiņas dienas pie stūres.
Laikam gan vistrakākais pārdzīvojums bija pirmā un pēdējā diena. Pirmā pat vairāk nekā pēdējā, jo mājupceļš parasti šķiet īsāks. Lai lieki netērētu ceļojumam atvēlēto naudu un iekļautos atvaļinājumam paredzētajā laikā, bijām plānojuši jau pirmajā dienā aizbraukt pēc iespējas tuvāk Čehijai.
Tie, kas kādreiz devušies ceļojumā pa Eiropu ar savu auto, zina, ko nozīmē apnicīgais ceļš cauri Polijai. Lai to kaut nedaudz padarītu interesantāku un izlocītu sēžot piekusušās kājas, nolēmām mazliet apskatīt Polijas galvaspilsētu Varšavu, pareizāk sakot, tās vecpilsētu. Zinājām jau gan, cik viegli Varšavā ir apmaldīties, to bijām piedzīvojuši iepriekšējā braucienā, tomēr no savām kļūdām nemācījāmies. Pēc vecpilsētas apskates un stundu ilgās maldīšanās, tālāko ceļu meklējot, sapratām – Varšavai labāk ar līkumu. Jau krietni vēlāk, atpakaļceļā, beidzot bijām sapratuši poļu īpašo ceļa zīmju izvietošanas stratēģiju un nomaldīties šajā zemē vairāk neiznāca. Izrādās, ja pagrieziens pa labi paredzēts vēl pēc krietna gabala, poļi ceļa zīmi par to izvieto vismaz piecus krustojumus pirms tā, un pie skaidri saprotamām ceļa zīmēm pieradušie šoferi, protams, griež ar’ nost pirmajā krustojumā aiz zīmes, bet nekā!
Diemžēl labie nodomi sasniegt Čehiju jau pirmajā ceļojuma dienā palika neīstenoti. Robu plānā, protams, iecirta apmaldīšanās Varšavā. Turklāt arī 1000 kilometru ir krietns pārbaudījums šoferim vienā dienā, tāpēc necentāmies par katru cenu skriet pēc iespējas tālāk. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tur vēl valdīja vasaras karstums: pulksten desmitos vakarā termometrs rādīja 28 grādus. Tādā karstumā braukt bija grūti ne tikai šoferim un mazajam bērnam, bet arī pārējiem.
Nakšņošanai izvēlējāmies Vroclavu, jo kartē lepni rādījās trīsstūrītis, kas liecināja, ka tur ir kempings. Par laimi, benzīntankā, kur vēlā vakarā jautājām ceļu, tobrīd atradās poļu jaunieši, kas atzina, ka nezinātājiem šo naktsmītni pašu spēkiem atrast būs ļoti grūti, un brauca ar savu mazo auto pa priekšu rādīt mums ceļu. Tas gan bija krietns pārbaudījums. Lai arī pašiem šķita, ka esam pieraduši pie poļu trakās braukšanas manieres, šis pārspēja visu citu redzēto. Trakā ātrumā mazais «vāģis» šķērsoja vai pusi pilsētas, neskatoties ne uz ceļa zīmēm, ne luksofora sarkano gaismu.
Naktsmītni atradām veiksmīgi, tiesa gan, visu nakti tā arī īsti nekļuva vēsāks, turklāt varējām pārdzīvot teju vai lielāko negaisu savā dzīvē.
2. sērija.
Trīs jaukas policistes
Nākamajā dienā ar jauniem spēkiem ceļu turpinājām, priecājoties, ka tuvāk Čehijai arī Polijas ainava kļūst rietumnieciskāka, samazinās, līdz pavisam izzūd viņu raibās reklāmas.
Čehijā bija jūtams, ka tuvojamies Eiropai – arhitektūra gaumīgāka, ceļi labāki, autobraucēji prātīgāki, pārdevēji pieklājīgāki un kafija garšīgāka.
Neiztikām, protams, bez slavenās Prāgas apskates, kur pretstatā Varšavai neapmaldījāmies un turpat galvaspilsētā atradām kempingu, kurā pārnakšņot.
Pirms brauciena centāmies izpētīt, kurā valstī ātrgaitas šosejas jeb «bāņi» ir maksas, kurās ne, bet Čehiju savos pētījumos bijām palaiduši garām. Tas noteikti nebija tāpēc, ka gribētu izsprukt, nemaksādami par «bāņa» izmantošanu, bet gan vienkārši izklaidības dēļ. Samaksāt par to vajadzēja, izbraucot no valsts un pilnīgi negaidīti.
Līdz pat Čehijas – Vācijas robežai nekādu problēmu mums nebija. Robežu izdevās šķērsot ātri un bez liekiem jautājumiem. Prieki beidzās Vācijā, kur mūs sagaidīja jautājums: «Kur ir jūsu vinjete?» Protams, nebija… Rezultātā – 20 eiro soda nauda.
Sodu samaksājām un varējām braukt tālāk. Tikko šķērsojuši robežu, vēl īsti neatguvušies no tā, ka pašu vainas dēļ bijām spiesti šķirties no 20 eiro, piestājām ceļmalā, lai noorientētos, kur īsti jābrauc. Nepagāja ne pusminūte, kad līdzās piestāja vācu policijas mašīna, no kuras neizlēca Reksis un neizkāpa vienības «Kobra» vīri, bet gan parādījās trīs simpātiskas vācu policistes. Apjautājušās, kāpēc stāvam ceļmalā, viņas sāka smieties un atzina: «Mēs domājām, ka jums kas noticis!» Pēc tam gan policistes norādīja, ka šajā vietā tomēr nav atļauts apstāties. To varot izdarīt pieturvietā pārsimts metru tālāk, un palūdza mūs turpināt ceļu.
Pēc tikko samaksātā soda uz robežas mums visiem jau šķita – tūliņ, tūliņ atkal dabūsim maksāt sodu par apstāšanos neatļautā vietā. Pēc viņu sapratnes pilnās attieksmes atviegloti uzelpojām. Mēs pat nenojautām, ka ar policiju šajā ceļojumā būs jāsatiekas vēl ne reizi vien.
3. sērija.
Karabinieri, žandarmi un citi kārtības sargi
Jau Polijā milzu jautrību mums sagādāja viņu viltīgais paņēmiens, lai autobraucēji samazinātu ātrumu. Ne vienā vietā vien sastingām – re, policists stāv! Ka tik neesam braukuši par ātru. Visbiežāk izrādījās, ka policijas mašīna ir no kartona, tāpat kā tai blakus stāvošais policists. Citās valstīs ik pa laiciņam pamanījām uzrakstus, kas liecināja par žandarmu (Vācijā un Austrijā) un karabinieru (Itālijā) klātbūtni.
Tas bija kādā Vācijas pilsētā. Mūsu ceļš krustojās ar žandarmu mašīnu, kurai aplī bija paredzēts braukt uz citu pusi. Bet braucēji pamanīja mūsu automašīnas numuru un pēkšņi izlēma sekot mums. Pamirkšķināja ar gaismām vienreiz, otrreiz, un tad elektroniskā ekrānā uz mašīnas jumta parādījās uzraksts STOP!
Apstājāmies. Žandarms pienāca, pajautāja, vai runājam vāciski, un palūdza pases. Ilgi, ilgi tās pētīja un interesējās, kāpēc, ja esmu precējusies, manā pasē nav iepriekšējā uzvārda. Laikam jau pie viņiem pasē tos raksta. Pagāja žandarma kungs tālāk un turpināja pētīt pases. Tad drošības labad pajautāja: «No kurienes jūs esat?» Saņēmis atbildi «Aus Lettland!» (no Latvijas), neizpratnes pilns lūkojās uz mums. Vajadzēja paskaidrot, ka Latvija ir viena no Baltijas valstīm. Tā laikam Vācijas mazpilsētas žandarmam šķita daudzmaz dzirdēta vieta, viņa neizpratnes pilnais skats noskaidrojās, un mēs drīkstējām doties tālāk.
Vēl krietnu gabalu braukdami, pārspriedām to, ka vārds Latvija daudziem neizsaka pilnīgi neko.
Arī tas vēl nebija viss. Policija šoreiz bija vārda tiešajā nozīmē modra, un mūsu automašīna laikam šķita varen aizdomīga, jo kādā Austrijas pilsētiņā atkārtojās iepriekšējais scenārijs. Atkal izraisījām īpašu interesi pilsētiņas žandarmos, kas mūs apturēja un, protams, lūdza uzrādīt pases. Noskaidrojuši, ka esam ceļotāji un nebūt negatavojamies viņu valstī palikt uz visiem laikiem, žandarmi nolēma, ka neesam bīstami un ļāva mums braukt tālāk.
Austrijā jau bijām gudrāki – iegādājāmies «bāņa» karti desmit dienām. Tomēr arī tad visi piedzīvojumi ar maksas ceļiem vēl nebija beigušies! Pilnīgi bez pretenzijām un apzināti samaksājām 26 eiro, lai šķērsotu kalnus Austrijā, uzbrauktu apmēram divu ar pusi tūkstošu kilometru augstumā un redzētu šīs valsts augstāko virsotni Glosglokneru. Tas palika mūsu atmiņā kā skaistākais piedzīvojums. Vareni kalni un īsti kalnu ceļi, kādus tos iedomājamies un redzam filmās. Kalnu serpentīns bez pārspīlējumiem. Ne velti bremzes, braucot lejā no kalna, pārkarsušas sāka jūtami smirdēt. Par laimi, varējām ļaut tām atdzist un ceļu lejup – turpināt. Pēc tam ievērojām uzrakstus, kas ik pa gabaliņam brīdināja – pārbaudiet bremzes! Vai jūsu auto bremzes ir kārtībā? Acīmredzot ne vienu vien kalnos piemeklē šāds liktenis.
4. sērija.
Robežas zelta atslēdziņa
Ar maksas ceļiem vēl «satikāmies» Itālijā. Bijām paredzējuši aizbraukt līdz Venēcijai, bet jau Austrijā jutām – tas būs par daudz gan mūsu šoferītim, gan mums pašiem, galu galā līdzi bija arī pusotru gadu vecs bērns.
Tomēr Itālijā vēl iebraucām. Zinājām jau, ka tur ir maksas ceļi, tomēr nedomājām, ka no naudas jāšķiras tik daudz un bieži. Tā kā bijām iegādājušies Austrijas «bāņu» karti, ceļu uz Itāliju mērojām pa ātrgaitas šoseju, lai ātrāk tiktu uz priekšu. Bijām nolēmuši – tiksim līdz Itālijai un tad brauksim no «āņa» nost un turpināsim ceļojumu pa mazākiem ceļiem, kas varētu būt bezmaksas. Cik ļoti mums nācās vilties, kad jau kilometrus desmit pirms Itālijas robežas, vēl Austrijas pusē, bija vairāki kontrolpunkti, kur iekasēja naudu par nākamo ceļa posmu jau Itālijas pusē. Tā kā atradāmies uz «bāņa», kur nevar vienkārši apgriezt automašīnu un doties atpakaļ, kā arī nebija iespēju nogriezties, vajadzēja samaksāt atkal 20 eiro un turpināt ceļu. Vēl lielāks mūsu izbrīns bija tajā brīdī, kad, nobraukuši kilometrus divdesmit, sapratām, ka priekšā ir jau nākamais kontrolpunkts un šādā veidā ātri vien iztērēsim visu līdzi paņemto naudu. Par laimi, turpat bija ceļš, uz kuru nogriezties. Tad nu gan izmetām vēl nelielu loku pa mazajiem Itālijas ciematiņiem un devāmies atpakaļ uz Austriju, lai sāktu pamazām virzīties uz māju pusi. Viens kļuva skaidrs – Itālija jāapmeklē atsevišķi, neapvienojot ar citu valstu apceļošanu. Tam īpaši jāsagatavojas un jāizpēta karte, lai neiznāktu maksas ceļos iztērēt pārāk daudz līdzekļu.
Atpakaļceļā vēl apskatījām Vīni, nakšņojām dažādos kempingos, arī jau minētajā Vroclavā. Starp citu, arī samaksājām soda naudu par ātruma pārsniegšanu – pirms pašas Čehijas robežas, vēl Austrijā, kādā ciematā, no kalniņa braucot, bijām sagrēkojušies. Interesanti bija skatīties, kā turpat apturētais poļu braucējs mēģināja pierunāt policistu viņu palaist. Būtu jums vajadzējis redzēt austriešu policista sejas izteiksmi par tādu prasību!
Interesants piedzīvojums mūs vēl sagaidīja tepat – Grenctālē. Kad tur ieradāmies, bija jau pavēls vakars, protams, gribējās ātrāk tikt mājās, bet rinda uz robežas tāda, ka jāstāv pāris stundu. Kādu laiciņu jau bijām stāvējuši, ne metru uz priekšu nepavirzījušies, kad, pamanījis mašīnā mūsu bērnu, klāt pienāca priekšā stāvošās mašīnas šoferis un jautāja, vai mazais ir jaunāks par diviem gadiem. Ar šāda vecuma bērniem robežu varot šķērsot bez rindas. Uz tādu veiksmi gan necerējām. Protams, bērnam vairākas stundas uz robežas patiešām izturēt ir grūti, tomēr neticējām, ka tik lielu pretimnākšanu sagaidīsim. Bet – mēģināts nav zaudēts, braucām visai mašīnu rindai garām, tā teikt, līst priekšā. To redzēja robežsargs un pienācis diezgan bargi pajautāja: «Kāpēc bez rindas?»
Mūsu prieks bija neizmērojams, kad viņš, ieraudzījis bērnu, mūs tiešām palaida bez rindas. Vēl visu ceļu līdz mājām nebeidzām slavēt jauko krievu tautības Latvijas iedzīvotāju, kas mūs pamācīja, ka tā var darīt.
***
Vārdnīca
Karabinieri [it. carabiniere] – žandarmi (Itālijā un dažās citās valstīs).
Žandarmērija [fr. gendarmerie] – Viduslaiku Francijā īpaši smagi apbruņotas jātnieku daļas, vēlāk vairākās valstīs – valsts policijas nodaļas, kuru uzdevums ir valsts iekšienē un armijā veikt aizsardzības funkcijas.
Žandarms [fr. gendarme] – persona žandarmērijas dienestā.
Vinjete [fr. vignette] – neliels grafisks rotājums grāmatā vai manuskriptā, arī – maksas ātrgaitas šoseju karte.
