Jelgavniece Agita Ūbele ir nogājusi Santjago ceļu divas reizes. Vispirms 2017. gadā noiets 800 kilometru garais franču ceļš no Saint Jean Pied de Port uz Santjago de Kompastela, kuru viņa veica 34 dienās. Otrs, “Coastal Way”, iets 2019. gadā no Porto līdz Redondelai, 10 dienās pieveicot ap 250 kilometru. Tagad Agita aktīvi darbojas Latvijas Sv.Jēkaba ceļa asociācijā, veidojot Santjago ceļa posmu Latvijā.
Bija iestājusies zināma dzīves rutīna
“Katram tas stāsts ir citādāks, domāju, cik cilvēku, tik stāstu. Es visu mūžu esmu paļāvusies uz sevi, tā esmu mācīta un arī darbavietās, kur strādāju, vienmēr domāju piecus soļus uz priekšu. Taču dzīvē reti notiek tā, kā saplānots.
Mans stāsts sākas 2009. gada krīzes laikā, kad darba ziņā visu sāku no nulles. Pēc izglītības esmu siltumtehnikas inženiere, tā ir ļoti specifiska lieta, un brīdī, kad paliku bez darba, bija jāsāk domāt, ko tad vēl varu darīt. Mēģināju strādāt dažādās jomās, līdz nonācu Rīgā loģistikas nozarē. Tagad esmu sapratusi, ka man patīk sākt lietas no nulles. Tā dziļā krīze palīdzēja saprast, ka tam var tikt pāri un dzīve nebeidzas. Vairs nav bail visu sākt no jauna.
Vēlāk sākās nesaprašanās privātajā dzīvē. Es nokristījos, jo likās, ka tas palīdzēs, bet nekas daudz nemainījās. Bija iestājusies zināma dzīves rutīna – celies, brauc uz darbu, tad ir bērni un vecaistēvs, kas jākopj, saproti, ka kaut kas ir jāmaina, bet tu netiec no tā riteņa ārā. Kad izlēmu iet Santjago ceļu, man bija bail, bet domāju – ja iziešu tam cauri, varēšu varbūt savu dzīvi pagriezt par 180 grādiem.
Esmu komforta cilvēks
Kādu dienu aizbraucu uz bibliotēku un pie aktuālajām grāmatām ieraudzīju – Hape Kerkelings “Kādu laiku būšu prom”. Es to pašķirstīju un nolēmu paņemt palasīt, pārāk bieza nebija. Mājās ar lielu interesi izlasīju, bet nodomāju, ka tas nav man, jo esmu komforta cilvēks, man patīk sava gulta, nekur tālu braukt negribu, ja tomēr kaut kur braucam, tiek izmeklēta labākā viesnīca.
Taču informācija par Santjago ceļu caur laikrakstiem un žurnāliem sāka nākt pie manis diezgan regulāri. Ja par kaut ko uztraucos, drīz uzzināju tam risinājumu. Piemēram, tā noskaidroju, ka ir privātās un municipālās naktsmājas jeb alberģes un vienmēr var atrast sev piemērotāko. Līdz beidzot aizgāju uz torni, kur notika tikšanās ar ģimeni, kas bija šo ceļo nogājusi. Tad es atnācu mājās ar skaidru apņemšanos, ka šo ceļu iešu.
Gatavošanās notika pusotru gadu, man bija jāiekrāj atvaļinājums, jo vēlējos noiet visu posmu no sākuma līdz galam. Protams, vajadzēja iegādāties ekipējumu, jo man nebija nekā, dzīvē neesmu bijusi sportiska. Man bija un joprojām ir arī nopietnas veselības problēmas – mugurkaula deformācija un 3. grupas invaliditāte. Tas ir iemesls, kāpēc ārsti bija likuši staigāt un nūjot. Bet cik tad ilgi pa Jelgavu var staigāt, sapratu, ka jāiet kaut kur tālāk. Kad gāju Santjago ceļu, man nesāpēja nekas! Nevilka plecus, varēju pagrozīt galvu un jutos ļoti labi.
Ceļš tomēr pārmāca
Teikšu godīgi, visu ceļu jutos labi bez savas gultas un matrača un, kad atbraucu mājās, gribējās sakrāmēt to pašu mugursomu un doties uz darbu. Tas ceļš tomēr pārmāca. Tagad man ir azarts atrast kaut ko lētāku un ir diezgan vienalga, kur es pārgulēšu. Pirmās dienas, ejot kopā ar amerikāņiem, nakšņoju lētākajās naktsmājās, bet vēlāk sapratu, ka man tomēr gribas mazliet privātuma un klusuma. Man līdzi bija kladīte, kurā pierakstīt piedzīvojumus un arī visus savus izdevumus. Dienā netērēju vairāk, kā būtu tērējusi, dzīvojot mājās. Naktsmītnes maksā, sākot no pieciem eiro, bet es izvēlējos gulēt komfortablākās privātajās alberģēs, kas bija ap piecpadsmit eiro dienā. Somā vienmēr bija kāds banāns, jogurts un maizes gabaliņš, pat aizejot tur, kur nav veikalu, vienmēr varēju iztikt. Man tas bija tāds ekonomiskais ceļojums.
Dzīvojot ar vienu mugursomu, galva arī kļūst vieglāka. Mājās mums ir pilns drēbju skapis, ko mēs, sievietes, atveram un nezinām, ko vilkt mugurā. Kad atbraucu ar savu mugursomu, man bija žēl, ka atkal jāsāk domāt par to, ko es vilkšu, ko krāsošu. Ceļojuma laikā saproti, ka lietu ir par daudz un patiesībā tās nemaz nevajag. Esmu diezgan daudz lietu arī atmetusi un vairs neizmantoju. Spānijā alberģēs ir kaste, kurā iespējams atstāt mantas, ko nevajag, un kāds cits var tās paņemt.
Domāju, ka joprojām nakts vidū varētu salikt savu mugursomu, zinu, kam tur jābūt iekšā. Varētu mēs visu dzīvi iet tikai ar tādu vienu mugursomu!
Pieved klāt īstos ceļabiedrus
Tas nebija tik vienkārši, ka es izdomāju un aizgāju. Pusotru gadu gatavojos, sāku staigāt lielākus gabalus, izgāju visus dakterus, lai zinātu, ka esmu vesela.
Būtiska lieta bija ceļabiedri. Man bija ļoti bail braukt vienai, zināju, ka kādam noteikti jābrauc kopā ar mani. Pieteicās vairāki, sanāca pat piecu sešu cilvēku kompānija, bet, kad pēc gada bija jāpērk biļetes, vairs neviens nebija palicis. Protams, biju uzmetusi lūpu, tomēr biļeti nopirku un devos ceļā.
Pirmajā dienā, kāpjot kalnā, satiku savus pirmās nedēļas ceļabiedrus – ģimeni no Amerikas. Es biju ļoti pateicīga par to, jo viņi zināja ceļu un man ne par ko nevajadzēja domāt. Kad ceļš mūs izšķīra, es satiku ģimeni no Vācijas – vīru ar savu otro sievu. Pirmajā vakarā, ko pavadījām trijatā, viņš atbildēja uz visiem maniem neskaidrajiem jautājumiem, uz kuriem biju cerējusi rast atbildes Santjago ceļā. Mēs it kā runājām par dzīvi, un viņš teica: tici, ka aizbrauksi mājās un ar šo pieredzi dzīvosi citādāk. Tas bija tikai viens vakars, es vairāk viņus nesatiku. Tā jau saka, ka ceļš pieved klāt tos cilvēkus, kas vajadzīgi. Pēc tam iepazinos ar sievieti no Zviedrijas – Loti, 64 gadus vecu pensionāri, kura ne pirmo gadu bija uz ceļa. Viņa bija kā mans sargeņģelis. Pirms brauciena man cilvēki teica: paskaties pasē, cik tev gadu, un padomā vēlreiz, bet tur es sapratu, ka ceļam nav vecuma ierobežojuma, tas ir pieejams ikvienam un jebkurā vecumā. Un tā mēs ar viņu uz ceļa satikāmies vairākus rītus.
Nemainījās cilvēki, bet mainījās mana attieksme
Pusotru gadu dzīvoju ar domu, ka 34 dienas būšu prom un ka mana dzīve mainīsies. Likās, es tur aizbraukšu un atgriezīšos ar gatavām saprašanām, kas man ir jādara. Es zināju, ka iešu 800 kilometru garo franču ceļu, jo tur ir vēsture uz katra soļa. Ja cilvēki no 9. gadsimta min šo ceļu, viņi nav to darījuši tāpēc, ka nav ko darīt. Tātad ceļa laikā, pārdomājot savu dzīvi, notiek garīga izmaiņa.
Katrā ziņā ejot es ļoti domāju par savu dzīvi. Tik daudz tika pārdomāts, ka pēc otrās nedēļas vairs nebija ko domāt. Taču, kad nācu iekšā Santjago, sapratu, ka man nav nekādās gatavas receptes, kā dzīvot tālāk. Tikai tad, kad atbraucu mājās, ievēroju, ka mana domāšana ir mainījusies. Būtiski ir tas, ka ceļu biju paveikusi ar visām savām bailēm ceļot vienai. Lai arī cik ļoti meklēju ceļabiedrus, viss sakārtojās tā, ka man bija jāiet vienai, un tas bija pareizākais. Tikai tā es atradu draugus uz ceļa, un man bija daudz laika, lai varētu visu pārdomāt.
Kad aizbraucu atpakaļ, es sāku darīt lietas citādi nekā līdz šim, un līdz ar to sāka mainīties arī apstākļi. Iepriekš bija situācijas, ko nevarēju pārdzīvot darbā vai mājās, bet, kad atgriezos, es tās uztvēru citādāk. Nemainījās cilvēki, bet mainījās mana attieksme. Visas lietas, ko nesu savā ceļojuma somā, lai no tām atvadītos, ir sakārtojušās. Sākumā likās, ka Dievs man neko nav pateicis, bet tagad zinu, viņš man vienkārši parādīja jaunus ceļus, ko darīt.
Ceļš iemāca arī radošumu
Bieži cilvēki iet Santjago ceļu, kad viņiem ir kādas dzīves krīzes, vai nu viņi ir izšķīrušies, pazaudējuši darbu, vai varbūt visu grib nomainīt. Ir, protams, arī tūristi, bet, manuprāt, dziļākajā būtībā ir kaut kas tāds, kas cilvēku dzen prom no ierastā, lai atrastu kaut ko jaunu. Esot ceļā, man brīžam likās, ka esmu brīvē, kā putns. Pieceļos, palidoju, kad apnīk, pasēžu un paēdu, varu pagulēt, palasīt vai parakstīt dienasgrāmatu. Un tas ir laiks tikai sev.
Abas reizes gājiens uz Santjago bija garīgo pārdomu ceļš. Es sapratu, ka nevajag dzīvi tik ļoti plānot, ir kāds cits augstāks, kurš to dara mūsu vietā. Es joprojām mācos to pieņemt. Ceļš iemāca arī radošumu. Piemēram, ir rakstīts, ka jāpaņem līdzi veļas striķis, ja nav kur izžaut veļu, bet tikpat labi to var aizvilkt priekšā savai divstāvu gultai, uzkārt dvieli un uztaisīt sev mājiņu. Tas ir radošums – ja tu nevari dabūt kaut ko gatavu, tu domā, kā ar tām lietām, kas tev ir, to iespējams atrisināt.
“Camino Latvia”
2019. gada janvārī “Facebook” pamanīju ziņu, ka aicina uz tikšanos cilvēkus, kas izgājuši Santjago ceļu un gribētu sākt veidot to Latvijā. Es uz to tikšanos aizbraucu un pieteicos naktsmāju grupā. Sākumā tajā bija kādi četri cilvēki, bet pašlaik reāli darbojamies divatā ar asociācijas vadītāju Sandru. Cilvēki mainās, jo šis ir brīvprātīgs darbs, katrs dara, kad ir brīvs laiks, tādēļ vienmēr priecājamies par cilvēkiem, kas pievienojas. Katru “Camino Latvia” posmu esam izgājuši paši, apzinot naktsmājas, veikalus vai bankomātus. Vēlāk braucam tieši pie naktsmāju saimniekiem, stāstām par ceļu, par to, kas vajadzīgs.
Ja sāk darīt viens, arī citi ieinteresējas, piemēram, man nesen zvanīja jaunā Brigaderes skolas saimniece, kas ieraudzījusi dzelteno Santjago bultu un iedomājusies, ka varam sadarboties. Domāju, ka tas ir pozitīvi, jo ceļotāji iet cauri vietējiem veikaliem, paliek naktsmājās, kas dod cilvēkiem iespēju piepelnīties. Tas paceļ mūsu reģionus.
Misijas apziņa, ka naktsmītnei tur jābūt
Abos Santjago posmos pabiju vairākās interesantās alberģēs. Kad braucu mājās, domāju – redz, cik jauki būtu tā dzīvot, sagaidot vakarā ceļiniekus. Tās sarunas, kas vedas vakaros, ir ļoti saturīgas un cilvēki, ko iepazīsti, liela vērtība. Un tagad man pašai ir tāda iespēja satikt interesantus cilvēkus.
Kad apzinājām Zemgales posmu, sapratām, ka Līvbērzē nav kur palikt. Bērze ir par tālu, tie ir 32 kilometri cauri visam Kalnciema mežam, ļoti grūts posms, patlaban ceļā grūtākais. Meklējām uz vietas Līvbērzē, bijām izlīmējuši lapiņas, aicinot pieteikties cilvēkus, kas varētu izīrēt gultasvietas, jo nekas daudz jau nav vajadzīgs, tikai tīra gulta un silta duša, bet neviens neatsaucās. Nejauši atradu sludinājumu internetā, ka pārdod vienistabas dzīvokli Līvbērzē par diezgan ekonomisku samaksu, un es izlēmu to nopirkt. Dzīvoklis, protams, no 70. gadiem nebija remontēts, tur vajadzēja ieguldīt daudz darba, taču mēs to izremontējām un iekārtojām alberģi, kur katru mēnesi nakšņo trīs līdz pieci ceļotāji. Man tas nav biznesa plāns, ar ko nopelnīt, drīzāk misijas apziņa, ka naktsmītnei tur jābūt, ka esmu izpildījusi šo uzdevumu.
Lai “Camino Latvia” ir dzīvs ceļš
Pa piecpadsmit sešpadsmit dienām var veikt visu Latvijas Santjago ceļa posmu. Var iziet vairākos piegājienos nedēļas nogalēs vai brīvdienās. Ir cilvēki, kas iet pa posmiem – katru dienu vienu, bet ir, kas iet ātrāk. Nesen viens sportistu pāris no rīta izņēma pases Jēkaba katedrālē Rīgā un vakarā pusdeviņos jau bija pie manis Līvbērzē.
Šogad Latvijā ir izņemtas 86 pases, savukārt Žagarē katru dienu izņem vismaz piecas. Lietuvā iet jauni cilvēki ar ģimenēm un suņiem, pie mums vairāk cilvēki gados, jauniešiem tas nav tik populāri. Man ir doma, līdzīgi kā to darīja lietuvieši, organizēt divu dienu pasākumu, noejot kādu noteiktu ceļa posmu. Nesen izmācījos par gidu, varu šādu pasākumus organizēt, taču ir jāsaprot, ka tā nav ekskursija, tas ir pārgājiens vienatnē ar sevi.
Es gribētu, lai “Camino Latvia” ir dzīvs ceļš un pa to staigā cilvēki. Varbūt ne tik daudz ārzemnieku, bet mēs paši, sagādājot prieku cits citam. Piemēram, Spānijā pilnīgā nekurienē, izejot cauri mežam, stāv rati, no kuriem par diviem eiro var ņemt, ko gribi, – ābolus, bumbierus un pat vārītas olas, jo ejot ir vajadzīgs daudz olbaltumvielu. Tie ir tādi pārsteigumi, par ko nogurušais ceļinieks ir sajūsmā. Katrā ziņā nolikt ceļa galā ābolus arī mēs varam, jo cilvēki ir dāsni ceļā. Protams, iespēju robežās, jo ir jābūt mazbudžeta variantam.
Ejot miziņas krīt nost
Kāpēc iet Santjago ceļu? Pirmkārt, ir jāiet vispār, lai izkustētos. Otrkārt, tā var atslēgties no ikdienas, un tā ir iespēja iet vienatnē ar sevi, laiks, kad nerunāt un nedomāt. Treškārt, to var iet kopā ar draugiem un domubiedriem. Ja man tagad zvanītu draudzene un teiktu, ka grib parunāties, es sacītu, ka nesēdēšu kafejnīcā, ejam kaut kur! Spānijā redzēju pensionāres ar vienādiem krekliņiem no citiem gadiem, viņas iet vairākas dienas un kā jau spāņi, skaļi runājot, izliek visu, kas uz sirds. Tas ir ļoti labs veids, kā pavadīt laiku kopā ar draugiem. Var arī tā. “Camino” ir ceļš pie sevis, sevis iepazīšana. Mēs kā sīpols esam apauguši ar dažādām kārtām, bet iekšā esam mazi bērni. Ejot tās miziņas krīt nost. Tu sevi nolobi un paliec vienkāršāks, jo tā iekšējā būtība ir pavisam vienkārša, kā maziem bērniem. Un tā ir tik forša sajūta! Taču tas arī ir grūti. Tur tu vari justies tāds, kāds esi. Darbā vari būt augstā amatā, bet uz ceļa vienkārši cilvēks.”
