Sanita un Tālis Rēdmaņi kopā ar saviem četriem bērniem Jelgavā dzīvo jau astoņus gadus. Mācītājs, kurš kalpo Sv.Annas draudzei, kas ir piektā lielākā Latvijā, daudzviet ir klāt gan priekos, gan bēdās.
Sanita un Tālis Rēdmaņi kopā ar saviem četriem bērniem Jelgavā dzīvo jau astoņus gadus. Mācītājs, kurš kalpo Sv.Annas draudzei, kas ir piektā lielākā Latvijā, daudzviet ir klāt gan priekos, gan bēdās. Taču interesanti zināt, kāds bijis T.Rēdmaņa ceļš līdz mācītāja sudraba krustam.
“Man laimējās uzaugt ģimenē, kas arī padomju gados vienmēr bija vienota ar baznīcu,” par saviem vecākiem un vecvecākiem stāsta T.Rēdmanis. Viņš dzimis 1961. gadā. Tēvs bija atgriezies no Sibīrijas soda nometnēm, māte, Kaucmindes mājturības skolas absolvente, strādāja kolhozā. Enerģiskā Tāļa vecmāmiņa, kas Raunā tika godāta par Bērziņmāti, vairāk nekā divdesmit gadu bija vietējās luterāņu draudzes priekšniece.
Pēc pamatskolas absolvēšanas Tālis devās uz Rīgu, kur pabeidza Celtniecības tehnikuma Arhitektūras nodaļu. “Māte bija ne tikai mājturībniece, bet arī dzīvē nerealizēts arhitekts. Viņa izplānoja mūsu ģimenes mājas pārbūvi. Likumsakarīgi, ka vecāki bērnu cenšas virzīt tur, kur jaunībā paši vēlējušies būt,” secina mācītājs. Mācoties tehnikumā, jauneklis iesvētījās Raunas baznīcā. Par šo notikumu rakstīja 1980. gada Evaņģeliski luteriskās baznīcas kalendārs (citēts saīsināti – red.):
“1979. gada 8. jūlijā svinīgo dievkalpojumu vadīja arhibīskaps dr.J.Matulis, kas sacīja bikts vārdus dievgaldniekiem, kuru vidū bija Raunas draudzes darbinieki kopā ar savu mācītāju un ērģelnieci. Svētrunu teica teoloģijas students Modris Plāte, Rucavas draudzes virsmācītāja N.Plātes dēls. Arhibīskapam vēl asistēja Smiltenes, Palsmanes, Alojas, un Staiceles draudžu gans virsmācītājs J.Džindža. Dziedāja vīru koris diriģenta A.Vainovska vadībā. Draudzes svētku diena bija arī svinīga diena vairākām ģimenēm, kuru bērni tad arī saņēma kristības sakramenta svētību. Tāda šī diena bija arī Raunas draudzes sirmās priekšnieces Bērziņmātes ģimenei sakarā ar viņas mazdēla Tāļa iesvētīšanu. Ne vien dievnams, arī tā dārzs bija krāšņi uzposts. Kuplā draudze bija sevišķi iepriecināta par jaunajiem, skaistajiem četrdaļīgajiem baznīcas dārza vārtiem metāla kalumā pēc sena projekta, arī tās mazie vārtiņi. Līdz ar priekšnieci še nopelni padomniecēm Martai Ābelei un Gaidai Rēdmanei.”
“Manas iesvētības no tagadējām atšķīrās ar to, ka pie altāra kā iesvētāmais biju viens, bet ap mani – četri mācītāji. Tagad ir otrādi – viens mācītājs “raujas” ar veselu grupu iesvētāmo. “Tolaik vairāki mana vecuma jaunieši centās nokārtot attiecības ar baznīcu pusslepus – agrā darbdienas rītā kādā nomaļā dievnamā. Es tomēr iesvētījos atklāti – ja kaut ko daru, tad daru. Galvu par to taču nenoraus,” smaidot atceras T.Rēdmanis.
Arhibīskaps piedāvāja
Tūlīt pēc iesvētībām arhibīskaps J.Matulis jaunekli aizveda maliņā un jautāja, vai viņam nav vēlēšanās mācīties garīgajā seminārā un kļūt par mācītāju. “Lai gan biju audzis ticīgā ģimenē un savu ticību biju gatavs apliecināt, šādu piedāvājumu nebiju gaidījis. Teicu, ka padomāšu. Pārdomas ilga gandrīz desmit gadu. Arhibīskapam, kas diemžēl jau miris, esmu atbildējis pozitīvi,” teic mācītājs.
Drīz pēc iesvētībām Tāli savā kabinetā iesauca vietējās kopsaimniecības partorgs un stingri noprasīja, vai jauneklis kristījies ģimenes iespaidā vai šādu lēmumu pieņēmis pats. Noskaidrojis, ka tā ir viņa brīva griba, partorgs teica, ka par notikušo ziņošot Celtniecības tehnikuma vadībai. Taču rudenī, kad Tālis atkal devās mācīties, tur par iesvētībām neviens neko nejautāja. Varbūt tas izskaidrojams ar labvēlīgo un radošo gaisotni, kas bija raksturīga tehnikuma Arhitektūras nodaļai, iespējams arī, ka Raunas bargais partorgs savus draudus nebija īstenojis.
Pēc tehnikuma beigšanas Tālis sešus gadus strādāja par celtniecības darbu vadītāju, rasētāju, konstruktoru. Tomēr ar vien vairāk vilināja darbs ar cilvēkiem. Tālis bija aizrāvies ar rokmūzikas ierakstu kolekcionēšanu un Raunā sāka vadīt diskotēkas. Pa šīm karjeras kāpnēm viņš “uzkalpojās” līdz kultūras nama direktora vietas izpildītājam. Darbi šķīrās veiksmīgi. Kultūras namā notika vieskoncerti un izrādes, darbojās interešu izglītības pulciņi. “Tomēr visu laiku bija sajūta, ka knakstos gar galotnēm, bet cilvēkiem ir problēmas saknēs. Nav iespējams ar kultūras darbu vien sakārtot dvēseli,” teic T.Rēdmanis.
Ģimene atbalsta izvēli
Jāpiebilst, ka tolaik viņš ar turpat Raunā iemīlēto Sanitu bija nodibinājis ģimeni, tikko piedzimis vecākais dēls Eduards. “Lēmumu par mācītāja darbu un studijām Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas garīgajā seminārā ģimenē pieņēmām kopīgi. Tas nebija vienkārši, jo līdz ar pievēršanos baznīcai darbs kultūras namā bija jāatstāj. Ģimene palika bez regulāriem ienākumiem. Es braukāju uz lekcijām Rīgā, sieva viena pati ar mazuli palika mājās,” atceras mācītājs.
Tieši tajā laikā garīgā atmoda vērtās plašumā. Garīgais seminārs pārtapa Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, bet, palielinoties draudžu dalībnieku skaitam, sāka pietrūkt mācītāju. 1991. gada 21. jūlijā, gandrīz mēnesi pirms augusta puča, Doma baznīcā arhibīskaps Kārlis Gailītis ordinēja mācītāja amatam divus Teoloģijas fakultātes studentus. Tā bija jelgavniece Dace Rubļevska (pēc laulībām Dolace) un T.Rēdmanis. Viņi arī bija pēdējie 1991. gada rudenī autoavārijā bojāgājušā arhibīskapa K.Gailīša ordinētie mācītāji, turklāt Dace – pagaidām pēdējā mācītāja sieviete (pašreiz Latvijā sievietes šim amatam vairs netiek ordinētas). Dace kļuva par Kuldīgas draudzes mācītāju, tagad ir pazīstama pasniedzēja Kristīgajā akadēmijā. T.Rēdmanis sāka kalpot dzimtajā Vidzemē – Raunā, Zaubē, Vecpiebalgā. Studijas augstskolā palika otrajā plānā. T.Rēdmanis teic, ka cilvēciskas muļķības dēļ viņam problēmas sagādāja gala eksāmenu nokārtošana angļu valodā, tāpēc līdz augstskolas diploma un reizē arī mācītāja amata krusta saņemšanai pagāja vairāk nekā desmit gadu.
Pirms astoņiem gadiem
Baznīcā mācītāja izglītības formālā puse tomēr nebija tik svarīga. T.Rēdmanis vairākkārt tika ievēlēts Sinodē par Revīzijas komisijas priekšsēdētāju. Viņš arī tika pierunāts doties kalpot uz Jelgavu, kur viena no lielākajām Latvijas luterāņu draudzēm Sv.Annas baznīcā bija palikusi bez draudzes gana. Turklāt, dalot Rietumu kristiešu humānās palīdzības sūtījumus, tā bija sašķēlusies. Kā atceras vairāki vecākie draudzes locekļi, uz baznīcu, amata pienākumus pildot, pat piestaigāja prokurors. Nepatikšanas bijušas lielas. “Ja cilvēki tik aizrautīgi rosītos ticības lietās kā dažkārt mantas dēļ, būtu ļoti labi,” pārdomājot deviņdesmito gadu vidū draudzē pieredzēto, saka mācītājs T.Rēdmanis.
Par tagadējo kalpošanu Jelgavā mācītājs teic: “Tā ir brīnišķīga vieta. Pirms dažām dienām ar bīskapu Antonu Justu gandarīti konstatējām, ka pie mums ir visaugstākais procents to vecāku, kas saviem bērniem skolā izvēlējušies kristīgo ētiku. Jūtam arī Lauksaimniecības universitātes jauniešu pievēršanos garīgajai dzīvei. Prieks, ka Dievs, kas taču darbojas ar katru, caur tevi ir spējis kaut ko labu izdarīt.” Jāuzsver, ka T.Rēdmanis kā draudzes gans kalpo arī modernajās tehnoloģijās. Viņš izveidojis un vada kristīgo portālu “Zvans” (www.zvans.lv), kuram drīz apritēs četri gadi.
