Ar pašu vietējo iedzīvotāju pasivitāti vai atbalstu no Latvijas 1949. gada martā okupanti no Latvijas deportēja vairāk cilvēku nekā no Lietuvas un Igaunijas.
Savu “diplomdarbu” ar virsrakstu “Deviņi gadi Sibīrijā” ir uzrakstījis pensionētais LLU Tehniskās fakultātes mācībspēks un darbīgs “staburadzietis” Valdis Kleins. Politiski represēto apvienības “Staburadze” priekšsēdētāja vietnieks Vitālijs Upenieks atzīst, ka šis atmiņu stāsts ir kā grāmata, kuras tapšana prasījusi ievērojamu darbu. Tas ir stiprā latvieša stāsts par to, ka, nonākot pazemojumos un grūtībās, cilvēks tomēr spēj celties un saglabāt pozitīvu, optimistisku skatu uz dzīvi. Nereti politiski represētie, kas izgājuši smagus dzīves pārbaudījumus, tiek aicināti pierakstīt savas atmiņas, saglabāt tās nākamajām paaudzēm. Taču ne katrs to ir paveicis. Savu atmiņu stāstu Valdis Kleins ir dāvājis Latvijas Okupācijas muzejam, kas to var publicēt grāmatā vai izmantot ekspozīcijā. Ar muzeja atļauju Valda Kleina pierakstu izmantojam šajā publikācijā, kas stāsta par okupēto Baltijas valstu iedzīvotāju masveida deportāciju 1949. gada 25. martā.
Okupantu noziedzīgajā operācijā bija iesaistīti daudzi vietējie tautieši, atceras Valdis Kleins. Bez viņu palīdzības izvesto būtu ievērojami mazāk. Viņaprāt, ir svarīgs jautājums par lustrāciju jeb garīgu attīrīšanos, par to, kā mēs katrs šodien rīkojamies, ja sabiedrībā notiek nejēdzība vai pat noziegums. Tādēļ “Zemgales Ziņu” lasītājus iepazīstinām ar autobiogrāfiskā stāsta “Deviņi gadi Sibīrijā” sākumu un beigām, kur nav stāstīts par Sibīriju, bet gan Latviju.
Divu lielvaru kalpībā
Valdis Kleins savu “diplomdarbu” sāk ar to, ka viņa ģimene bija parastie Sēlijas zemnieki – rentnieki no Jēkabpils apriņķa nomaļā Zalves pagasta Krusiešiem. Tēvs, māte, vecāmāte un divi puikas. “Neviens no mums nebija nekādos amatos, nesastāvēja nevienā organizācijā, saimniecībā nebija kalpu, apsaimniekojamā platība 28 hektāri. Pirmajā pasaules karā tēvs Ernests Kleins bija strēlniekos. Pēc ievainojuma, atgriežoties no atvaļinājuma, viņš nejauši uzdūrās vācu izlūkpatruļai un nokļuva gūstā. Tika aizvests darbos uz Vāciju, kur apguva vācu valodu. Tāpēc Otrā pasaules kara laikā, kad Latviju okupēja nacistiskā Vācija, Ernestu Kleinu kādu nedēļu okupanti izmantoja par tulku. Ar to pietika, lai 1945. gadā, kad Latviju otrreiz okupēja Padomju Savienība, viņu apcietinātu un tiesātu par sadarbību ar fašistu okupantiem un sodītu ar desmit gadiem lēģerī.
“Esmu nācis pie secinājuma, ka cilvēka likteni tajā laikā lielā mērā noteica nevis viņa griba, rīcība vai pārliecība, bet gan dzimšanas gads,” spriež Valdis Kleins, kas piedzima 1934. gadā. Viņš piebilst, ka tieši pēc vecuma izšķīrās jautājums, kura lielvara šo cilvēku mobilizēs un kur nosūtīs. Valda vecākais 1926. gadā dzimušais brālis Kārlis 1944. gada pavasarī saņēma iesaukšanas pavēsti vācu darba dienestā. Neierašanās gadījumā tika draudēts ar nopietnām represijām visai ģimenei. “Atceros, ka tolaik ģimenes lokā spriedām, kā būtu pareizi rīkoties. Bēgt un slēpties? Iet mežā pie krievu partizāniem? Vai ir vēl citādi varianti?“ grūto izvēli atceras Valdis Kleins. Toreiz tēvs pieņēmis šķietami labāko variantu – pakļauties iesaukšanas pavēstei. Tajā laikā darba dienestā iesauktos uz fronti nesūtīja. Tad labāk rakt “grāvjus” (kara laika žargonā tā sauca tranšejas) un būvēt nocietinājumus, nevis nonākt Salaspils nometnē.
Tēvs iejūdzis zirgu un aizvedis Kārli uz Jelgavu, kas bija norādīta iesaukšanas pavēstē. 1944. gada jūlija beigās, kad vecāki aizbrauca apciemot Kārli dienesta vietā pie Baldones, viņi no uzkalna redzējuši, kā deg Jelgava.
Līdz ar frontes tuvošanos darba dienestā iesauktie, neprasot nekādu viņu piekrišanu, tika ieskaitīt SS 15. divīzijā. Kārlis dabūja karot Polijā un Vācijā. Pēc Vācijas kapitulācijas divu gadu mocības, bads gūstekņu nometnēs Krievijā. Un tad pavēle, ka 1926. gadā dzimušie jaunieši tiek atbrīvoti un viņiem tiek izrādīts gods būt iesauktiem padomju armijā. Savā dienesta laikā Kārlis saņēmis īslaicīgu atvaļinājumu un dabūjis paciemoties mājās. Kaut arī ģimenē bija Sarkanajā armijā dienošs loceklis, tā tomēr palika nevēlamo personu jeb izsūtāmo sarakstā.
Brīdinātāji bija inteliģenti cilvēki
Valdis atceras, ka 1949. gada 24. marta vakarā mājās ieradās divi jauni cilvēki – vīrietis un sieviete. “Uzvārdus nezināju, bet domāju, ka viņi bija inteliģenti cilvēki – varbūt skolotāji vai aptiekāri. Māte viņus pazina, bet es ne,” saka Valdis. Viņš atceras, ka atnācēji stāstīja, ka ir pieskaitīti pie padomju okupācijas režīmam lojālajiem, kurus nolemts iesaistīt deportāciju rīkošanā. Vieniem ir jābrauc pa mājām un jāuzrāda izsūtāmie, citiem jāapraksta izsūtīto manta. “Atnācēji brīdināja, ka mēs esot izsūtāmo sarakstā un mums vajagot bēgt. Paldies šiem labajiem cilvēkiem, kas, pakļaujot sevi briesmām, centās mūs brīdināt. Nezinu, vai mamma tonakt gulēja, bet es aizmigu ātri,” atmiņās raksta Valdis Kleins. Vēlāk pārdomājot to, kāpēc māte ar dēlu tomēr nebēga, viņš teic, ka māti pie mājas turēja darbs. Kā tā pēkšņi atstāsi nebarotus lopus! Zemniekam tas nav pieņemami. Bēgt atturējusi arī apziņa, ka īsti tev nav kurp iet. Kas tevi, vajāto, pieņems?
Pienāca 25. marta rīts, bet pēc Valda un viņa mātes un vecāsmātes neviens neatbrauca. Zēns devās uz skolu, kur kopā ar skolēniem bija tikai direktors. Pedagogi visdrīzāk bija norīkoti darbā izvešanai nolemto ģimeņu apcietināšanā. Direktors skolēnus sapulcināja vienā lielākā klasē, piekodinājis neizklīst un gaidīt. Valdis Kleins atceras, ka par izvešanām runājuši visi. “Atstāti savā vaļā, skolēni pulcējās bariņos. Vieni pētīja pie sienas piestiprināto Padomju Savienības karti. Citi sprieda, ko darīt, ja viņu ģimeni ved prom. Daži puikas apgalvoja, ka izbēgtu, un apsprieda bēgšanas ceļus. Pēkšņi viens iesaucās: “Ved, ved!” Visi saskrēja pie logiem un skatījās, kā garām skolai brauca kravas automašīna un tajā uz mantām sēdēja cilvēki noliektām galvām. Kravas kastes stūrī sēdēja kareivis ar šauteni. Pēc šāda “realitātes šova” beidzās arī bravūras izpausmes,” raksta Valdis Kleins.
Pēc brīža skolā ienācis karavīrs ar šauteni un divas pagasta sievietes, kas nosaukušas trīs skolēnu uzvārdus. Izsauktos kājām aizveda uz pagastmāju. Valdis starp viņiem nebija. Palicējas meitenes balsī raudāja. Pēc brīža skolēniem atļāva iet mājās. Arī 26. martā neviens pie Kleiniem nebrauca. Ģimene jau nosprieda, ka izvešana ir beigusies.
Mātei to nekad nepajautāja
27. marts bija svētdiena. Uzausa ļoti jauks, silts un saulains rīts. Dēls lūdzis atļauju mātei aiziet uz mežsarga mājām Robežniekiem pie drauga mežsarga dēla Gunāra. Māte sākumā negribējusi laist, bet beidzot piekritusi. Robežniekos satikušies, abi draugi paņēmuši mežsarga bisi un gājuši paklaiņot pa mežu. Taču mežs agrajā pavasarī vēl bijis slapjš un nekāda lielā klaiņošana nesanāca. Tikmēr drauga māte bija pagatavojusi pusdienas ar meža cūkas cepeti. “Tās arī bija pēdējās garšīgās pusdienas Latvijā, kādas es vēl ilgi nedabūju,” stāsta Valdis Kleins. Toreiz viņam dīvaini licies, ka arī Gunāra māte sēdējusi kopā ar puikām un runājusi. Tostarp jautājusi par Valda māti, ko personīgi nepazina, jo mežsarga ģimene bija neseni ienācēji.
Tikai pēc atgriešanās no izsūtījuma Valdis Kleins uzzinājis, ka viņa ciemošanās laikā no pagastmājas uz Robežniekiem zvanīts un jautāts par Valdi. Gunāra māte atbildējusi, ka viņa tur nav. Valdis tomēr jutis sirdī nemieru un gribējis iet mājās, kur pēc viņa iziešanas uz Robežniekiem situācija bija strauji mainījusies.
Pirmā no pagasta centra uz Krusiešiem bija atnākusi garīgi slima sieviete, tautā saukta par Mildiņu. Viņa ar vārdiem terorizējusi Valda māti, teikdama: “Tevi tūlīt vedīs prom. Tu nekur nedrīksti iet!” Mildiņa iepriekš bija staigājusi gar pagastmāju un skatījusies, kā tur savāc izsūtīšanai nolemtās ģimenes, ko vēlāk aizved uz staciju. Par redzēto viņa bijusi sajūsmā.
Savukārt Krusiešos Valda vecāmāte, no Mildiņas izdzirdējusi par izvešanu, sāka vaimanāt, ka grib nomirt tepat Latvijā. “Es nezinu, kā mammai izturēja nervi. Dēls kaut kur pazudis, nenāk mājās. Divas sievas kaut ko bļaustās, bet čekisti jau ir klāt un jāvāc mantas. Mammai nekad to netiku pajautājis,” raksta Valdis Kleins.
Kad māte un vecāmāte aizvestas ar mašīnu uz pagastmāju, vecāmāte, kas zinājusi krievu valodu, lūgusies čekistu komandierim majoram Solovjovam, lai viņu atstāj nomirt Latvijā. Kā par brīnumu, majors piekritis, teikdams: “Vari iet, bet savās mājās nerādies!”
Budžu mantu paņēma skolotājs
No mežsarga mājām atgriezies Krusiešos, Valdis pagalmā kūstošajā sniegā skaidri saskatīja automašīnas riteņu pēdas. Cilvēkus nekur neredzēja. Ārdurvis stāvēja atvērtas. “Mazliet padomāju, vai iet mājā iekšā vai arī griezties atpakaļ,” atceras Valdis Kleins. Tomēr zēns izvēlējās pirmo. Mājas iekšpusē visas durvis stāvējušas atvērtas, istabas izvandītas. Lielajā istabā pie galda sēdēja trīs cilvēki, kas rakstīja kaut kādus papīrus. Viens bija fizkultūras skolotājs Osītis, otra Zalves pagasta komjauniešu sekretāre, bet trešo cilvēku, vīrieti, Valdis nav pazinis.
Zēns ar klātesošajiem nav sasveicinājies. Pirmā viņu uzrunājusi komjauniete: “Ā, tu esi atnācis! Tava mamma ir pagastmājā. Mēs te drīz pabeigsim un tad iesim turp. Tu vari paņemt to, kas tev vajadzīgs.” Valdis atceras lielo pāridarījuma sajūtu un dusmas. Viņš apsvēris iespēju, ka varētu izlēkt pa logu un bēgt. Taču no tā atturējusi doma, ka viņam nav nekādu dokumentu. Un tādu viņu drīz vien aizturēs. Visā šajā postažā pamanījis uz durvīm uzkārtu skolas mētelīti. To, mājas atstājot, dēlam redzamā vietā bija nolikusi māte. Mēteli Valdis tomēr nav paņēmis, ko vēlāk Sibīrijā nācies nožēlot. Vēl pirms aiziešanas fizkultūras skolotājs Osītis teicis, lai visi pagaida, jo esot jāieiet klētī. Tur viņš tukšā labības maisā iecēlis sālītu pakaļējo gurnu. Cūciņa bija liela, labi barota, un maisu ar pūlēm viņam izdevās dabūt uz muguras. Sev par attaisnojumu Osītis stāstīja, ka ir jābaro zaldāti, kas apmetušies pie viņa mazajā dzīvoklītī. “Tie, protams, bija meli, jo pēdējie zaldāti no pagasta aizbrauca kopā ar mums. Bet tā bija “budžu manta” un tobrīd to varēja nesodīti ņemt,” secina Valdis Kleins.
“Latvijā jūs negaida!”
Aprakstot dzīvi Sibīrijā, Omskas apgabalā, Valdis Kleins stāsta par darbu kolhozā, kas tolaik latviešiem bija kaut kāds iepriekš nezināms un nepieņemams saimniekošanas veids. Nevēlēšanās palikt kolhozā Valdi mudināja mācīties, kaut neklātienē (jo citas iespējas nebija) apgūt vidusskolas kursu, ar izcilību absolvēt tehnikumu un pat iestāties Novosibirskas Lauksaimniecības institūtā. Studiju virzieni gan izsūtītajiem bija ierobežoti, taču lauksaimniecības mehanizācija nebija aizliegto jomu sarakstā. Šajā izglītības ceļā izsūtītie latvieši un arī igauņi, kas dzīvoja blakus, cits citam palīdzēja. 1958. gadā, saņemot ziņu par atbrīvojumu un iespēju atgriezties Latvijā, Valdis kopā ar igauņu draugu un studiju biedru Olevu gatavojuši dokumentus studiju turpināšanai tēvzemē. Fakultātes dekāns mēģinājis abus studentus atrunāt: “Zēni, jūs Latvijā neviens negaida! Daudz prātīgāk būtu, ja jūs institūtu pabeigtu tepat un tikai tad brauktu prom.”
Abi draugi dekānu nav klausījuši un tomēr braukuši. Pēc atgriešanās Latvijā Valdim nācies izjust politisko represiju turpināšanos. Sākās ar to, ka Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes dekāns Eduards Kļučņiks neieskaitīja viņu atbilstošā kursā, pamatojot, ka mācību sākums ir nokavēts. Valdis Kleins stāsta, ka vēlāk, kad dekāns bija “uzkāpis uz varžacīm” Kara katedras vecajiem pulkvežiem, tie atklāja, ka Otrā pasaules kara laikā Kļučņiks Latgalē bija dienējis policijā. Tādēļ represētajiem tautiešiem nelabvēlīgais vīrs tika izslēgts no partijas un no augstskolas dabūja aiziet.
Dīvaina saruna par pagātni Valdim Kleinam bija, sākot darbu LLA Traktoru un automobiļu katedrā. Kadru daļas vadītāja, redzot izsūtījuma dokumentus, lūgusi atklāti izstāstīt, ko tad viņš izdarījis. “Šādi un līdzīgi jautājumi atkārtojās bieži. Tie mani ļoti aizskāra. Nevarēju saprast, vai jautātājs nav gudrs vai arī nesaprot neseno pagātni, vai arī tīšām izliekas un mēģina mani provocēt. Ja izsūtīšanas laikā man bija tikai 14 gadu, tad nekādus dižos pretvalstiskos noziegumus es izdarīt nevarēju,” raksta Valdis Kleins.
“Tu biji Sargatkā”
Augstskolā Valdis Kleins izvēlējās akadēmisko karjeru. Taču arī tur negāja viegli. Septiņus gadus pēc zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanas 1973. gadā viņš strādāja par asistentu, kas ir pats zemākais akadēmiskais amats.
Valdim Kleinam veicās vienīgi mīlestībā. Viņš raksta, ka pēc atgriešanās sākumā domājis, ka dzīvos viens savā šaurajā vecpuiša dzīvoklītī Dobeles ielā. Taču to plānu izjauca Dzidra, ko viņš Jelgavā satika Pils saliņā (vēsturiski Gubernatora sala kanālā, kas pie pils savieno Lielupi un Driksu), kur 60. gados un arī vēlāk jauniešiem rīkoja balles.
“Es tevi zinu, tu biji Sargatkā,” teica meitene, kas tāpat kā Valdis bija nākusi no Sēlijas (tikai Seces pagasta) un tāpat kā viņš kopā ar ģimeni izsūtīta uz Krieviju, Omskas apgabala Sargatkas rajonu (rajona centrā Valdis neklātienē beidza vidusskolu). “Biju sastapis cilvēku, kas mani saprata un man ticēja. Viņa nesūdzējās par dzīves grūtībām. Viņas atbalsts man dzīvē ir daudz palīdzējis. Nolēmām ar Dzidru noslēgt kopdzīves līgumu uz mūžu,” raksta Valdis Kleins. Nu jau pagājuši septiņi gadi, kopš šim līgumam ir zelta svars.
1949. gada martā deportēto skaits
• Igaunija | 20713 | 15 ešeloni
• Lietuva | 31917 | 20 ešeloni
• Latvija | 42149 | 31 ešelons
