Braucot ar motociklu, jūt apkārtnes smaržas un visi ceļā satiktie ir draugi.
Pagājušā nedēļā LTV7 ceļu pie skatītājiem sāka četrsēriju filma – ceļojuma dienasgrāmata «Baizeļu piedzīvojumi Kaukāzā». Tā vēsta par četriem jaunības draugiem – Normundu Kalvi, Jāni Peizumu, Andi Pikānu un Oskaru Prauliņu –, kurus septiņdesmitajos gados Pierīgā, Jaunciemā, vienoja mopēdi, bet mūsdienās tūkstošiem kilometru gari ceļojumi ar motocikliem. Visu četru vīru profesijas ir saistītas ar tehniku. Transporta un loģistikas uzņēmuma «Kurbads» direktors Andis Pikāns ir arī šīs filmas producents. Bet viens no «baizeļiem» – Jānis Peizums – dzīvo smilšakmens atsegumu rotātā Svētes krastā Vilces pagasta Ķurbjos, vairāk nekā simt gadu vecās lauku mājās.
Ķurbji – Zīverta bērnības mājas
Jānis stāsta, ka jau astoņdesmito gadu vidū, pārnākot mājās no obligātā karadienesta, nolēmis, ka noteikti dzīvos laukos. Vecāki bija iegādājušies pussagruvušo trešdaļu no Ķurbju mājām Vilces pagastā. Atmodas sākumā Jānis nolēma kļūt par «Breša zemnieku» un izpirka visus Ķurbjus. Viņš atceras 1990. gada vasaras dienu, kad pie mājām uz brīdi piestājusi balta automašīna. Neviens ārā nav kāpis. «Pēc dažiem mēnešiem mēs izlasījām, ka Zviedrijā miris dramaturgs Mārtiņš Zīverts. Es domāju, ka tas bija viņš – atbraucis paskatīties uz Ķurbjiem, kur dzīvoja bērnībā,» spriež Jānis.
Deviņdesmito gadu sākumā saimniecībā bija astoņas slaucamas govis, 14 aitas un zirgs. «Taču drīz es sapratu, ka no lauksaimniecības man nekādas atdeves nav. Kūtī lieku iekšā to, ko biju nopelnījis garāžā,» saka Jānis Peizums. Tā viņš nolēmis palikt pie plaša profila autoremonta, ar ko saistīts jau no pusaudža gadiem. Jānis motociklu vai automašīnas bleķus varot salikt kopā aizvērtām acīm.
Jaunciemā bija daudz «baizeļu»
Ķurbju saimnieks atklāj, ka «baizeļu» vārds, kas paņemts no kādas astoņdesmito gadu dienvidslāvu filmas varoņa, neko īpašu nenozīmē. Taču savulaik to «valkājuši» vai puse Jaunciema jauniešu, kam bijuši tuvi motocikli un piedzīvojumu kāre.
Pirms dažiem gadiem Jaunciemā Jānis kopā ar Andi, Kalvi un Oskaru saticies kāda jaunības drauga bērēs. Tad nu, kaulainajai spītējot, nolēmuši, ka vismaz reizi gadā vajag priecīgi satikties. Vēlāk sapratuši, ka ar tikšanos vien ir par maz – vajag kopā kaut kur braukt! «Baizeļiem» radās ideja apbraukt bijušās Padomju Savienības četrpadsmit republikas. Jāpiebilst, ka Andis Pikāns jau bija kļuvis pazīstams ar savu 40 tūkstošu kilometru motoceļojumu 2006. gadā no Rīgas uz Melnburnu Austrālijā. No šā ceļojuma «baizeļi» aizņēmās braucienu nosaukumu «Ceļš uz brīvību!»
Visiem četriem pirmais kopējais brauciens bija 2013. gadā caur Ukrainu uz Rumāniju. To viņi filmējuši ar telefonu. Taču pērn uz Gruziju Andis paņēma līdzi profesionālu videokameru, tāpēc arī ar režisores Guntas Ikeres darbu varēja tapt filma, ko LTV 7 izrādīs vēl trīs pirmdienu vakarus. «Īstas emocijas. Kas labāks vēl uz ekrāna var būt!» «Ziņām» saka režisore, kas savā radošajā biogrāfijā montējusi ap pusotru simtu latviešu filmu.
Ar «moci» policija laiž garām
Tāpat kā uz Rumāniju, arī uz Gruziju «baizeļi» bija plānojuši doties caur Ukrainu, taču militārais konflikts Austrumukrainā piespieda mainīt lēmumu. Atlika braukt caur Krieviju.
Jānis stāsta, ka maršruts caur Krieviju izrādījies «baigi izdevīgs». Pirmkārt, degviela ir lētāka (95. markas benzīns maksā ap 70 centu litrā), otrkārt, policija motociklus Krievijā nestādina, vienalga, cik ātri tie brauc. «Mēs sākumā nesapratām, kāpēc, ieraugot mūs, policisti pagriež muguru. Varu iedomāties, kā viņiem niez rokas. Pieraduši taču slaukt tos tūristus,» par kaimiņvalsts dīvainībām stāsta Jānis. Vēlāk kāda ciema degvielas uzpildes stacijā jau labu gabalu pēc Maskavas apļa jauns motociklists izstāstījis, ka pirms dažiem gadiem prezidents Vladimirs Putins izdevis rīkojumu ceļu policistiem, kuri patrulē vieglajās automašīnās, motociklistus neapstādināt. Pamatojums tāds, ka daudzi krievu motociklisti policistus ignorējuši jau līdz tam. Bīstamā pakaļdzīšanās radījusi avārijas situācijas, diemžēl arī daudzus upurus. Tad arī nolemts, ka motobraucējus drīkst apstādināt tikai tādi ceļu policisti, kas paši patrulē ar motocikliem.
Abhāzija – labi cilvēki, bet dzīve drupās
Turpceļā «baizeļi» nobraukuši ap pustūkstoti kilometru dienā. Nakšņojuši gan teltīs, gan sarunātās mājās. «Braucot ar motociklu, lai kur tu apstājies, visi tev ir draugi. Sevišķi jau citi motociklisti cenšas izpalīdzēt,» stāsta Jānis. Tomēr, caur Čečeniju iebraucot Dienvidosetijā, caur kuru iet tā sauktais Gruzijas karaceļš, viņi sadūrās ar nepārvaramām grūtībām. Proti, izrādījās, ka pēkšņi ir aizgruvusi Verhnijlaras kalnu pāreja, tādēļ vienīgais autoceļš uz Gruziju bija slēgts uz pāris mēnešiem. Radās jauns plāns – braukt uz Sočiem un tad ar prāmi nokļūt Gruzijā caur Turciju. Taču, kad līdz Soču ostai bija atlicis pārsimt kilometru, ceļotāji saņēma ziņu, ka Ukrainas krīzes dēļ šis prāmis atcelts. Tā «baizeļiem» bija «uzsēšanās uz sēkļa». Ceļojuma galamērķi nācās pārcelt uz nākamo gadu.
Uz četrām dienām iegādātā Krievijas tranzītvīza strauji gāja uz beigām, tādēļ radās nepieciešamība iegriezties Abhāzijā, lai mājupceļam saņemtu jaunas Krievijas vīzas. «Abhāzu tauta ir super! Vienalga, jauns vai vecs!» Jānis ir sajūsmā par Abhāzijā satiktajiem cilvēkiem. «Kur braucām, tur mums priekšā tāds galds, ka paēdis nevari piecelties. Samaksa paliek uz tavas sirdsapziņas. Bet tā šķiet viņus neuztrauca. Mājas vīnu tur mēra nevis pudelēs, kastēs, bet tonnās. Iedzer, vakarā nezini, kā aizgāji gulēt, taču no rīta galvā nekādu atsauksmju,» Jānis atklāj Abhāzijas pozitīvo pusi. Negatīvā puse ir deviņdesmito gadu sākuma gruzīnu un abhāzu kara sekas. Abhāzi izkaroja neatkarību, taču to atzina tikai piecas valstis, tostarp Krievija. Iedzīvotāju skaits no 530 tūkstošiem 1989. gadā samazinājies apmēram uz pusi. Daudzi kūrorti, sanatorijas joprojām stāv drupās. Trūkst investoru. Cilvēki sevi uztur ar naturālo saimniecību. Suhumi lidosta ir slēgta. «Filmas otrajā sērijā ir garāks stāsts, kur viens no mūsu labvēļiem vietējais deputāts Mirons ir atklāts par karā pārdzīvoto un arī tagadējo dzīvi,» stāsta Jānis. Viņš piebilst, ka sajūta bijusi ļoti skarba, saprotot, ka līdz Gruzijai palicis tikai pusotra simta kilometru, taču robeža ir slēgta ar gadu desmitiem ieilgušu naidu.
Atceļš uz Latviju pagājis diezgan gludi. Dibenam gan bijusi liela slodze, jo ar enduro tipa motociklu dienā nobraukt 960 un pat 1300 kilometru nav joks. ◆
Kaukāzā ir Jāņa bērnības takas
Laima Peizuma,
moto ceļotāja māte
◆ Vīriešiem ir tāda gribēšana sevi pierādīt. Tā es arī saprotu Jāņa vēlēšanos braukt tos kilometru tūkstošus ar motociklu. Kad mēs jaunībā visa ģimene ar zaporožecu ceļojām pa Karpatiem, Kaukāzu, devāmies kalnos tik augstu, cik retinātajā gaisā motors strādā. Atceros Mamisona pāreju – mašīna jāstumj, bet pašai arī nav spēka, jo trūkst skābekļa. Domāju, Jānis nekādas aplamības ceļā nedara, viņam tikai nevajadzētu katrā pieturvietā pīpēt.
