1988. gadā 14. jūnijā norisinājās oficiāls piemiņas brīdis padomju masu deportāciju atcerei un to nosodīšanai.
1988. gadā 14. jūnijā norisinājās oficiāls piemiņas brīdis padomju masu deportāciju atcerei un to nosodīšanai. 29. septembrī ar likumu tika atļauts kultūras un masu pasākumos lietot sarkanbaltsarkano karogu. 7. oktobra masu manifestācijā piedalījās 120000 cilvēku. No 8. līdz 9.oktobrim notika Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. 11. novembrī Rīgas pils Svētā Gara tornī uzvijās Latvijas karogs. 18. novembrī visā valstī tika godināta Latvijas neatkarības pasludināšanas 70. gadadiena. 26. novembrī manifestācijā Daugavmalā piedalījās 70000 dalībnieku. 23. decembrī Džūkstē pirmo reizi atklāti kopā pulcējās1944. gada Ziemassvētku kauju dalībnieki.
1989. gadā ievērojami pieauga atmodas pretinieku darbība, bet tā vairs nespēja apturēt tautas kustību un ilgas pēc brīvas, neatkarīgas valsts. No 18. līdz 19. februārim tika nodibināta LNNK. 23. un 25. februārī sekoja Interfrontes mītiņi, kas bija vērsti pret migrācijas pārtraukšanu un latviešu valodas lietošanu. 12. martā 250000 cilvēku izteica protestu pret Interfrontes rīcību, un 26. martā PSRS Augstākās padomes deputātu statusu no Latvijas ieguva 80% LTF kandidātu.
Šis gads bija bagāts daudziem politiskiem notikumiem, kur dominēja garīga satura pretšķiru cīņas paņēmieni, lai gan Rīgā un tās tuvumā jau atradās padomju kaujas tehnika. 14. un 26. jūlijā demonstrācijās Doma laukumā piedalījās 60000 dalībnieku. Neaizmirstams bija 300000 demonstrantu veidotais «Baltijas ceļš» 23. augustā. LTF 2. kongresā pieņēma lēmumu par ceļu uz pilnīgi neatkarīgu Latviju. Par spīti PSRS PSKP Politbiroja protestiem to pieprasīja arī 500000 Latvijas patriotu ar tūkstošiem neatkarīgās Latvijas karogiem rokās. 1990. gadā saasinājās nesaskaņas ar Interfronti, ko atbalstīja PSKP Politbirojs.
Neatkarības atjaunošanu 11. martā deklarēja Lietuva, bet 30. martā – Igaunija. Sākās PSRS organizētā Lietuvas blokāde. No 30. aprīļa līdz 1. maijam notika LR Pilsoņu 1. kongress. 4. maijā LPSR Augstākā padome paziņoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. LKP Centrālā komiteja uzdeva visām LKP komitejām vērsties pret Neatkarības deklarāciju. To neatzina arī PSRS valdība un PSKP Centrālā komiteja: notika Interfrontes organizēts uzbrukums LR Augstākajai padomei. 20. maijā A.Rubika vadībā tika nodibināta Vislatvijas Glābšanas komiteja, kurai ar Interfrontes vienprātīgu atbalstu tika dotas pilnvaras pārņemt varu Latvijā savās rokās.
No 5. līdz 7. jūlijam notika Dziesmu svētki ar 37000 dalībniekiem, kas Latvijā stiprināja vienotību un garīgumu cīņā par neatkarību. No 10. līdz 11. augustam Krievija beidzot atzina Latvijas Neatkarības deklarāciju, bet 2. novembrī OMON kaujas vienības iebruka Preses namā. Stāvoklis krasi pasliktinājās. Sakarā ar situāciju Baltijā M.Gorbočovam tika piešķirtas ārkārtējas pilnvaras, un 6.decembrī noziedzīgā Vislatvijas Glābšanas komiteja aicināja ieviest Latvijā PSRS prezidenta pārvaldi. 12. decembrī Rīgā nogranda pirmais draudīgais sprādziens, kam sekoja vēl trīs. Baltijas Kara apgabala pārvaldē tika izstrādāts pasākumu plāns Latvijas parlamenta neitralizēšanai.
1991. gads nāca ar jauniem notikumiem, kas nesa draudus visai Baltijai. 13. janvārī Lietuvas dramatiskajos notikumos gāja bojā 14 Lietuvas patriotu, daudzi tika ievainoti. LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns pa radio aicināja tautu doties uz Rīgu, lai aizsargātu nozīmīgākos valsts objektus. Jau pulksten 14 uz 500000 dalībnieku lielu manifestāciju Daugavmalā bija sabraukuši cilvēki no visas Latvijas. Tauta, jūtot, ka Latvijai draud briesmas, sāka veidot pirmās barikādes. Sākās «omoniešu» uzbrukumi dažādiem objektiem Latvijā. M.Gorbačovs paziņoja, ka grūti atrast kompromisu par stāvokli Baltijā. Baltijas kara apgabala virspavēlnieks ar ultimātu uzdeva atcelt pieņemtos LR likumus, kas būtu pretrunā ar PSRS likumiem, parādot visai pasaulei, ka visi PSRS paziņojumi par Latvijas Neatkarības deklarācijas atzīšanu bijuši meli. 15. janvārī Vislatvijas Glābšanas komiteja paziņoja, ka uzņemas likumdošanas un izpildvaras pienākumus Latvijā. Bija pirmie cilvēku upuri. 20. janvāra uzbrukumā Iekšlietu ministrijai bojā gāja pieci cilvēki. Pretspēku cīņa nerima līdz 19. augustam, kad notika valsts apvērsums PSRS. Barikādes vēl joprojām bija gatavībā. Vakarā sākās uzbrukumi Televīzijas centram, Iekšlietu ministrijai un LTF mītnei. 20. augustā – Telefonu centrālei, telegrāfam un Radio namam. 21. augustā vēl turpinājās OMON varmācības, bet pulksten 13.30 LR Augstāka padome pieņēma vēsturisko lēmumu par Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanu «de facto».
