Tālajā 1949. gada naktī smagi klauvējieni skanēja durvīs, celdami kājās nakts mierā devušos. Sveši vīri, bruņoti ieročiem, pavēl sataisīties braukt projām, dodot laiku ne vairāk par stundu. Ko paņemt līdzi, ko atstāt? Uz kurieni? Uz cik ilgu laiku? Jautājumi paliek bez atbildes. Daži iecietīgākie no pavēlētājiem palīdz sapakot drēbes, pārtiku, izsviež nevajadzīgo, bet tik iemīļoto. Vecā māte paņēmusi līdz savu runci, sieva kāzu mirti, meitene vēlas ieskriet vēl pēc aizmirstās lelles, bet skarbs uzbrēciens iedzen pajūgā. Sākas ceļš uz nekurieni. Jāatstāj iekoptie tīrumi, ieaudzētie ganāmpulki, uzceltās mājas un vēl, un vēl, un vēl. Jāatstāj, nezinot, vai atgriezīsies. Staciju laukumos sabrauc pajūgi, automašīnas, pilnas ar cilvēkiem, un tos kā dzīvniekus sadzen lopiem domātos vagonos tālam ceļam. Un tikai galapunktā liek parakstīties, ka turp devušies labprātīgi! Uz palikšanu.Latvijā jau sācies pavasaris, Māras diena, tur dziļa ziema. Un viss atkarīgs no tā, kas salikts maisos. Tos sasviež ragavās, kuras velk iejūgti vērši, pašiem jāiet kājām pat desmitiem kilometru. Ciematā vieta tiek ierādīta, kur pagadās. Ja vietējā iedzīvotāja sirds atsaucīga, ir ļoti labi, kaut tie paši nabadzīgi. Sākas cīņa ar badu. Par sauju graudu sods, par piena lāsi sods, par neierašanos darbā sods. Nosodītā māte, kas, lai bērns nemirtu badā, pagrāba sauju graudu, tiek aizsūtīta projām. Tēvs par tādu pašu sīkumu seko, tikai uz citu vietu. Labi, ka laiki mainījās un izsūtītie izdzīvoja, atgriezās. Bet cik? Cik palika svešumā kapu kalniņu, un cik tādu, kas tāpēc nebrauca atpakaļ? Un kur dzīvot tiem, kas atgriezās? Viņu mājās mita svešinieki. Iznīcināts tautas labākais ģenētiskais fonds uz visu padomju varas pastāvēšanas laiku. Tur svešumā tev kapa nebūsUn nebūs tēva māju tev.Ir jāpārnāk ar visu sūro sāpi, Ir jāpārnāk, jo tāds tev pienākums.Kaut arī pēc tam miegā liksies, ka tevi atkal ved un ved. Un visu mūžu ved!«Staburadzieši», likteņa biedri, jelgavnieki, pulcēsimies pie piemiņas akmens Svētbirzē 25. martā pulksten 14. Atcerēsimies likteņa skartos! Noliksim ziedus tiem, kas palika svešumā. Dalīsimies atmiņās.
