Mazliet intīmas pārdomas par ikdienu «trešajās mājās».
Deviņpadsmit gadu jelgavnieks Zigmunds katru darba dienu sēžas elektriskajā vilcienā un dodas uz galvaspilsētu, kur savulaik studēja augstskolā un nu jau sešpadsmito gadu arī strādā. Vilcienā jeb savās «trešajās mājās» (pirmās un otrās ir dzīvoklis un darbavieta) viņš uzturas kopā ar dzīvesdraugu Maiju, kas arī savulaik mācījās un strādā Rīgā. Viņi abi piekrita pastāstīt par šīs ceļošanas iespaidiem. Saskanīgā pāra teikto esmu apvienojis vienā tekstā. Zināmas intimitātes dēļ neminu personu uzvārdus, kā arī vilciena atiešanas laiku un vagona numuru. Kopā ar Zirdzeni, Tibiņām un Teļu Pēteri«Kad no rīta iekāpjam savā pierastajā vagonā (tiem, kuri vēlas klusāku braukšanu, ieteicams izvēlēties nerūcošos motorvagonus, virs kuriem ir «ragi» jeb kontakti – strāvas noņēmēji), neviļus aplaižam skatu līdzbraucējiem. Jāatzīstas, ka viņiem mūsu savstarpējās sarunās esam iedevuši iesaukas. Mazliet neērti teikt, bet kādu skaistu sievieti saucam par Zirdzeni. Viņa ir liela auguma un iet raitā solī, taču šis neglaimojošais apzīmējums viņai ticis par smēķēšanu uz perona, kas diemžēl ir diezgan izplatīta lieta un mums abiem nepatīk. Kādu trīsdesmitgadnieku pārīti saucam par Tibiņām. Vienmēr saķērušies kopā, abi vienlaicīgi iemieg un tad neatkārtojami sinhroni «knābā». Olaines stacijā parasti iekāpj izdarībās vienkāršais Teļu Pēteris. Ļoti gara auguma vīrs. Līdz jostasvietai viņš tērpjas kā biroja darbinieks – kaklasaite, žakete –, bet apakšā sportiskais stils – džinsi, krosenes. Parasti viņam līdzi ir milzīga soma, kas izskatās tukša. Pēteris žāvājoties neaizsedz muti (visas plombas var saskaitīt) un diez ko nerēķinās ar blakussēdētāju – ja izstiepj garās kājas, tad tev atliek līmēties pie loga. Pagājušajā mācību gadā Cukurfabrikas stacijā iekāpa padsmitnieks Ritvars, iespējams, mākslas skolas audzēknis. Viņš vilcienā cilāja parakstītus zīmējumus (tādēļ zinām viņa īsto vārdu), bet līdzbraucējus pārsteidza ar to, ka vēlā rudenī un agrā pavasarī (kad citi velk siltas kurtkas) bija ģērbies T kreklā ar īsām piedurknēm. Absolūti norūdīts. Vēl mums ir pazīstami Skrējēji. Viņus rītos ieraugām pie mājas durvīm un pēc tam atkal redzam stacijā. «Park and ride» jau darbojasNepilnus divus kilometrus garo ceļu līdz stacijai braucam ar savu automašīnu, jo tādējādi varam desmit minūtes ilgāk pagulēt. Līdzīgu autobraucēju ir diezgan daudz. Turklāt ne tikai no pilsētas, bet arī rajona. Ir reāli izveidojusies «park and ride» («atstāj savu auto un brauc» – angļu val.) sistēma. Daži novieto mašīnas pie bijušās rajona slimnīcas. Tad lietainā dienā garāmbraucošā plūsma auto nošļāc ar dubļiem. Mēs esam izvēlējušies salīdzinoši mierīgāku ieliņu. Taču nekad tu rītos nevari zināt, vai tava vakardienas vieta nebūs aizņemta. Domājam, ka ir beidzamais laiks šo «park and ride» izveidot pieņemamu. Turklāt līdzīga situācija ir ne vien Jelgavas, bet arī Cukurfabrikas, Ozolnieku, kā arī augstskolas «Turība» stacijās. Citādi normāli jūtas tikai Valsts ieņēmuma dienestam pietuvinātās personas, kas atstāj savu auto pustukšajā muitas zonā, kur citiem iebraukt aizliegts.Rīts sākas ar avīzēmKāpēc es izmantoju vilcienu? Tādēļ, ka no rīta ceļā līdz Olainei (citreiz līdz Ozolniekiem) varu brīvi lasīt presi un pēc tam, tālāk braucot, pagulēt. Pie auto stūres sēžot, tas, protams, nebūtu iespējams. Vilcienu krietni mazāk ietekmē laika apstākļi. Reiz pirms gadiem sešiem gan gadījās nokavēt darbu liela sniegputeņa dēļ. Taču ar mašīnu torīt vispār nekur nevarēja tikt, jo ielas un ceļi bija netīrīti. Agrāk lielu lomu spēlēja Rīgas autosastrēgumi, kas vilcienu neietekmē. Taču vēl joprojām dzelzceļa pasažieriem nav jāraizējas par autonovietni, kas pilsētas centrā ir parasti sanāk dārga. Vilciens ir prātīgākais veids, kā vakarā atgriezties mājās no izrādēm un, piemēram, hokeja mačiem. Skrienot uz autobusu (sevišķi mikroautobusu) tu nezini, vai dabūsi biļetes, turpretī vilcienā kāda brīva vieta būs vienmēr. Protams, autobusi arī lieti noder, jo tie uz Rīgu iet biežāk un autoosta ir tuvāk pilsētas centram. Taču , ja, kā nākotnē plānots, tā atradīsies blakus dzelzceļa stacijai, vēl vairāk Rīgā braucēju izvēlēsies vilcienu. Pēc dančiem miegs labsKādi ceļā bijuši kuriozi? Reiz, šķiet, vēl vēlajos padomju laikos, mašīnists aizmirsa pieturēt jaunizveidotajā Olaines stacijā. Tā vilciens apstājās un kādu kilometru nobrauca atpakaļgaitā. Pašam gadījās, ka 1993. gada Jāņu rītā pēc ziņģēšanas Valmierā atceļā uz mājām Rīgas – Jelgavas elektriskajā vilcienā tā iemigu, ka stīvu muguru nogulēju no pulksten pusdeviņiem līdz vieniem pēcpusdienā. Pamodos tikai tad, kad biju izceļojies līdz Jelgavai un atpakaļ un no Ogres puses tuvojos Rīgai. Kontrolieru tolaik nebija, un cits neviens nemodināja, kaut dzēris nebiju, tikai nodancojies.» Ātrāk nekā ar lidmašīnu Latvijā lielākais vidējais ātrums sasniegts astoņdesmito gadu beigās līnijā Rīga – Tallina – 78 km/h (deviņdesmitajos gados šo līniju likvidēja). Posmā Rīga – Jelgava lielāko vidējo ātrumu 77 km/h sasniedza septiņu vagonu «Nord Express» maršrutā Rīga – Berlīne – Parīze. 1938. gada sarakstā fiksēts, ka vilciens Rīgu atstāja plkst. 6.25, bet Jelgavā pienāca .58 – tātad ceļā pavadīja 33 minūtes. Mūsdienās šo posmu ātrvilciens Rīga – Liepāja veic 38 minūtēs. Baltijas valstīs ievērojamus panākumus guvusi Lietuva – 104 kilometru garajā līnijā Viļņa – Kauņa ekspresis iet tieši stundu. ES pasažieru ātrvilcieni brauc ar ātrumu virs 200 km/h. Tiek projektētas līnijas, kur tas būs virs 400 km/h. Attālumos līdz 300 – 400 km dzelzceļš veiksmīgi konkurē ar aviolīnijām. Brisele 2010. gadu pasludinājusi par ES dzelzceļa liberalizācijas gadu. Tas nozīmē, ka dalībvalstu tirgi tiks atvērti ārvalstu kompānijām pasažieru pārvadājumiem starptautiskajos maršrutos. Izmantota Latvijas Dzelzceļa muzeja informācija
