Mazliet skumja un reizē priecīga noskaņa mēdz pārņemt ikreiz, kad pienāk jurģi vai jākravājas pirms tālāka ceļa.
Mazliet skumja un reizē priecīga noskaņa mēdz pārņemt ikreiz, kad pienāk jurģi vai jākravājas pirms tālāka ceļa. Tad steigšus tiek pārlūkota saimniecība, vai kaut kas nav aizmirsies, vēl un vēl atrauti čemodānu vāki, lai ceļasomās par varītēm iestūķētu vēl kādu noderīgu nieku. Līdzīgā noskaņā dienas un nedēļas vada parlaments un valdība.
Tik aktīva un mērķtiecīga valdības darbošanās sen nav novērota. It kā būtu pasludināts pasaules gals. Bez piecām minūtēm «bijušie» rīkojas drudžaini. Rodas iespaids, ka, aizejot no politiskās skatuves, varasvīri vēlas «sakārtot» visu vēl nepagūto, pasniegt «nopelniem bagātiem» funkcionāriem «godam nopelnītas» dāvanas un «iezīmēt teritorijas» caurkritušajiem politiķiem, augstākā ešelona ierēdņiem un viņu «krusttēviem».
Negaidīta bija finanšu ministra Gundara Bērziņa prasības atsaukšana par 17,5 miljonu latu parāda piedziņu no a/s «Kālija parks». Loģiski būtu bijis šo prasību atsaukt tajā brīdī, kad prokuratūra bija atzinusi niecīgas izredzes valstij parādu atgūt, taču toreiz finanšu ministrs (tas pats!) nelokāmi pastāvēja, lai parāda piedziņas procesu uzsāktu. Tagad viņš argumentē savu aktivitāti ar to, ka neesot jēgas piedzīt parādu, jo iznākumā būtu jāmaksā Ventspils Domei, respektīvi, nodokļu maksātājiem. Aiz šīs valsts kases glabātāja pēkšņās apskaidrības tomēr nojaušams kaut kas «netverams un liels», kāds «veikals», kas valsts naudas «saimniekam» tieši tagad ir kļuvis izdevīgs.
Mērkaķa ātrumā sākts kārtējo reizi «stumt cauri» «Saulesdārza» potenciālā apsaimniekotāja, apbūvētāja un labiekārtotāja valsts aģentūras «Jaunatnes interešu izglītības un sporta centrs» izveidi, kuras iniciators ir privāta firma («Skonto» meitas uzņēmums) SIA «Ķeizarmežs». Firmas plāni no sabiedrības tiek slēpti. «Stūmēja» lomā ir izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns. «Saulesdārza» apsaimniekošanas un apbūves koncepciju, izmantojot ievērojamus valsts līdzekļus (šogad būs nepieciešami 7000 latu un 2003. gada valsts budžeta projektā – 102 400 latu), tagad galvenajos vilcienos akceptējis Ministru kabinets.
Līdzīgs pie varas esošo politiķu personīgo interešu fons manāms arī attiecībā uz Olimpiskās sporta halles būvi Valmierā: ministrs G.Bērziņš parakstījis lēmumu piešķirt četrus miljonus latu lielo galvojumu. Vai tik galu galā par tā pārvaldnieku nedzirdēsim ieceļam jau pazīstamo K.Greiškalnu, Bērziņa kunga «brāli iekš partijas»?
Bet otrdien Ministru kabinets pieņēma noteikumus par ierēdņu un valsts pārvaldes iestāžu darbinieku darba samaksu, kvalifikācijas pakāpēm un ierēdņu pabalstiem, izšķiroties jaunās ierēdņu algas ieviest vienlaikus visās valsts pārvaldes institūcijās, sākot jau no nākamā gada 1. aprīļa. Šis lēmums izsauca gan finanšu ministra G.Bērziņa, gan īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās J.Krūmiņa, gan Valsts civildienesta pārvaldes priekšnieka Armanda Kalniņa ovācijas, jo, raugi, algu pielikums ierēdņiem palielināšot administratīvo kapacitāti valsts pārvaldē. Tas prasīs no valsts budžeta papildus 42 miljonus latu. Lielākais iespējamais atalgojums būšot 1455 lati mēnesī, zemākais – tikai 130 lati. Slavējami! Mūsu ierēdņi to patiesi sen pelnījuši (kā, starp citu, ikviens cits darbarūķis, piemēram, medicīnas darbinieki un skolotāji, kas arī veic ļoti atbildīgu darbu, un tas pārsvarā prasa pat vairāk nekā tikai astoņas stundas dienā). Tikai raizes dara kas cits: pašreizējā valdība izmanto iespēju būt «labiņa» vispirms pret sevi pašu un apsola to, kas būs jāīsteno jaunajai valdībai. Tas ir, būtībā grābj ogles svešām rokām.
Aktīvās vārīšanās podiņam vāciņu valdības vīri uzlikuši pirms nedēļas, apstiprinādami kompensāciju lielumu nākamajā valdībā neiekļuvušajiem ministriem. Tagad to pašu vēl grib paspēt izdarīt arī 7.Saeimas deputāti. Saskaņā ar Kārtības rulli deputāts saņem algu vēl mēnesi pēc Saeimas pilnvaru beigšanās. Tagad tiek prasīta kompensācija trīs mēnešalgu apmērā. Pamatojums? Lai nebūtu jāgrauž bezdarbnieka plānā rika, kamēr bijušie tautas kalpi atradīs darbu. Trīs mēnešos varot atrast labāku darbu nekā viena mēneša laikā. Arī visnotaļ saprotams arguments. Taču «uzprasās» vairāki jautājumi. Kāpēc par to Saeima spriež, nevis sākot darbu Saeimā, bet pirms promiešanas? Otrs – vai gan deputāti tiešām neapzinājās, ka viņi «angažēti» darbam Augstajā namā uz strikti reglamentētu laiku – četriem gadiem? Kompensācija nozīmē – atlīdzība. Kas būtu atlīdzināms, piemēram, sezonas strādniekam kūdras purvā? Vai arī viņš var pretendēt uz kompensāciju triju mēnešalgu apmērā? Tad viss būtu godīgi. Pagaidām deputātu rīcību nosaukt par godīgu būtu negodīgi.
Deputāti un valdības locekļi sēž uz čemodāniem. Laikam pat nav žēl, ka viņi dosies prom. Tikai – vai tā nav mūsu kopējā naudiņa, ko viņi mēģina sastūķēt ceļasomās?
