Nu jau otro gadu Jelgavā veiksmīgi darbojas cīņu klubs «Milons», kura paspārnē karatē tehniku apgūst pilsētas spēcīgākie sportisti brāļi Krists un Kalvis Kalniņi.
Nu jau otro gadu Jelgavā veiksmīgi darbojas cīņu klubs «Milons», kura paspārnē karatē tehniku apgūst pilsētas spēcīgākie sportisti brāļi Krists un Kalvis Kalniņi. Neilgā laika periodā abi brāļi uz savu pilsētu atveduši milzums dažādu izmēru un pakāpju medaļu un kausu. Kāds ir šo puišu uzvaras noslēpums, prasījām viņu trenerim Andrim Vasiļjevam un kluba «Milons» prezidentam Druvim Kalniņam.
«Ziņu» lappusēs regulāri aprakstītas brāļu Krista un Kalvja Kalniņu gaitas dažādos aizrobežu turnīros, kur izcīnīti neskaitāmi kausi un medaļas. Ar tik bagātu balvu birumu Jelgavā var lepoties retais. Turklāt ļoti veiksmīgās sportiskās gaitas ir sāktas bērnībā.
Katra sportista izaugsmei un ceļam uz medaļu birumu ir savs sākums?
Druvis Kalniņš: Kad mazākajam dēlam Kalvim (Druvis ir abu sportistu tēvs – aut.) bija tikai seši gadi, es viņus aizvedu uz karatē nodarbībām, jo Jelgavā toreiz brīvās cīņas vairs nebija. Pirms tam visus šā sporta veida «kadrus» audzināja Jelgavas izcilais treneris Vilnis Melvags, kas diemžēl priekšlaicīgi no mums šķīrās. Šis (karatē) man šķita gana radniecīgs sporta veids. Atdevu dēlus karatē bez domām par profesionālo sportu.
Izaugsmi puiši sāka pie Sergeja Mankēviča (trenera bāze bija kompleksa «Tonuss» telpās). Kad Sergejs beidza trenera gaitas, divus gadus treniņus brāļi turpināja pie Alekseja Bistrova. Vēlāk gadu puikas paralēli trenējās pie Jevgeņija Predibailo un Sergeja Rubļova.
Andris Vasiļjevs: Pirms diviem gadiem atgriezos no karatē turnīra Holandē. Tajā pašā vakarā man piezvanīja Vladimirs Smirnovs (CK «Milons» līdzdibinātājs) un palūdza, vai es nevarētu papildus pastrādāt ar abiem brāļiem, jo pēc neilga laika bija jādodas uz pasaules kausu Ungārijā, kurā arī pats tolaik biju plānojis piedalīties. Palīdzēju sagatavot puikas kata disciplīnai, jo tolaik Latvijā bija ārkārtīgi maz speciālistu, kas varētu to uzņemties. Pirmā šāda veida sadarbība izrādījās ļoti veiksmīga, jo Kalvis tur izcīnīja otro vietu kumitē, bet katās ieguva septīto.
D.K.: Pēc šā panākuma Andrim piedāvāju strādāt jaundibinājamā cīņu klubā «Milons» par treneri. Pēc mēneša (2000. gada 2. janvārī) klubs jau tika juridiski nodibināts. Tam tika noteikti divi darbības pamatvirzieni – sporta karatē, kura kultivēšanu uzņēmos es pats, un brīvā cīņa ar Valodju priekšgalā. Andris piekrita turpmāk darboties kā treneris.
A.V.: Tā radās šo sporta veidu bāze, un puikām vairs nebija jāmētājas apkārt kā pašiniciatīvas vadītiem fanātiķiem, individuālistiem. Tagad visi bija vienkopus, kas būtiski atviegloja kā treniņprocesu, tā nokļūšanu uz sacensībām.
D.K.: Katrs Kalvja un Krista iepriekšējais treneris ieguldīja savu darbu viņu izaugsmē. Tomēr dažu objektīvu iemeslu dēļ ne pie viena no šiem treneriem turpmākā fizisko un garīgo spēju attīstība nebija iespējama.
A.V.: Toreiz pats vēl ļoti aktīvi sportoju. Cik nu Latvijas karatistam jebkāda ranga sacensības bija pieejamas, centos visur maksimāli piedalīties. Reizē biju treneris, sportists un students. Izšķīros sevi pilnībā veltīt trenera darbam, jo tas man šķita perspektīvāk.
Kādi ir abu brāļu treniņu grafiki, fiziskās sagatavotības paaugstināšanas līdzekļi un slodze?
D.K.: Puišiem ir 11 treniņu nedēļā. Mums ir izstrādāts nodarbību grafiks, kurā netiek pieļautas nekādas «raustīšanās». Mācību laikā (vasarā grafiks ir vēl blīvāks) reizi nedēļā kopā ar V.Smirnovu abi nodarbojas ar brīvo cīņu. Tad reizi nedēļā dodas uz Rīgu, kur aizvada individuālo fiziskās sagatavotības tūri pie Latvijas vadošo olimpiešu fiziskās sagatavotības speciālista Ivara Čākura. Katru rītu pulksten septiņos, izņemot svētdienas, individuāli pie A.Vasiļjeva puikas apgūst kata, tad seko mācības, mājasdarbi un septiņos vakarā (trīs reizes nedēļā) viņi «Milona» treniņgrupā pilnveido kumitē tehniku. Papildus šiem treniņiem reizi nedēļā puikas apmeklē masāžu pie sporta ārsta Visvalža Bebriša un Rīgā nosaka savu fizisko kondīciju pie ārstes Olgas Ivanovskas. Neatņemama nedēļas daļa ir pirts apmeklējums – to mēs neatliekam nekad.
Reizi pusgadā dodamies uz LOV sporta laboratoriju, kur veicam pilnu fizisko testu programmu. Pēc šiem rezultātiem var redzēt, cik daudz jau ir paveikts un kur vēl mazliet jāpiestrādā.
Ir apzināti visi pasaules prestižākie bērnu karatē turnīri un izstrādāts gada apmeklējamo sacensību plāns. Pagājušogad piedalījāmies 12 lielos starptautiskos turnīros. 2003. gadā tādi ir izvēlēti 23, no kuriem vajadzēs atlasīt 12 – 15, jo vairāk fiziski nav iespējams apmeklēt.
Vai nav par smagu?
D.K.: Pats nodarboties ar cīņu sportu sāku 11 gadu vecumā pie plaši pazīstamā trenera V.Melvaga. Man klājās vēl grūtāk. Toreiz dzīvoju Ozolniekos, bet treniņi notika Jelgavā. Bija vien katru dienu jābrauc ar autobusu. Vecāki varēja palīdzēt tikai morāli. 16 gadu vecumā izpildīju PSRS sporta meistara normu brīvajā cīņā. 18 gadu vecumā man piedāvāja pārstāvēt Ukrainas izlasi, es šo piedāvājumu pieņēmu un devos dzīvot uz Žaparožji. Startējot Ukrainas izlases sastāvā, izcīnīju pirmo vietu PSRS junioru čempionātā, kā arī tiku iekļauts toreizējās PSRS izlasē. Tur diena sastāvēja no trīs treniņiem, kas aizritēja pasaules līmenī. Tādēļ varu puikām daudz ko iedot no savas personīgās pieredzes. Visa sagatavošanās sistēma ir tuva maksimālajai slodzei, ko tāda vecuma sportists var izturēt, – divi treniņi apvienojumā ar mācībām.
A.V.: Starp mums ikdienā pastāv intensīvas saites. Praktiski visu laiku esam kopā. Ja puiši sāk just nogurumu, samazinām tempu. Uzmanīgāk nodarbojamies ar Kalvi. Ja gadās situācija, ka puika nespēj paveikt to, ko gribu panākt, apsēžamies un izrunājamies.
Viss iepriekšminētais rada pamatīgu slodzi. Vai tiešām abiem sportistiem ikdiena sastāv tikai no karatē un mācībām?
D.K.: Tik traki jau nemaz nav. Puikas atrod sev laiku arī izklaidēm. Zināma taisnība jums ir – slodze pamatīga, bet tajā pašā laikā viņiem ir tas, kas tiek liegts daudziem vienaudžiem. Uz sacensībām ir braukts teju vai uz visām Eiropas valstīm.
A.V.: Atliekot malā karatē tēmu, jāmin, ka brāļiem ļoti patīk braukšana ar kartingiem (puiši to apstiprina, apgalvojot, ka Jelgavā šai izklaidei ir ļoti laba trase). Turklāt Kalvis ir īsts sporta erudīts – regulāri seko līdz visiem sporta notikumiem, sevišķi tenisam. Viņš allaž informē par situāciju kopvērtējumā atsevišķos sporta veidos, kādas sensācijas notikušas. Turpretī Krists par sportu praktiski neinteresējās (par ko viņš pats pasmejas – aut.). Viņu ļoti aizrauj auto tjūnings. Sevišķi, ja tas saistīts ar BMW markas automobiļiem. Krists nopietni vāc visus iespējamos materiālus par šo sava veida mākslu. Braukājot pa sacensībām, viņi nekad nelaiž garām iespēju izrevidēt auto žurnālus. Patika braukt ir vērojama abiem brāļiem, vienīgi Kristam ir iespēja vairāk izmēģināt tēva mašīnu.
Lai arī brāļi, tomēr abiem ir pilnīgi atšķirīgi raksturi. Krists vēlu dodas gulēt un ātri mostas, bet Kalvis tieši otrādi. Noteikti jāmin, ka Kalvis ir lielisks istabas biedrs un kāršu spēlmanis. Tās kopā spēlējam visur. Atminos, kā nesen nakšņojām kādā Cīrihes viesnīcā Šveicē. Protams, spēlējām kārtis. Es zaudēju Kalvim un biju spiests desmit minūtes sēdēt skapī. Vēlāk, cenšoties revanšēties, atkārtoti cietu neveiksmi. Šoreiz man uz rokām vajadzēja šķērsot divdesmit metrus pa viesnīcas gaiteni līdz liftam, jo tāda bija spēles likme. Jautrības un ēverģēlību mūsu kompānijā netrūkst.
D.K.: Pozitīvākais šajā dzīvesveidā ir tas, ka puikas fiziski un psiholoģiski labi attīstās un viņiem neatliek laika nodarboties ar lietām, kuras vairumam pusaudžu vecāku sagādā pamatīgas raizes.
***
Vizītkarte
Kalvis Kalniņš: dzimis 1991. gada 16. februārī. Svars 31 kg, augums 137 cm. Sācis mācīties Jelgavas 3. pamatskolā (līdz 3. klasei), šogad turpina izglītoties 4. pamatskolas 5. klasē.
Augstākie sasniegumi: (WKF versijā) trīskārtējs Latvijas un Baltijas čempions, Centrāleiropas un «Scandinavian World Open» kausa ieguvējs, (KOI versijā) divkārtējs pasaules kausa ieguvējs un divkārtējs pasaules FSKA čempions šotokan versijā. Vēl izcīnītās 29 medaļas dažādos aizrobežu turnīros.
Krists Kalniņš: dzimis 1988. gada 7. jūnijā. Svars 53 kg, augums 161 cm. Sācis mācīties 3. pamatskolā (līdz 6. klasei), šogad turpina izglītoties Spīdolas ģimnāzijas 8. klasē.
Augstākie sasniegumi: (WKF versijā) divkārtējs Latvijas un Baltijas čempions. Trīskārtējs «Tallina Bulldog» turnīra uzvarētājs, «Czech Open», starptautiskā turnīra «Krokoyama Cup» Vācijā un Eiropas kausa izcīņas bronzas medaļnieks. Vēl 15 citas medaļas dažādos aizrobežu turnīros.
Andris Vasiļjevs (treneris): dzimis 1980. gada 7. jūnijā. Svars 69 kg, augums 171 cm. Daudzkārtējais Latvijas čempions un starptautisko turnīru medaļnieks. Absolvējis Jelgavas 2. ģimnāziju. Pašreiz studē Latvijas Sporta akadēmijā.
Druvis Kalniņš (CK «Milons» prezidents): dzimis 1961. gada 9. augustā. Absolvējis Ozolnieku astoņgadīgo skolu, Jelgavas 2. vidusskolu un Zaparožjes (Ukraina) Pedagoģiskā institūta Fiziskās audzināšanas katedru.
Augstākie sasniegumi: daudzkārtējs Latvijas, kā arī PSRS junioru čempions brīvajā cīņā. PSRS sporta meistars.
