Bezgala bagātajā krievu valodā ir ne tikai lozungi un lamu vārdi, bet arī trāpīgi domugraudi.
Bezgala bagātajā krievu valodā ir ne tikai lozungi un lamu vārdi, bet arī trāpīgi domugraudi. Viens no tiem attiecināms arī uz mums un visai aptuveni tulkojams šādi: «Kamēr pēcpusē neieknābs cepts gailis, zemnieks krustu nepārmetīs.» Tas nozīmē to, ka par tradīciju kļuvis vispirms sagaidīt nelaimi un tikai pēc tam meklēt glābiņu.
Iespējams, ka līdzīgas prātulas ir arī daudzām citām tautām. Latviešu valodā nekas pietiekami trāpīgs ātrumā neataust prātā, tādēļ cits nekas neatliek, kā smelties krievu mutvārdu kultūrā, jo pašlaik pie mums izveidojusies tieši tāda situācija: «ceptais gailis» rada nopietnus draudus ne tikai atsevišķiem politiķiem, ne tikai Latvijas valdībai kopumā, bet visai nācijai.
Runa, protams, ir par vēsturisko, liktenīgo un nenovēršamo izvēli, kas mums būs jāizdara 20. septembra referendumā par iestāšanos (vai neiestāšanos) Eiropas Savienībā.
Valsts stūrētāji kapteiņa Eināra Repšes vadībā Latvijas kuģi nevis vadījuši ES virzienā, bet, paļaudamies uz savu priekšgājēju atstātajām locijām, tam drīzāk ļāvuši dreifēt ar nošļukušām rezerves burām tā vietā, lai cītīgi piemestu ogles kurtuvē, tomēr vienlaikus vērīgi raudzītos pa malām, lai neuzdrāztos kādai klints atlūzai vai sēklim. Bīstamu sēkļu un rifu ignorēšana, protams, nekādi nemazina to faktisko esamību. Tādēļ gluži loģiski ir tas, ka kuģis, ko beidzamo deviņu mēnešu peldējumā krietni dragājusi arī tā vadītāju neprasme, nekonsekvence un savstarpējie ķīviņi, nu atrodas bīstama sēkļa priekšā, turklāt daļa no vairāk nekā divus miljonus lielās Latvijas iedzīvotāju «komandas» draud «sadumpoties» pret kapteini un viņa «virsniekiem», tādā veidā vismaz neapzināti pakļaujot visu kuģi briesmām aiziet pa burbuli. Jo, lai kā ES pretinieki censtos argumentēt savu nostāju, Latvijai nudien nav alternatīvas izdzīvot, turpmāk vientuļi dreifējot tālu no civilizētiem «ūdensceļiem».
Ir vienlaikus gan skumji, gan smieklīgi, ka valdība, kurai pirms deviņiem mēnešiem ar tādām cerībām tika pasniegts scepteris un valstsābols, izrādījusies vien tāda pirmziemnieku klase, kas nespēj savākties, tikko skolotājs iziet pa durvīm. Tad iet vaļā papīriņu mētāšana, savstarpēja dunkāšanās, lauvu un citu kaķu raustīšana aiz ūsām un visādas ēverģēlības. Un tad nekas cits neatliek, kā nākt «bargajai kundzei» ar lineālu vai pletni, uzsaukt «kuš!» un pārējo sabiedrību mierināt apmēram šādi: «Nu neņemiet taču viņus par pilnu! Bērneļi tikai blēņojas, nošķiriet viņu palaidnības no visas skolas (tas ir, valsts) virzības uz kopīgo mērķi!»
Tieši tik traģikomisks šķita Valsts prezidentes otrdien sacītais ar šādu jēdzienisko lādiņu: «Klausieties, ko es jums teikšu. Valdība varbūt ir slikta, bet mums ir jābalso par nākotni!»
Kā šo aicinājumu novērtēs sabiedrība (kas, starp citu, referenduma sakarā nav noskaņota paļauties uz valdības, politiķu un baznīcas ieteikumiem, bet gan uz ģimenes, draugu un informācijas līdzekļu paustajiem argumentiem) – rādīs laiks. Taču valdība jau kārtējo reizi pasteigusies apstiprināt, ka ir nevaldāms pirmziemnieku pulciņš: «skolotājas» nostrostēti, ministri un partiju līderi momentā nostājušies miera pozā un, murminādami «Piedod, Vaira», steidz savā starpā noslēgt ja ne izlīgumu, tad vismaz pamieru – līdz laikam «pēc tam», respektīvi, vismaz līdz 21. septembrim. Tagad viņi, šķiet, «sapratuši», ka, turpinot ķīvēšanos, var sagāzt ne tikai vārgo valdības laiveli, bet arī visu lielo kuģi – valsti. Un pat vienmēr brašais un bravūrīgais kapteinis, šķiet, iekodis lūpā – vairs nesaka, ka viņam viss vienalga, kā un vai vispār daudziem jau krietni apnikušās valdības kļūdas un trāpījumi «pēc piena» varētu ietekmēt cilvēku balsošanu referendumā.
Vai tiešām vienmēr ir jānāk «kādam», kas aizrādītu, nostrostētu pieaugušus cilvēkus – valdības vadītājus? Vai vienmēr ir jāsagaida, lai sāktu svilt bikses?
Atliek cerēt, ka gaiļa knābiens iedarbosies un «zemnieks» – valdība – tomēr paspēs «pārmest krustu». Vēl vairāk jācer, ka tauta izrādīsies gudrāka un savās biksēs neļaus iemesties tai dzirkstelei, kas nu jāpacieš valdības pēcpusēm.
