Saldākās lauksaimniecības nozares beigas kā savdabīga veiksmes stāsta sākums izrādījušās tiem zemniekiem, kas nodarbojas ar graudkopību.
Saldākās lauksaimniecības nozares beigas kā savdabīga veiksmes stāsta sākums izrādījušās tiem zemniekiem, kas nodarbojas ar graudkopību. Pērn turpinājušas palielināties labības platības un auguši ievāktās ražas apjomi, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati.
Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pērn sējumu kopplatības palielinājušās par 10 100 hektāriem jeb diviem procentiem. 2007. gadā iegūti 1,5 miljoni tonnu graudu, kas bijis ievērojamākais kopievākums kopš 1991. gada. Pagājušais rudens kombainu bunkuros iebirdinājis par trešdaļu vairāk graudu nekā 2006. gadā. Palielinājusies arī graudaugu ražība – pērn, pateicoties laikapstākļiem un bieži vien arī pareizai agrotehnikai, no hektāra izdevies iekult vidēji gandrīz trīs tonnu graudu. Protams, daudzās Zemgales saimniecībās šis ražas rādītājs bijis pat divkārt veiksmīgāks, bet kopējā pozitīvā noskaņa par bagātīgu ražas gadu sāk mazināties brīdī, kad sākam runāt par naudu.
Jau labu laiku zināms, ka pasaules mērogā pašlaik nepietiek rīsu, bet iztrūkstošo proteīna avotu kompensē, masveidā iepērkot kviešus. Straujais pieprasījums pēc labības ir ne tikai iemesls tam, ka liela daļa pērnā gada kūluma drīz vien pēc apvējošanas graudu kaltēs izceļoja vagonos un kuģos uz ES valstīm. Kaut arī ražas bijušas rekordaugstas, kas it kā likumsakarīgi nosaka automātisku cenu krišanos, tomēr par graudu tonnu pērnruden pēkšņi maksāja uz pusi (!) vairāk nekā citus gadus. Skaidrs ir tas, ka straujais pieprasījuma kāpums tik drīz nemazināsies. Un tas nozīmē, ka laiki, kad graudi tonnā maksāja 60 latu, arī neatgriezīsies.
Salīdzinot pēdējo gadu statistiku par graudu, miltu un maizes cenu kāpumu, Zemkopības ministrija nupat secinājusi, ka maizes sadārdzinājums nav proporcionāls graudu un miltu cenu kāpumam. Kā teikts ministrijas ziņojumā, maize kļuva dārgāka jau no 2003. gada, kad graudu cenas bija zemas un nemainīgas. Tās pamazām cēlušās tikai 2006. gadā, bet pērn bija par 41 procentu lielākas nekā pirms diviem gadiem. Savukārt cenas gan baltmaizei, gan rudzu – kviešu maizei aug ik gadu.
Par šādiem ierēdņu secinājumiem pamatīgi sašūmējušies daži beķeri, kas norāda, ka viņu guvums no maizes sadārdzinājuma nemaz tik liels neesot. Maiznieku darbu nopietni skāris gan energoresursu, gan citu izmaksu kāpums. Tas gan nav nekāds jaunums, turklāt zemnieki savu tehniku arī nedarbina ar gaisu un strādniekiem nemaksā graudos.
Izskatās, ka straujajā maizes uzcenojumā atkal vainojami tirgotāji, kas savās ķešās grib nokāst lielāku atlikumu par šā pārtikas produkta radītājiem. Tāpēc nav nekāds brīnums – lai arī maize ir pirmās nepieciešamības prece, augstās cenas dēļ patērētāji to sāk aizvietot ar citiem produktiem vai vienkārši pērk mazāk.
