«Ja kāds man grib jautāt par virsvaldes parādiem, mācītāju algu fondu, man rodas sajūta, ka vajadzētu iet pensijā,» janvārī pēc skaistas klātesošo uzrunas pieņemšanā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā ar smaidu piebilda Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Tovakar, šķiet, ne Valsts prezidents, ne cits politiskās elites pārstāvis, ne arī kāds žurnālists neņēmās Vanagam pie vīna glāzes apjautāties, kā tad risinās garīdznieku atalgojuma lietas, kuru vajadzībām 2008. gadā faktiski «apēšanai» tika paņemts sešu miljonu dolāru kredīts. Nupat kā tas izsmelts, un līdz ar to vairāku desmitu draudžu mācītājiem draud pēkšņa ienākumu sarukšana zem minimālās algas līmeņa. Līdzīgi no tiešās atbildes par baznīcas īpašumu un mācību algu lietām līdz šim izvairījies arī Jelgavas draudžu gans bīskaps Pāvils Brūvers. Sak, par šīm lietām interesējieties pie virsvaldes darbiniekiem Arta Eglīša un Romāna Ganiņa, kurš, starp citu, reizē pamanās kalpot arī par aizsardzības ministra padomnieku. Tomēr, šķiet, ka minētās ekselences nav bijušas savas atbildības augstumos. Jautājumu par finansiāli ļoti riskanto garīdznieku atalgojuma sistēmu taču skatīja baznīcas augstākā lēmējinstitūcija – sinode. Vai tad bīskapam nebūtu bijis sava viedokļa?Tagad žurnālisti spriež: «Ja līdzīgu finansiālu katastrofu ciestu privātuzņēmums, tā valdei pienāktos atkāpties.» Patlaban notikušajā tiek vainota vienīgi ekonomiskā krīze. Taču, šķiet, pienācis īstais brīdis opozīcijas uznācienam. 2008. gadā trīsdesmit astoņi mācītāji drosmīgi un reizē godīgi nepieņēma virsvaldes lobēto atalgojuma sistēmu. Gribas ticēt, ka baznīcā ir spēks garīgai atjaunotnei un tā atgūs savu augsto prestižu sabiedrībā.
