Trešdien atvadījos no dzejnieka Māra Čaklā, kas aizgājis mūžības ceļos. Viņš ir manas jaunības dzejnieks.
Trešdien atvadījos no dzejnieka Māra Čaklā, kas aizgājis mūžības ceļos. Viņš ir manas jaunības dzejnieks. Daudzi atceras viņa dziesmu tekstus Imanta Kalniņa dziesmām. Pēdējos piecus gadus bijām labi paziņas. Sapazināmies, kopā strādājot “Rīgas Balss” redakcijā. Tolaik Māris tur vadīja kultūras, bet es – izklaides nodaļu.
Vajadzēja tik nelaimīgi sagadīties, ka šajā skumjajā dienā man bija ieplānots dzejas vakars Jelgavā Sv. Annas baznīcā. Taču, no otras puses, šis pasākums nolika mani pie vietas. Var teikt, Dievs iemānīja mani baznīcā un lika vairāk domāt par šo un nākamo laiku.
Dzejas vakara ievadā un noslēgumā kopā ar draudzes mācītāju Oskaru Skrodeli visi vienojāmies lūgšanā. Lasīju no savām piecām grāmatām dzejoļus, kurus tovakar biju apvienojis ar nosaukumu “Cerība decembrī”. Jelgavas Mūzikas vidusskolas pedagogs Mārtiņš Jauģietis spēlēja flautu – Bahu, frančus, arī manis iecienīto Rahmaņinovu. Mazajā baznīcā pie vecā altāra bija sanācis cilvēku divdesmit, no kuriem personīgi pazinu trešo daļu. Uzdeva vairākus interesantus jautājumus. Beigās paspiedu roku visiem, kas man bija kaut ko jautājuši. Diemžēl kāds vīrs, kas runāja par būtiskām lietām, man palika nezināms, nepaguvu ar viņu iepazīties. Mājās ejot, ar ceļabiedriem spriedām, ka viņš varētu būt no universitātes pasniedzējiem, bet var būt arī ne. Varbūt varu lūgt viņu atsaukties?
Pagājušajā nedēļā daudz noņēmos ar tekstu bukletam “Padomju laiki Latvijā”. To man pasūtījusi izdevniecība “Jumava”. Tā bilingvāli – vienviet latviešu un angļu valodā – izdod sēriju “Latvija kā savpatna vērtība”. Piemēram, šajā sērijā ir iznākuši bukleti par latviešu dziesmusvētkiem un cimdu rakstiem. Man ir jāiekļaujas četrdesmit tūkstoš zīmju apjomā (apmēram divdesmit A4 formāta lapas), kaut pašam gribas aptvert vairāk. Saskaņā ar izdevēju ieceri faktu un notikumu aprakstam ir jābūt neitrālam, objektivizētam. Jādomā arī par to, lai teksts būtu saprotams ārzemniekiem, kuri lasīs angliski un kuriem priekšzināšanas par Latviju var nebūt nekādas. Ar mīnusa zīmi pieminu rakstnieku Vili Lāci, kas bija viena no centrālajām figūrām Maskavas ieliktajā valdībā 1940. gadā. Jāpiebilst, ka mūsdienās atkārtotos izdevumos iznāk viņa darbi un nākamgad Vilim Lācim būs 100 gadu jubileja, un tad jau droši vien mēs plašsaziņas līdzekļos dzirdēsim dažādus viedokļus. Par Latvijas Tautas fronti – nevaru simtprocentīgi apgalvot, ka LTF darbojās bez norādēm “no augšas”. Tādēļ tajā vietā es rakstu “acīmredzami bija tā”. Neesmu drošs, ka tiešām tā bija.
Runājot par rakstu darbiem, vēl jāteic, ka patlaban es ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu gatavoju vienu dzejas un vienu prozas grāmatu. Par tām ko vairāk pateikšu citreiz.
Vēlais rudens ir mans mīļākais gadalaiks, kad es parasti esmu pacilātā noskaņojumā. Skumjāk jūtos tieši Ziemassvētkos, un arī baznīcas ir stāvgrūdām pilnas. Tad esmu nedaudz greizsirdīgs. Nav jau slikti, ka neticīgie iet uz baznīcu. Taču – lai viņi nāk arī citas reizes.
Starp citu, “Ziņas” man jautāja par to, kā man ir ar ģimenes veidošanu. Uz to varu atbildēt, ka beidzamās septiņās dienās esmu to mēģinājis, taču pagaidām neizdevās. Domāju pie tā atgriezties pēc svētkiem.
Aivars Eipurs (dzejnieks Eduards Aivars)
