“Cilvēku pozitīvā attieksme pret to, ko tu dari, piespiež nepadoties,” teic 1993. gada 3. oktobrī Jelgavā dibinātā invalīdu rehabilitācijas un sporta kluba “Cerība” vadītāja Ruta Kļaviņa un saistībā ar kluba jubileju piebilst: “No Latvijas 100 gadiem ceturtdaļu esam aizvadījuši kopā.”
Zināšanas krāj laika gaitā
Pirmais impulss kluba dibināšanai nācis no 1990. gadā Jelgavā izveidotā bērnu invalīdu un viņu vecāku kluba “Aura”. “1991. gada decembrī “Auras” vecāki lūdza Jelgavas 1. sanatorijas internātskolai, kur tolaik strādāju, rast iespēju bērniem pāris reizes nedēļā apmeklēt ārstnieciskās vingrošanas vai sporta nodarbības. Tā sākās mana pirmā iepazīšanās ar invalīdiem – kā liels nezināmais, jo Padomju Savienībā tādu “nebija” un arī fizkultūras skolotāja profesijas studijās 50. gados nekas netika mācīts par sportu šādiem bērniem,” Ruta atceras, ka, vadot nodarbības un reizē mācoties, drošuma sajūta nākusi pamazām.
1992. gadā uz sportisku pasākumu Jelgavā saaicināti asociācijas “Rūpju bērns” dalībnieki no visas Latvijas. “Bijām kopā 72, un atklājās, ka mēs, jelgavnieki, esam vienīgie, kuriem regulāri divas trīs reizes nedēļā notiek sportiskas aktivitātes. Nākamā gada laikā jau nostiprinājās doma veidot savu klubu, kurā iesaistīties varētu ikviens bez vecuma ierobežojuma. Tā arī tapa “Cerība”, kurā kopš dibināšanas dienas joprojām darbojas Ingrīda Priede, Mārīte un Janīna Puķes un Daiga un Velga Šteinbergas,” stāsta tāpat visus 25 gadus kopā ar klubu aizvadījusī Ruta.
Līdzvērtīgi Eiropā un pasaulē
Gadu garumā “Cerība” ir devusi iespēju cilvēkiem ar kustību traucējumiem un garīga rakstura problēmām fiziskās nodarbībās apzināt un atraisīt savas spējas, veicinājusi viņu iekļaušanos sabiedrībā. Klubam iesaistoties līdzdalības projektos, 1994. gadā bērnudārzā “Rotaļa” izveidota rehabilitācijas grupa bērniem invalīdiem, 2002. gadā noorganizēta Latvijā pirmā ratiņbasketbola nometne, 2003. gadā pilsētā atklāts dienas centrs cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Šķirstot albumos sakrātās kluba vēstures lapas, Ruta teju par katru no dalībniekiem zina pateikt, kurš kur tagad strādā, kur dzīvo, kurš precējies, kurš guvis sportiskus sasniegumus, atradis labu darbu vai vienkārši dzīvesprieku. Pateicoties vieglatlētikas trenera Austra Cīruļa atsaucībai, jelgavnieks Jānis Janovskis 1994. gadā piedalījās pirmajā pasaules čempionātā invalīdiem Berlīnē, bet 1996. un 2000. gadā jau Atlantas un Sidnejas paraolimpiskajās spēlēs. 1996. gadā klubam pievienojās trenere Maija Ukstiņa, kuras audzēkņi Ingrīda Priede, Ivita Strode, Maija Emulova-Kirica, Aivars Sidorovs, Dmitrijs Silovs, Edgars Bergs ir pārstāvējuši un vairāki no viņiem joprojām pārstāv Latviju visaugstākā līmeņa sporta forumos.
“Pirmajos gados darbojāmies un braucām uz sacensībām tikai ar ziedotāju – dažādu uzņēmumu, veikalu, organizāciju – un arī pašvaldības atbalstu,” sarunas turpinājumā kluba vadītājas minētais dāsno cilvēku un amatpersonu saraksts ir garum garš un šeit nenosaucams, taču ikviens no viņiem var būt drošs, ka “cerībnieku” domās jubilejas reizē ar pateicību tiks pieminēts.
“Atskatoties uz 25 gados noieto ceļu, ir gandarījums par visiem kopā paveikto. Un visbeidzot – man bija arī ļoti svarīgi, ka jebkurā diennakts laikā varēju saņemt atbalstu no saviem vistuvākajiem cilvēkiem – meitas Aijas, dēla Jura, mazmeitām Inetas un Laines,” sirsnīgi bilst Ruta, atklādama arī savu nodomu šogad atstāt kluba vadītājas posteni.
