Notikumi plašajā pasaulē liek aizdomāties, kāpēc aizvien biežākas un postošākas kļūst vētras, plūdi, kas mijas ar nežēlīga sausuma periodiem un citas ārkārtējas dabas parādības.
Notikumi plašajā pasaulē liek aizdomāties, kāpēc aizvien biežākas un postošākas kļūst vētras, plūdi, kas mijas ar nežēlīga sausuma periodiem un citas ārkārtējas dabas parādības. Skaidrs, ka pēdējās desmitgadēs Ziemeļeiropā kļūst mitrāks, bet Dienvideiropā – sausāks. Tiek apdraudēta lauksaimniecība un lēsts, ka līdz 2050. gadam izkusīs trīs ceturtdaļas no Šveices Alpu ledājiem. Tas izraisīs ūdens līmeņa celšanos jūrās. Varam šo uzskaitījumu turpināt bezgalīgi. Iegūti neapgāžami pierādījumi, ka globālo sasilšanu pēdējos 50 gados izraisījusi galvenokārt cilvēku darbība. Īpaši palielinot siltumnīcas efekta gāzu, piemēram, oglekļa dioksīda, emisijas, dedzinot fosilo kurināmo. Tās koncentrācija zemākajos atmosfēras slāņos pašlaik par trešdaļu pārsniedz pirmsindustriālā perioda līmeni un ir augstākā pēdējo pusmiljona gadu laikā. Tas strauji paaugstinājās kopš 1950. gada. Tomēr rītdiena varētu kļūt par vienu no pagrieziena punktiem cilvēka centienos pakļaut dabu – 16. februārī jāstājas spēkā 1997. gadā pieņemtajam Kioto protokolam, kas paredz mehānismus, kā ierobežot atmosfēras piesārņošanu ar siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm, lai tā mazinātu globālo sasilšanu. 35 rūpnieciski attīstītajām valstīm un ES tagad ir juridisks pienākums gādāt, lai no 2008. līdz 2012. gadam sešu svarīgāko siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas tiktu samazinātas zem 1990. gada līmeņa.
Protokola stāšanās spēkā ļauj sākt un pat stimulēs starptautisko siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju tirgu: rūpnieciski attīstītākās valstis varēs tirgoties ar gāzu emisijas kvotu pārpalikumiem, vienlaikus nepalielinot piesārņojumu. Ko iegūst Latvija? Ja rīkojas ar prātu, tad daudz. Kā minēts, siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijai jābūt zem 1990. gada līmeņa. Jau tagad var teikt, ka ar uzviju esam iekļāvušies šajā normā, jo rūpnieciskā ražošana, pirmkārt, šajos gados strauji gājusi mazumā. Otrkārt, jaunbūvētie uzņēmumi izmanto jaunākas ražošanas metodes, kurās patērētā enerģija vairāk tiek izmantota produkcijas ražošanai, ne gaisa sildīšanai. Tā kā savu piesārņojuma “normu” nevaram izpildīt, Kioto protokols paredz iespēju to pārdot citai valstij, kurā tā vairāk nepieciešama. Lai arī emisijas gāzu tirdziņš izskatās šķietami vienkāršs, šāda mehānisma funkcionēšanu neviens vēl nav pārbaudījis praksē. Turklāt vēl kāds apsvērums, kas ļauj apšaubīt piedāvātā mehānisma efektivitāti. No vairāk kā diviem simtiem pasaules valstu to ratificējušas tikai nedaudz vairāk par pusi. To apstiprinājušas visas ekonomiski augsti attīstītās ES dalībvalstis, bet pavisam citāda aina ir, paveroties otrpus Atlantijas okeānam. Rietumu puslodes vislielākais oglekļa dioksīda “ražotājs” ASV Kioto protokolam tuvākajā nākotnē negrasās pievienoties. Interesanti, ka protokols stājas spēkā deviņdesmit dienu pēc tam, kad to pēc gadiem ilgušas vilcināšanās ratificēja Krievija. Ir zināmas šaubas, vai tā to nopietni mēģinās ievērot. Nav arī skaidrs, kā notiks nopietna līdzšinējā patēriņa uzskaite. Drīzāk tas būtu vērtējams kā zināma “nodeva”, lai jau tuvākajā laikā citām valstīm būtu daudz mazāk iespēju Krievijai likt šķēršļus, iestājoties Pasaules Tirdzniecības organizācijā.
Kaut gan tā vien gribas cerēt, ka piepildīsies Eiropas Komisijas vides komisāra Stavrosa Dimasa sacītais: “Cīņa ar klimata pārmaiņām ir nevis izvēle, bet gan nepieciešamība… Esmu pārliecināts, ka joprojām ir iespējams izpildīt mūsu apņemšanos visā pasaulē ierobežot temperatūras paaugstināšanos par, augstākais, diviem grādiem pēc Celsija. Turklāt prognozes liecina, ka mūsu ekonomika šodien spēj tikt galā ar izmaksām, kādas saistītas ar šiem priekšlikumiem.
