Iestāšanos Eiropas Savienībā, cerot uz labāku dzīvi, nudien gaida daudzi. Manuprāt, nekļūdīšos, ja teikšu, ka Latvijas iesaistīšanās šajā aliansē pašlaik ir vienīgā un arī šaubu pilnā iespēja saglabāt un attīstīt lauksaimniecību mūsu valstī.
Iestāšanos Eiropas Savienībā, cerot uz labāku dzīvi, nudien gaida daudzi.
Manuprāt, nekļūdīšos, ja teikšu, ka Latvijas iesaistīšanās šajā aliansē pašlaik ir vienīgā un arī šaubu pilnā iespēja saglabāt un attīstīt lauksaimniecību mūsu valstī.
Apgalvojot, ka līdz ar Latvijas pievienošanos ES latviešu zemniekiem būs dota iespēja «izplest spārnus» un realizēt lolotos sapņus par pilnām kūtīm lopiņu, milzīgiem, viļņojošiem labības laukiem, vietu pasaules tirgū, kas atkal pēc daudziem gadiem nodrošinās zemniekus ar ilgi gaidīto un pelnīto samaksu, varbūt ir nedaudz utopiski un naivi. Taču, vērojot, kā sokas skandināvu kaimiņiem dāņiem, viešas cerība arī par mūsu pašu zemītes ziedu laikiem.
Jau gadsimtiem ilgi dāņi nodarbojušies ar lauksaimniecību, kas, līdzīgi kā latviešiem pulsējot jau asinīs, ieguvusi dzīvesveida raksturu un nu ir saucama par vienu no lielākajām industrijām valstī. Lai gan, pārlūkojot zemnieku aktivitātes pirms četrdesmit gadiem, jākonstatē, ka urbanizācija tāpat kā visā pasaulē diemžēl ir ņēmusi virsroku arī Dānijā. Aizvien vairāk cilvēku novēršas no lauksaimniecības. Taču tā joprojām spēlē svarīgu lomu. Tā vai citādi, dāņu fermeru gadā saražotā produkcija spēj nodrošināt aptuveni piecpadsmit miljonu pieprasītāju, kas ir trīs reizes vairāk nekā valsts iedzīvotāju.
Visa lauksaimniecības teritorija skaitliski mērojama 2,7 miljonos hektāru, kas ir vairāk nekā puse no visas Dānijas. Tas vēlreiz pierāda nozares dominanti valstī, kur, pēc zemnieku organizācijas datiem, darbojas piecdesmit pieci tūkstoši dažādu virzienu saimniecību. To vidējais lielums ir ap četrdesmit septiņiem hektāriem zemes. Lai īpašumā iegūtu vairāk par trīsdesmit hektāriem, zemniekam vajadzīga lauksaimniecības izglītība – Zaļais sertifikāts, ko var iegūt pēc četru gadu studijām, apgūstot gan teorētiskās zināšanas, gan praktizējoties privātās saimniecībās. Saskaņā ar Dānijas likumiem kompānijām nedrīkst piederēt lauksaimniecībā izmantojamā zeme, tiesības to apsaimniekot ir tikai privātām personām ar attiecīgu pieredzi un izglītību, tādēļ vairumā saimniecību ir ģimenes īpašuma forma. Tikai katrā piektajā talkā tiek ņemti palīgstrādnieki, tā veicinot personīgo ekonomiju. Visas saimniecības iedalās pilna un nepilna laika saimniecībās. Pilna laika saimniecība nozīmē, ka īpašniekam lauksaimniecība ir vienīgā nozare, ar ko tas nodarbojas, nepilna laika – tā ir papildu nodarbe. Vairākumā tomēr ir nepilna laika saimniecības, kas parasti nav lielas, tādēļ īpašnieki, nereti dzīvodami pilsētā un laukus uztverdami kā hobiju, atpūtu, var atļauties atbildību uzticēt pieņemtiem strādniekiem. Šāda veida zemnieks skaitās arī Dānijas kroņprincis Frederihs.
Dāņu lauksaimnieki galvenokārt nodarbojas ar kultivēto kultūru audzēšanu, tādēļ plašākie lauki tiek atvēlēti graudkopībai – miežiem, kviešiem un rudziem. Divas trešdaļas to pārstrādā lopbarībā, atlikušo paņem pārtikas industrija un eksports, kas vairāk gan nodarbojas ar sēklas graudu tirdzniecību. Kā lopbarību dāņi audzē arī kukurūzu un zāli, kas ir «dienišķā maizīte» gandrīz diviem miljoniem liellopu, no kuriem trešdaļa ir pienotavu govis. Kā labākās tiek atzītas Melnbaltās, kas arī ir vairākumā. Katru gadu, labi paēdušas proteīniem bagātu barību, tās dod aptuveni četrus ar pusi miljonus tonnu piena. Pārējās ir Džersijas un Sarkanās šķirnes govis. Caurmērā katrs lopkopis tur vidēji sešdesmit divas piena devējas. To skaits ir ierobežots, jo piena ražošanu limitē ES nolikums.
Dāņi ir pasaulē slaveni ar saviem sieriem, taču to slavu stipri vien «pārsit» cūkgaļas produkti, kuru ražošanai ik gadu nokauj divdesmit trīs miljonus rukšu. Eksports vien pagājušajā gadā zemnieku kabatās ieripināja 23,4 miljonus kronu. Pašreizējā situācija gan ir nedaudz problemātiska, jo pieprasījums pēc dāņu cūkgaļas produkcijas palielinās gan vietējā tirgū, gan pasaulē. Līdz ar to fermeri strauji vairo lopiņu skaitu, reizēm pievērdami acis uz to, ka pirms neilga laika tāda paša izmēra kūts bija piemērota simt četrdesmit cūku mātēm, kam ik gadu piedzima aptuveni divi ar pusi tūkstoši sivēnu, bet tagad, cenšoties apmierināt visus klientus, lopiņu skaits tiek dubultots, taču, lai paplašinātu to mītnes, nepieciešams laiks un vēlēšanās, kā reizēm pietrūkst. Līdz ar to aizvien vairāk tiek konstatēta nekvalitatīva produkcija.
Arī putnkopība dāņu lauksaimniecībā ir plaša nozare. Galvenokārt zemnieki nodarbojas ar broileru, nedaudz mazāk ar pīļu audzēšanu. Katru gadu tiek pārstrādāti divsimt desmit tūkstoši tonnu putnu gaļas gan vietējam tirgum, gan eksportam. Dējējvistu skaits ir salīdzinoši mazāks, taču tas pilnībā apmierina dāņu patērētājus.
Lauksaimniecības attīstību Dānijā regulē augstākā atbalsta sistēma valstī – Fermeru organizācija, kas pēc īpašas programmas apseko katru saimniecību, kopā ar zemniekiem veido jaunus plānus un vajadzības gadījumos aizstāv lauksaimnieka tiesības. Ar šīs organizācijas palīdzību zemnieki tirgū paši spēj kontrolēt galvenos procesus pārtikas ražošanā. Lauksaimnieki saražoto produkciju pārdod brīvajā tirgū, vēloties augstāko cenu par preces kvalitāti, taču pircēju vēlmes atšķiras: viņi grib kvalitāti par iespējami zemāku iepirkuma maksu. Organizācija palīdz zemniekiem rast optimālāko iznākumu, veidojot patstāvīgas viena pircēja un viena pārdevēja attiecības, tādējādi lauksaimniekam nav jāuztraucas, meklējot tirgus vietu savai produkcijai. Izņēmums ir olas, liellopu gaļa un dārzeņi, šai precei zemniekam pašam jāatrod pircējs.
Kopš 1972. gada Dānija bijusi Eiropas kopienas, tagad – Eiropas Savienības biedrs. Dāņu lauksaimniekiem tas ir vislielākais atbalsta punkts, jo ļauj iekļauties vienā no varenākajiem pārtikas produktu tirgiem pasaulē. Divas trešdaļas lauksaimniecības produkcijas tiek eksportētas uz vairāk nekā simts valstīm, turklāt tikai puse uz ES, kas nozīmē, ka dāņu zemnieki ir konkurenti pasaules līmenī.
Ja mums līdzās maza valsts Dānija gan pašu spēkiem, gan ar ES atbalstu spējusi uzrādīt, manuprāt, tik varenus rezultātus lauksaimniecībā, vēlos domāt, ka arī latvieši to var panākt.
