LLU profesors sabiedrības vadības pētnieks Voldemārs Bariss ir nobažījies par stagnāciju politiskajos procesos.
– Jūs sekojat sabiedriskajiem procesiem, savulaik LLU vadījāt Sociālo zinātņu fakultāti, tādēļ gribētos lūgt jūsu vērtējumu par sabiedriski politiskajā dzīvē notiekošo. Vēl jo vairāk svarīgi tas ir gaidāmo pašvaldību vēlēšanu dēļ. Liekas satraucoši, ka kopš atmodas sabiedriskā pacēluma vēlētāju aktivitāte gājusi uz leju vien. Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā publicētās ziņas liecina, ka Jelgavā un Ozolnieku novadā 2013. gadā balsoja nedaudz virs 40 procentiem, Jelgavas novadā – tikai 35 procenti balsstiesīgo. Var salīdzināt – Stokholmā vēlēšanās piedalās virs 70 procentiem vēlētāju. Turklāt Zviedrijā pašvaldību un parlamenta vēlēšanas notiek vienlaicīgi.
Ja skatāmies uz vēlētāju aktivitāti citās demokrātiskās valstīs, tad 30–40 procentu vēl nav kritiskā robeža. Vēlēšanu ciklu – Saeimas vēlēšanas, pašvaldību vēlēšanas – gan vajadzētu līdzīgi zviedriem salāgot. Kad abas vēlēšanas arī Latvijā ir sakritušas, balsotāju aktivitāte bija augstāka. Otrkārt, tā ir resursu ekonomija, bet galvenais ieguvums – valstī mainītos politiskās dzīves cikls. Parasti kādu pusgadu pirms vēlēšanām politiķi saspringst, sola reformas. Tajā pašā laikā politiskajā dzīvē nekas liels nenotiek, jo visi baidās riskēt. Pusgadu pēc vēlēšanām, kamēr jaunā vara atkal iešūpojas, arī nekas sevišķs nenotiek. Latvijā politiskais cikls ar īsajiem periodiem starp Saeimas un pašvaldību, tad atkal Saeimas vēlēšanām ir saraustīts. Ja kāda valdība ir atvēzējusies izdarīt kaut ko lielu, tas jāveic ātri – pirms nav sākusies nākamā priekšvēlēšanu kampaņa. No 2000. līdz 2002. gadam strādāju valsts pārvaldē. Tolaik bija tāda Īpašo uzdevumu ministrija valsts reformu lietās, kas tieši atbildēja par 2009. gadā pabeigto pašvaldību teritoriālo reformu. Pats pieredzēju, kā tas ir, kad jau esam vienojušies ar pašvaldībām par vienu vai otru kardinālāku risinājumu, bet tad nāk vēlēšanas un – stop. Lietu risināšana uz gadu apstājas.
– 2013. gadā Rīgā gan novēlēja 55 procenti balsstiesīgo.
Rīgā ir augstāka spriedze, bet vairāk arī tur uz vēlēšanām neies.
– Lai saprastu, par ko balsot, ir jāsaprot, kas notiek. Kuriem medijiem jūs pats uzticaties? Kā attīstāt savu kritisko domāšanu?Studēju Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē pagājušā gadsimta 70. un 80. gadu mijā. Padomju laiks ļoti sekmēja kritiskās domāšanas attīstīšanu. Vienu tu dzirdēji no tribīnēm un lasīji tā laika nabadzīgajos medijos, otru dzirdēji, uzgriežot radio «Brīvā Eiropa» vai «Amerikas balss». Trešais bija tas, ko stāsta mājās tēvs, māte, vecāmāte. Tu atrodies informācijas krustpunktā, un tev ar savu galvu bija jāizvērtē, kas šajā ziņu plūsmā ir patiesākais. Īstens filozofs vispār uz visām lietām skatās it kā no malas, distancēti, par 100 procentiem nepieņemot nevienas puses viedokli. Pašlaik es vairāk sekoju interneta portāliem «Delfi», «Apollo», «Pietiek.com», bet arī šajos populārajos un daudzmaz objektīvajos medijos var manīt, ka tiek izvērstas informatīvas kampaņas par kaut ko vai pret kaut ko.
– Jūs uzskatāt, ka mediji tiek pirkti?
Protams. Es uzskatu arī to, ka valsts pārvaldes struktūrām un pašvaldībām vajadzētu aizliegt pirkt sabiedrisko attiecību firmu pakalpojumus. Kāpēc ir jāpasūta kaut kādas mediju kampaņas par vai pret kaut ko.
– Var piekrist, ka dažkārt mediji grēko, nenorādot, ka tiek publicēts par maksu ievietots materiāls.
Pērn oktobrī ziņu portālus pāršalca skandāls, ka mūsu lielākajā olu ražotājā «Balticovo» netiek ievērotas dzīvnieku labturības prasības. Beigu beigās, kad sāc pētīt, no kurienes nāk šī satraucošā informācija, redzi, ka pēdas aizved pie «Balticovo» konkurentiem Igaunijā. Līdzīgi ik pa brīdim parādās informācija, ka Latvijā par daudz izcērt mežus. Konkurenti negrib, ka Eiropas tirgū lielā daudzumā ienāk Latvijas kokrūpnieku produkcija, kas varbūt ir nedaudz lētāka. Politikā notiek tāda pati informatīvo kampaņu pasūtīšana.
– Kādas ir jūsu prognozes par pašvaldību vēlēšanām Jelgavā?
Prognozēju, ka Jelgavā situācija īpaši nemainīsies. Vai mums ir kāds jauns politisks spēks? Politisks līderis? Nav. Ja būtu, tādam vajadzētu parādīties jau tagad, nevis mēnesi pirms balsošanas.
– 2013. gada pašvaldību vēlēšanās Jelgavā valdošā partija Zemnieku savienība domē ieguva sešas vietas. Tas partijai ir rekords? Vai tas varētu atkārtoties?
Ļoti iespējams, jo jaunam politiskajam spēkam pašvaldību vēlēšanās parādīties ir pat grūtāk nekā Saeimas vēlēšanās, kur darbojas nacionālie mediji un sabiedrisko attiecību firmas uztaisa tādu tēlu un programmu, kādu vajag. Nacionālā mērogā jauni politiķi ir ātrāk pamanāmi, turpretī pašvaldībās politiķiem vai politiķu grupai jābūt ar darbiem iegūtai vietējai autoritātei. To nevar uzpūst ar mediju palīdzību. Viens piemērs bija toreizējās «Reģionu alianses» deputāta Daiņa Liepiņa balotēšanās 2009. gada pašvaldību vēlēšanās Jelgavā. Viņa partija izvērsa lielu informatīvo kampaņu, bet cik vietas partija domē dabūja? Divas.
Pašvaldību vēlēšanās jābūt arī korporatīvā atbalsta struktūrām. Ja skolas direktors, kuram ir autoritāte, sanāksmē saviem pedagogiem saka: «Mēs ar šo pašvaldību labi sastrādājamies», tad viņam nemaz nav jāaicina balsot. Skolotāji paši par to aizdomājas, un tās domas aiziet pie skolēnu vecākiem un tā tālāk. Ir ļoti svarīgi, lai partijai būtu savi ietekmes aģenti. Ne vienmēr ir svarīgi, lai tie paši būtu vadošos amatos. Piemēram, agrāko Rīgas mēru Gundaru Bojāru atbalstošie sociāldemokrāti ļoti intensīvi strādāja ar sētniekiem. Ja par Bojāra iespējām vadīt pašvaldību pozitīvi izteiksies sētnieki, kas ļoti bieži ir kontaktā ar cilvēkiem, tad turp nekādus partijas aģitatorus vairs nevajag sūtīt.
– Vai par Jelgavas un Ozolnieku novadiem arī iespējams izteikt kādas prognozes?
Prognozes – nē. Par Jelgavas novadu gan varu piebilst, ka tur ir ļoti interesants līderis Ziedonis Caune. Viņš ieguva maģistra grādu LLU Sociālo zinātņu fakultātē. Neordinārs cilvēks, ar izteiktām līdera dotībām. Ar savām metodēm viņš spēj cilvēkus mobilizēt. Protams, ka neordināram cilvēkam vienmēr ir arī opozīcija. Bet vai tai būs cits līdera piedāvājums?
Zināma spriedze un neapmierinātība ir Rīgā, kur pašvaldībā varētu kaut kas mainīties. Kaut kas ir dzirdēts par Liepāju. Taču lielākajā daļā Latvijas pašvaldību nekas būtiski nemainīsies.
– Daudzviet Latvijas pašvaldībās vara nemainās desmit un vairāk gadu… Rekords laikam ir pat četrdesmit …
Ja pašvaldībā mērs vai mēra vietnieki, redzamākās personas nav briesmīgi sasmērējušās, parasti viņiem tiek piedots, jo kļūdīties, kaut ko neizdarīt var visi. Pie varas esošo priekšrocība ir tāda, ka viņi kādus pašvaldības labos darbus var piedēvēt sev. Jaunpienācējam bieži vien nav ko par sevi parādīt.
Vēl viens superfaktors pašreizējo pašvaldību vēlēšanās ir vietējo politiķu saistība ar valdošo koalīciju valstī. Šīm attiecībām ir jābūt labām, kas ir svarīgi, lai piesaistītu valsts budžeta naudu, ES struktūrfondu līdzekļus. Nav izpētīts, bet būtu interesanti zināt, cik pašvaldību vadītāju ir mainījuši savu politisko piederību uz valstī valdošo partiju. Gan Jelgavā, gan Jelgavas un Ozolnieku novadā pie varas ir Zemnieku savienība. Tas pats politiskais spēks, kas valstī kopumā.
– Tātad jauna politiskā spēka parādīšanos šajās pašvaldību vēlēšanās neprognozējat. Tas varbūt ir labi?
Svaigas asinis attīstībai tomēr ir vajadzīgas. Jauni cilvēki nāk ar jaunām idejām, jaunu redzējumu. Negribas tā pussolīšiem virzīties uz priekšu. Vēl viena sliktā lieta – daudzi neapmierinātie, kas varētu iesaistīties politiskajos procesos, ir devušies labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm. Te palikušie izdzīvotāji, stiprie cilvēki balso diezgan konservatīvi.
Ja paskatāmies uz vadošo koalīciju valstī – ir izveidojies valdošās varas trīs partiju (ZZS, «Vienotība» un Nacionālā apvienība) monopols, ar kuru visi it kā ir samierinājušies. Svētīgas būtu kādas pozitīvas pārmaiņas. Bet es nevaru iedomāties, ka līdz pašvaldību un pat Saeimas vēlēšanām 2018. gadā varētu kaut kas mainīties, jo nav jau cita piedāvājuma. Nu, labi, ir Kaimiņš ar savu partiju «Kam pieder valsts?»
– Par Kaimiņu daži saka, ka viņš ir trampists. Vēršas pret politiskās varas stagnāciju.
Jā, taču, lai līdzīgi Trampam vēlēšanās uzvarētu, ir vajadzīga laba komanda. Bet vai Kaimiņš vispār ir komandas cilvēks?
– Popularitātes aptauju līderis jau ilgu laiku ir «Saskaņa». Valda Dombrovska laikā ar to tika diskutēts par Latvijas okupācijas fakta atzīšanu 1940. un 1944. gadā un bija domas, ka «Vienotība» varētu «Saskaņu» aicināt valdībā.
Manuprāt, neviena no latviskajām partijām nav gatava Saeimā sarunāties ar «Saskaņu». Tās tēls ir uztaisīts negatīvs, varbūt pat negatīvāks, nekā patiesībā ir. Valdošo partiju politiķim, kas runātu ar «Saskaņu», būtu jābūt ļoti stipram un pārliecinātam par sevi. Tā tēma Saeimā pašlaik, šķiet, noņemta, cita lieta pašvaldību līmenī – tur sadarbība, protams, notiek.
– Latviju bieži salīdzina ar Igauniju, kam ir mazākas, efektīvākas valsts un arī pašvaldību pārvaldes struktūras.
Pārvaldes aparātam jeb birokrātijai it kā nav nepieciešama politiskā vara, bet gan nauda, lai tas varētu izplesties. Jau 19. un 20. gadsimtu mijā socioloģijas klasiķis Makss Vēbers birokrātiju salīdzināja ar daudzgalvainu pūķi, kuram, nocērtot vienu galvu, vietā pieaug divas. Sabiedrība jau saprot, ka tas aparāts ir par lielu. Problēma visu laiku bijusi tāda, ka politiķi par valsts pārvaldes lietām atceras tikai uz vēlēšanām, taču reāli tā optimizēšana notiek visai maz. Izņēmums ir Valsts ieņēmumu dienests (VID). Līdzīga struktūra Igaunijā ir četras reizes mazāka, bet nodokļus iekasē vairāk nekā Latvijā. Tad arī tiek ziņots, ka pērn Latvijas VID samazinātas vairāk nekā divsimt un šogad tiks samazinātas 330 štata vietas. Salīdzinājumā ar Igauniju mūsu VID būs tikai… 3,5 reizes lielāks. Politiķi ir aizņemti ar savu dienaskārtību, un aparāta samazināšanas jautājumi diemžēl ir otrajā plānā.
Ir vēl viena lieta, ko pēdējā laikā mazāk aktīvs, taču oriģināli domājošs politiķis Kārlis Leiškalns sauc par varas feodalizāciju. Ko tas nozīmē? Tas ir nozaru sadalījums starp vadošajām partijām. Piemēram, veselības joma – ZZS, «Vienotībai» pieder izglītība, bet par kultūru atbild nacionāļi. Pieņemts, ka viens otra jomā nejaucas. Jau pašā koalīcijā tas tiktu uztverts kā agresija. Ko es, tagad būdams ZZS, teikšu, ka Izglītības un zinātnes ministrijai ir jāsamazina ierēdņu skaits vai Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola jāpievieno Latvijas Universitātei? Nē, tas būs pret koalīcijas principiem! Turēsimies pie savām ministrijām un nejauksimies citās. Pārvaldes aparāta samazināšana būtu jāveic ar vienotu nostādni visai koalīcijai. Taču dzīvē ir tā – tas, kuram treknais ir ticis, negrib to pārveidot mazāku.
Nekad neesmu bijis pesimists, diemžēl nākas secināt, ka ir izveidojusies stabila, dzīvotspējīga un tajā pašā laikā stagnējoša politiskā sistēma, kur pie varas ir trīs valdošās partijas, un es neredzu politiskās attīstības dzinuli. Nevaram taču visu laiku atsaukties uz to, ka mums Pleskavas apgabalā ir desanta divīzija, ārējais ienaidnieks un tāpēc vajag mobilizēties. Ja nu vienīgi pozitīvu impulsu varētu dot Latvijas valsts simtgades ideja. Ja nav orientēta tikai uz izklaidi un reprezentāciju, tā varētu celt mūsu valstisko garu.
– Ko jūs pats saistībā ar Latvijas simtgadi esat apņēmies veikt?
Man ir doma sagatavot mācību grāmatas «Publiskās tiesības» otro izdevumu. Grāmata iznāca 2009. gadā. Tagad tā manā prātā jau ir divtik bieza, taču līdz šim nav iznācis laika darbu paveikt.
– Jūsu darbs lielā mērā saistīts ar ārzemju studentu piesaisti gan Austrumos, gan Rietumos. Jelgavai sola pavērties plaša sadarbība ar Ķīnu – pērn Jelgavā tika prezentēts projekts par loģistikas centra izveidi vecajā lidlaukā, un ķīniešu investīcijas tur varētu būt pat pusotrs miljards eiro. Kādas iespējas jūs saskatāt?
No savas pieredzes, sadarbojoties ar Kazahstānu un Uzbekistānu, varu teikt, ka austrumnieki ir ļoti ieinteresēti sadarbībā ar Baltiju, un šīs iespējas nevajag laist garām. Ja pareizi saprotu, tad lielākā daļa Uzbekistānas kokvilnas, kas tiek eksportēta uz Rietumeiropu, iet caur Rīgas ostu. Gan jau sadzīvosim arī ar ķīniešiem, ja jau Ozolniekos ar viņiem spēj sadzīvot!
Pašlaik Jelgavā mācās 70–80 ārzemju jauniešu – gan tie, kuri apmaiņas programmā atbraukuši uz vienu semestri, gan pamatstudiju studenti. Ārzemju studentu piesaistīšana ir viena no LLU prioritātēm, kas lielā mērā saistīta ar to, ka pašiem savu studentu skaits samazinājies līdz četriem tūkstošiem, kas, manuprāt, ir kritiskā robeža. Negribas taisnoties, taču domāju, ka LLU šajā starptautiskajā izglītības tirgū iegājusi ļoti vēlu. Tirgus jau ir piesātināts, un izveidot savu atpazīstamību dažos gados nevar. Rīgas augstskolas – Stradiņa universitāte, «Turība», Rīgas Tehniskā universitāte, kas šajā jomā ieguldīja resursus desmit un vairāk gadu agrāk, – mums ir priekšā. Taču process notiek. Ar pašvaldības atbalstu mums ir ātri izdevies atrisināt jautājumu par ārzemju studentu medicīnisko aprūpi. LLU ir kontakti ar Jelgavas ārstiem, kuri runā angliski un pie kuriem var vērsties pēc palīdzības mūsu ārzemju studenti. Trešo gadu LLU būs pārstāvēta starptautiskajās augstākās izglītības prezentācijās Indijā, bijām arī Helsinkos, kur somu studentus aicināja pie mums mācīties.
– Kā ārzemju studenti jūtas Jelgavā?
Lielākoties labi. Aptaujās esam noskaidrojuši, ka studijas viņus apmierina. Dzīve Jelgavā daudziem tomēr šķiet diezgan garlaicīga. Glābj tas, ka tuvu ir Rīga. Taču ikdienas gaitas ir diezgan vienmuļas: fakultāte – kopmītne, ja nu vienīgi var aiziet uz kafejnīcu «Četri balti krekli», sporta namu. Ārzemju studenti mūsu ielās ir pamanījuši samērā daudz iereibušu cilvēku. Incidentu nav, tomēr neomulīgi. Dažkārt traucē valodu barjera. Šoferis pilsētas autobusā nespēj angliski pateikt, kur brauks. Domāju, pašvaldībā varētu angliski iztulkot mājaslapā publicēto kultūras pasākumu plānu. Jaunieši, kas četrus gadus studē LLU, būtībā taču ir jelgavnieki.
Voldemārs Bariss
Dzimis 1958. gadā Cēsīs, audzis Veselavā, kopš 1981. gada dzīvo Jelgavā un strādā LLU
Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes asociētais profesors, vada kursu «Sabiedrības vadība»
LLU Starptautiskās sadarbības centra vadītājs
Vairāku sabiedrības attīstībai veltītu mācību grāmatu autors
