Rītdienas «Lielā cerību stunda» ir Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra režisora Andra Bolmaņa kursa darbs Latvijas Kultūras koledžā.
Dažas dienas pirms nozīmīgās izrādes abus Ingunas Pinnes lugas «Lielā cerību stunda» iestudētājus – Arvīdu Matisonu un Andri Bolmani – izdodas sastapt, vadot kārtējo Ā.Alunāna teātra studijas nodarbību.Liktenīgais dzejolis«Tā ir visjaunākā maiņa, pirmais kurss, kas nodarbības sāka rudenī,» skaidro A.Bolmanis. «Pusgads ir noslēdzies, sākam jaunu periodu – apgūstam Blaumaņa dialogus. Lasām, analizējam, mācāmies pareizu runu.» «Bet «Lielo cerību stundu» 2010. gada pavasarī iestudējām ar mūsu pirmo studiju,» turpina jaunais režisors. Ievēroju, ka vārdus «mūsu» un «kopā» A.Bolmanis ne reizi vien min arī turpmākajā sarunā, un nevajag lielu attapību, lai saprastu, ka runāts tiek arī par Ā.Alunāna Jelgavas teātra direktoru un režisoru Arvīdu Matisonu. Likumsakarīgi, ņemot vērā, ka par savu ienākšanu teātrī Andris var pateikties tieši A.Matisonam.«Man nebija visa pakāpeniskā procesa, kas jāiziet vairākumam, – Arvīds noķēra uz kultūras nama trepēm un uzreiz piedāvāja mazu lomiņu,» A.Bolmanis stāsta par liktenīgu epizodi apmēram pirms pieciem gadiem. «Tolaik mācījos Jelgavas 4. vidusskolas 11. klasē un atnācu uz konkursu runāt dzeju. Lielā satraukumā dzejoli aizmirsu, sāku no jauna un atkal aizmirsu, un tā kādas trīs reizes, vārdu sakot – šausmīgi izgāzos,» atceras neveiksmīgais daiļlasītājs. «Protams, konkursā nekādus panākumus neguvu, bet Arvīds Matisons piedāvāja atnākt uz teātri.»«Tajā gadā studijas nebija, teātris iestudēja Ričarda Šeridana «Atjautīgo aukli», un pietrūka dona Karlosa lomas tēlotāja. Šajā lugā tā nav liela loma, bet man tas bija sākums,» atzīst A.Bolmanis.«Kad ar Arvīdu sākām strādāt pie Čehova «Trīs māsām», es biju režisora asistents. Sāku interesēties par režiju, nolēmu, ka jāmācās,» turpina Andris. «Kultūras akadēmijā togad uzņemšanas nebija, un neklātienē iestājos Latvijas Kultūras koledžā.»Teātris kā izaicinājumsA.Bolmanis, tāpat kā kolēģe Ā.Alunāna teātrī Kristīne Zotova, mācību iestādē Rīgā apgūst mākslas menedžmentu ar specializāciju teātra jomā. Arī teātrī abu censoņu gaitas rit gandrīz vai paralēli – K.Zotova praktiskās iemaņas sāka apgūt kā asistente pie režisores Lūcijas Ņefedovas, un nu jau var runāt par diviem tandēmiem: Ņefedova – Zotova; Matisons – Bolmanis, kur pieredzējušie nodod savas gudrības jaunajiem sekotājiem. Paaudžu pēctecība darbībā.A.Bolmanim Latvijas Kultūras koledžā šis ir pēdējais mācību gads, un piektdienas «Lielā cerību stunda» tiks vērtēta kā kursa darbs režijā. «Man viss tagad ir pakārtots teātrim, līdz tam biju izmēģinājis visu ko – sargāt cietumu, strādāt pašvaldības policijā,» Andris neslēpj, ka ir reglamenta piekritējs un bijis laiks, kad domājis nākotni saistīt ar militāru karjeru. Kad radās iespēja neklātienes studijas savienot ar darbu teātrī, mūzas ņēmušas virsroku.«Saistīt turpmāko dzīvi ar teātri, tas protams, ir izaicinājums,» A.Bolmanis apzinās, ka izvēlējies ne to stabilāko nākotnes profesiju. «Saprotu, ka jābūt arī kādam B plānam,» secinājumos manāmas militāras stratēģijas pazīmes. «Bet, ja uz darbu var iet ar prieku, dzīvot ir vieglāk.»A.Bolmanis ar interesi klausās vairāk pieredzējušā kolēģa A.Matisona nostāstus par dižajiem aktieriem un lielajām izrādēm – teātra ziedu laikiem, ko pašam nav izdevies piedzīvot. Tomēr Andris nav pārāk skeptisks pret pašreizējo laikmetu, jo arī tagad netrūkst cilvēku, kam kultūra nepieciešama. «Gribētu piedzīvot laikus, kad māksla patiesi ir liela vērtība,» sapņo topošais režisors. «Kad tā tiek radīta, nevis taisīta.»Krēsls tukšs nepaliekSācis kā aktieris, A.Bolmanis no mazākām lomām uz lielākām Alunāna teātrī virzījies diezgan strauji, tāpēc, kaut sākts iedziļināties režijas laukā, vēlme pašam būt uz skatuves nav gājusi mazumā. «Tā kā mēs esam divi, tad varam to atļauties,» lēš Andris, netieši atgādinot, ka arī A.Matisons labprāt kāpj uz skatuves, dažkārt sniedzot īstus raksturlomu atveidošanas paraugdemonstrējumus. «Izdzīvot cita cilvēka dzīvi – tas ir tik aizraujoši. Man patīk spēlēt. Gan teātrī, gan dzīvē.» Dzirdot vaļsirdīgo atzīšanos, ka vislabāk patīk spēlēt varoņus, kļūst saprotama arī Andra sākotnējā interese par militārām lietām. «Var jau būt, ka armijas cilvēks būtu tikai viena no lomām, ko gribas nospēlēt. Kas to zina, kā būtu patiesībā,» prāto A.Bolmanis, cerot pierādīt, ka teātris bijusi labākā izvēle.Arī abu režisoru jaunākajā kopiestudējumā – Jāņa Jaunsudrabiņa «Jo pliks, jo traks» (pirmizrāde paredzēta šogad aprīlī) – pa lomai ir gan A.Matisonam, gan A.Bolmanim. «Kad viens sēž malā, otrs spēlē,» skaidro Andris, «režisora krēsls tukšs nestāv.» «Gribas jau pašam režisēt,» nenoliedzot A.Matisona lielo nozīmi savā tapšanā par teātra cilvēku, A.Bolmanis ir atklāts, «parādīt tieši savu skatījumu.» Ir arī konkrētākas ieceres, par kurām pagaidām vēl negribas runāt. «Pilnīgi zaļš gurķis jau nevar būt režisors,» Andris sapratis, ka «līdzās idejām nepieciešama arī pieredzes bagāža.» «Pirmie trīsdesmit gadi tie grūtākie,» arī sarunas noslēgumā A.Bolmanis neiztiek bez sava skolotāja citēšanas. Viedoklis Arvīds Matisons, režisors un Alunāna Jelgavas teātra direktors Var just, ka Andris Bolmanis ir ieinteresēts tajā, ko dara. Viņam piemīt izpratne par savu profesiju. Kaut toreiz, kad pirmo reizi sastapu Andri dzejas deklamētāju konkursā, puisis samulsa, redzēju, ka tur «ir iekšā», tāpēc arī uzrunāju un uzaicināju uz mēģinājumu. Tā nu viņš atnāca un Alunāna teātrī palika. Jau no sākuma viņam uzticēju lielas lomas – Dons Kihots Deja Vasermana «Cilvēkā no Lamančas», Vasjka Pepels Maksima Gorkija lugā «Dibenā», tāpat nozīmīgas lomas Antona Čehova «Trīs māsās» un Rūdolfa Blaumaņa «Trīnes grēkos», kur Andrim nācās «ielekt» pēkšņi. Visam pieiet ar atbildības izjūtu un prot strādāt arī ar jaunajiem, ko pierāda darbā ar studistiem – viņam piemīt pedagoga spējas. Katrā ziņā patīkami, ka toreiz, uzrunādams Andri, neesmu «nošāvis garām».
