Svētdien svētki Pētera Upīša dārzā Dobelē
Mūzika un Pētera Upīša un viņa kolēģu selekcionētie vai Latvijas apstākļiem pieradinātie ceriņi, kokveida peonijas un citi ziedi – šīs mākslas apvienojas tradicionālajos dārza svētkos. Vecie dobelnieki atceras dārzkopi un selekcionāru P.Upīti (1896 – 1976) kā prasīgu, pat skarbu vīru, kas turējies pilnīgi savrup no kolēģiem. Viņa zinātniskajam darbam nebija mantinieka, tomēr dārzs ar viņa selekcionētajām ceriņu, ķiršu, aprikožu, cidoniju, aveņu, zemeņu, liliju, riekstu un citu kultūraugu šķirnēm dzīvo tālāk. Veltījumi ar cieņu un mīlestību Ieeju P.Upīša dārzā iezīmē divas aprikozes, kas, augot celiņam abās pusēs, ar saviem zaru vainagiem veido tādus kā vārtus. Agrāk aprikozes Latvijā esot greznojušas vien vācu muižnieku oranžērijas, taču selekcionārs pierādīja, ka tās var arī ražot augļu dārzos. Četru hektāru lielais zāliens ar ceriņiem un citiem dekoratīvajiem augiem paveras aprikožu vārtu labajā pusē. Krūmiem piestiprinātas norādes. Ekskursiju vadītāja agronome Inese Šinta paskaidro, ka ceriņi, pie kuriem nosaukumi lasāmi latviešu valodā, piemēram, ’Esības prieks’, ’Vidzemes debesis’, ’Gaistošais sapnis’ ir selekcionāra P.Upīša mantojums. Svešzemju šķirnes, piemēram, ’Marī Legrē’, ’Krasavica Moskvi’, savulaik selekcionārs saņēmis no kolēģiem un ieaudzējis salīdzināšanai. P.Upītis savas šķirnes veltījis tuviem cilvēkiem. Piemēram, ’Daudzpusīgais Zemzaris’ ir veltījums māksliniekam Uldim Zemzarim, ’Ede Upīte’ – savai mātei, ’Dobeles meitene’ – kādai nezināmai dobelniecei. Veseli trīs krūmi pieder šķirnei ’Kristīne Baltpurviņa’, P.Upīša jaunības dienu skaistajai kaimiņienei, rakstnieka Augusta Baltpurviņa māsai. «Pētera bildinājumam Kristīne atteica un aizgāja pie cita. Taču siltas jūtas Pēteris pret viņu saglabāja visu mūžu, rakstīja vēstules un aicināja ar visiem bērniem pārcelties uz Dobeli,» stāsta I.Šinta. Izglītību P. Upītis ieguva pašmācības ceļā. Priekuļu lauksaimniecības skolā viņš jaunībā pirms pirmā pasaules kara bija mācījies divus gadus. Pirmās brīvvalsts laikā P. Upītis apceļoja un pētīja Eiropas dārzus. Vēlāk selekcionārs bija atzīts 27 zinātniskās biedrībās dažādās pasaules valstīs. Koncerts vienam klausītājamEkskursiju vadītāja piebilst, ka P.Upītim piemitusi intuīcija un drosme dzīvē pieņemt pareizus lēmumus. Staļina represiju un terora laikā viņš pametis lieliski iekopto dzimtas saimniecību Vidzemē un Dobelē dzīvi iesācis no nulles. Savukārt draudzība ar pazīstamo padomju darbinieku Aleksandru Ņikonovu, kas piecdesmitajos gados krita nežēlastībā, bet vēlāk kļuva par Mihaila Gorbačova līdzgaitnieku, PSRS lauksaimniecības ministru, P.Upītim pavēra iespēju darboties neatkarīgi no vietējās padomju nomenklatūras. Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore Ina Alsiņa no bērnības atceras, ka kopā ar tēvu profesoru Imantu Gronski viesojusies pie P.Upīša. Dārza apskates laikā mazrunīgais saimnieks uz visskaļāko uzlicis klasisko mūziku. Selekcionārs sūtījis Gronskiem pašgatavotus Jaungada apsveikumus ar savu ziedu un augļu fotogrāfijām. Pie P.Upīša viesojušies arī literāti, mūziķi. Reiz vīru koris «Tēvzeme» viņam vienam pašam dārzā sniedzis divu stundu koncertu. Pēc P.Upīša atziņas, ceriņiem viņa dārzā bijis jāzied 72 dienas – tādam jābūt starplaikam starp agrāko šķirņu uzziedēšanu un vēlāko noziedēšanu. Augļkopības institūta zinātnieki atzīst, ka mūsdienās sakarā ar globālo sasilšanu šis laiks ir saīsinājies. Taču šonedēļ esot skaistākais brīdis. Trešdien dārzu jau apmeklējuši četrsimt viesu, ceturtdien – septiņsimt. Vienas dienas apmeklējuma rekords sasniegts 2008. gada dārza svētkos – seši tūkstoši viesu.Svētku atklāšana paredzēta rīt pulksten 16. P.Upīša dārza saimnieki lūdz koncerta apmeklētājus ierasties savlaicīgi. Pie dārza nav plašas autostāvvietas, tādēļ jārēķinās, ka nāksies kādu gabaliņu pastaigāt pa Dobeli.
Veltījums māteiPar Pētera Upīša slēpto sirsnību un vēlēšanos Latviju padarīt par ceriņu lielvalsti stāsta četrrinde, ko viņš veltījis mātei un kas rokrakstā vēl aizvien glabājas viņa memoriālajā istabā uz galda:«Un visus glāstus, ko tev nepaguvu atdot,Es dārzos sabēršu, lai ceriņziedos plaukst.Kad pieskarsies tie zemei siltai,Tu viņus sajutīsi, mīļo māt.»
