Adventa laika noskaņās pēc septiņus un desmit gadu veco meitu neatlaidīga lūguma kopā ar viņām noskatījos amerikāņu veco kinopasaku «Viens pats mājās». Tik daudziem zināmais un televīzijā ik gadu drillētais stāsts par to, kā daudzbērnu ģimenes jaunākais brālītis Kevins, kas visiem krīt uz nerviem, Ziemassvētkos atklājas kā drosmīgs un attapīgs puika, kas mīl savu ģimeni. Atskārtu, ka laikam paša bērnos daudz kas liek justies līdzīgi Kevinam. Meitas ilgojas būt novērtētas. Acīmredzot šo pozitīvo, spārnos ceļošo sajūtu viņām trūkst. Tā nez kuru reizi skatītā filma lika padomāt. Pozitīvais būtu vairāk jāatrod arī bērnu otrajās mājās – skolā. Šajā mācību gadā Aizupes un Svētes pamatskolas iesaistījušās Latvijas Universitātes īstenotajā un ES atbalstītajā pozitīvās uzvedības projektā, kuram vajadzētu mazināt sociālo atstumtību. Primitīvi sakot, skolotāji saskarsmē ar skolēnu ir aicināti iztikt bez priedēkļa «ne». Piemēram, mācīt: «Ej uzmanīgi!», nevis uzsaukt: «Neskrien pa skolu kā traks!» Labi skolotāji, kādus ar pateicību atceramies ilgus gadus, gan bez kāda speciāla atbalsta vienmēr ir pratuši motivēt arī visgrūtāk audzināmos audzēkņus pabeigt skolu, izvēlēties sev atbilstošu tālāko izglītību, profesiju. Nereti absolventu saietos tiek pārcilāti atmiņās dramatiski brīži, kad skolotājs uzlicis kādu sodu. Vēlāk izrādījies, ka tieši tiem stingrākajiem un bargākajiem pedagogiem nepavisam nav bijis vienalga, kas no tevis dzīvē iznāks. Nākotne radīs, vai pozitīvās audzināšanas princips pārspēs veco, paaudžu paaudzēs praktizēto «rauša un pātadziņas» motivācijas sistēmu. Būtu jau labi, ja ar smaidiem, labiem vārdiem vien daudzās jomās varētu sasniegt arvien vairāk.
