Nedēļa sākās ar atvieglotu nopūtu. Proti, piezvanīja kāda māte, kurai bija atradusies piecpadsmitgadīga meita, ko ar «Zemgales Ziņu» portālu bijām palīdzējuši meklēt. Tomēr vakar līdzīgs sludinājums par citu meiteni ir atkal. Viņai tāpat kā pagājušajā nedēļā pazudušajai ir nosliece uz klaiņošanu, ja nav uzradusies aizvadītajā naktī, vēl tagad atrodas nezin kur. Negribas gan domās pieļaut tos drūmākos variantus. Oktobra beigās Valgundes mežos vecajās strēlnieku kauju vietās sacentās Kurzemes un Zemgales jaunsargi – puiši un meitenes vecumā starp četrpadsmit un astoņpadsmit gadiem. Diennaktī ar desmit kilometru uzkabi plecos viņiem jāpārvar četrdesmit kilometru, gulēšana, ja sanāk, tad mīnus divos grādos guļammaisā mežā zem egles… Man jau likās, ka te būtu kāds vārds sakāms bērnu tiesību aizstāvjiem vai vismaz sporta ārstam. Taču viss beidzās labi, un uzvarētājus jau netiesā. Zināms, ka daudzus jauniešus velk piedzīvojumi un pašapliecināšanās, kas mēdz iziet ārpus ikdienības rāmjiem. Tos, kuri nerespektē ne vecākus, ne skolotājus un paši nezina, ko grib, varētu kaut iesaistīt jaunsargos. Šajā Latvijā lielākajā jauniešu organizācijā, kur darbojas ap pieciem tūkstošiem vecumā no 10 līdz 21 gadam, rodami gan piedzīvojumi, gan jauni draugi, galu galā – arī patriotisms. Tiesa, daudzviet jaunsargu nav, bet mums Jelgavas pusē ir veicies. To vadītājs Oskars Karls ar kolēģiem izveidojis vienības Valgundē, Staļģenē, Glūdā un citviet. Tās iesaistījušas simtus puišu un meiteņu. Dainas Kleinbergas vadībā jaunsargu vienība darbojas arī pilsētā. Viena recepte neder visām slimībām. Iespējams, jaunsardze nav risinājums tieši šīs pazudušās pusaudzes labā. Bet kaut kādam pozitīvam risinājumam vajadzētu būt.
Cerot un meklējot
00:01
08.11.2012
58