Šajās dienās Saeimas Tautsaimniecības komisija atbalstījusi grozījumus 1998. gadā pieņemtajā pārtikas aprites uzraudzības likumā.
Šajās dienās Saeimas Tautsaimniecības komisija atbalstījusi grozījumus 1998. gadā pieņemtajā pārtikas aprites uzraudzības likumā. Tie turpmāk noteiks kārtību, kādā tiks ražota pārtika mājas apstākļos, un paredz, ka mājās ražotu pārtiku varēs izplatīt tikai Latvijā. Tāpat pārtiku varēs ražot tikai no izejvielām, kas iegūtas paša mājsaimniecībā, un tā paredzēta tiešai tirdzniecībai bez starpniekiem, kā arī mājas apstākļos saražotā pārtika turpmāk būs īpaši jāmarķē. Zemkopības ministrijas ierēdņi šos grozījumus uzskata par pietiekami svarīgiem un tādiem, kas spēs mazināt sociālo spriedzi laukos, jo zemniekiem nu būšot likumīgas iespējas papildus nopelnīt. Kas un kā mājas rūpalniekam būs jādara, norādīs Ministru kabineta noteikumi, kas vēl jāizstrādā. Ministrijā lēš, ka topošie noteikumi skartu aptuveni divus tūkstošus zemnieku saimniecību. Pagaidām vien zināms, ka, nodrošinot zemnieku saimniecību produkcijas kontroli, tām būs jāreģistrējas pārtikas un veterinārajā dienestā. Nevienam nav noslēpums, ka ES noteiktās normas ir gana striktas un daudz ko ierobežojošas. Īpaši tas attiecas uz pārtikas produktu ražošanu un apriti. Tajā pašā laikā ministriju ierēdņu “radošā pieeja” visdažādāko ES regulu un direktīvu skaidrojumos līdz šim bijusi izdomas un interpretāciju pārpilna. Un tieši tajos jautājumos, kas skar pārtikas ražošanu. Varam atcerēties kaut vai absurdo aizliegumu tirgot ar rokām slauktu govs pienu. Tikai pēc tam, kad nesamērīgi stingrās pašmāju normas bija izraisījušas pietiekami skaļas diskusijas, to izstrādāji negribīgi atzina, ka pieņēmuši daudz stingrākas prasības, kļūdaini interpretējot ES direktīvas, vai arī tāpēc, ka tā vieglāk būtu strādāt pašiem pārbaudītājiem. Domājams, nevienam nav iebildumu par iespēju iegādāties kvalitatīvu un veselībai nekaitīgu pārtiku. Tikai zinot pašmāju ierēdņu “pārcentību” gandrīz visās jomās, kurām tie ķeras klāt, māc šaubas, vai arī šajā gadījumā vietējie zemnieki nesaņems absurdu noteikumu krājumu. Nav vairs dzelzs aizkara, kas nelaida pāri robežām. Daudzi iedzīvotāji ir izceļojušies pa Eiropu krustām šķērsām. No ceļojumiem atveduši atziņu, ka katra ES dalībvalsts dara visu, lai maksimāli nodrošinātu savu pilsoņu iespēju legāli nopelnīt. “Ziņām” bija interesanti vērot, kā 1. maijā, dienā, kad tikām uzņemti ES, Berlīnes centrā pie Brandenburgas vārtiem uz ielas noritēja veiksmīga tirdzniecība ar turpat ceptu sivēnu. Tur varēja arī nopirkt kausu alus un maizes donu. Apmierinātie Vācijas galvaspilsētas viesi un paši saimnieki visu tiesāja pie galdiņiem vai uz soliņa. Un blakus nestāvēja neviens “pārcentīgs” kontrolieris. Pēc dažām dienām šajā pašā vietā varēja “patusēt” un nogaršot simtiem vācu zemnieku atvestos lauku saimniecībās ražotos gardumus. Ko tikai viņi piedāvāja – maizi, medu, ievārījumu, gaļas žāvējumus, vīnu, un, kas jo interesantāk, pastipru dzērienu, kas pie mums ieguvis “dzimtenītes” nosaukumu. Ja kāds produkts iepatikās, varēja uzzināt ražotāja adresi un vēlāk doties pie viņa, lai iegādātos produkciju vairumā. Un atkal nemanīja nekādu “pārcentīgu” pārbaudīju pūli. Jāšaubās, vai viss iepriekš minētais nebija saņēmis attiecīgu Vācijas dienestu akceptu un pārbaudes. Šajā ziņā nekur citur nav tik “knauzerīgi” un piekasīgi kontrolieri. Bija prieks vērot, kā tur domā par atbalstu saviem lauksaimniekiem. Jācer, ka nākamā gada pavasarī mūsu pašu noteikumi būs pietiekami saprātīgi un pārbaudītāji tik godprātīgi, lai Miķeļdienas tirdziņā galvenais iegādes produkts nebūtu tikai importa cepumi.
