Kurš gan neatceras pašu masveidīgāko no sabiedriskajām or-ganizācijām arodbiedrību.
Kurš gan neatceras pašu masveidīgāko no sabiedriskajām or-ganizācijām arodbiedrību. Tajā par biedriem bijām gandrīz visi, sākot no skolas sola un beidzot ar šīszemes pamešanu. Masu organizācijas arī nelielā biedrunauda veidoja grandiozu peļņu. Ar ardobiedrības pabalstu cilvēks piedzima, ar pabalstu arī aizgāja viņsaulē, pa vidam ticis ārzemju braucienos, sanatorijās, atpūtas namos, attīstījis tautas mākslu, sportu… Reizumis arī tapis pret negantu priekšnieku aizstāvēts. Bet tā ir vēsture.
Arodbiedrības sūtība – aizstāvēt cilvēku
Pašlaik Latvijā ardobiedrības apvieno 252400 biedru, kas ir tikai 31,2 procenti strādājošo (Dānijā, Novēģijā, Zviedrijā 80 līdz 90 procentu, Vācijā 30 līdz 40 procentu). Par ko tad tās cīnās, ko aizstāv?
Par to saruna ar četrām LBAS 4. kongresa delegātēm.
Dzintra Kļaviņa, Lauksaim-niecības un pārtikas nozares arodbiedrību Jelgavas komitejas priekšsēdētāja, ir pārliecināta, ka arodbiedrību sūtība faktiski nav mainījusies tā ir un paliek cilvēku aizstāvība. Tagad tā izpaužas koplīgumu noslēgšanā, darba algas un sociālo pamatgarantiju noteikšanā.
Edīte Lismente, psihoneiroloģiskās slimnīcas arodorganizācijas valdes priekšsēdētāja, savukārt bilst, ka arodbiedrība ir tā instance, no kuras cilvēks cer sagaidīt sirsnību, iejūtību un galu galā arī palīdzību. Kaut divi lati bērnam, kurš uz skolu jāpalaiž, daudziem tagad ir nozīmīga summa. Tāpat daži pabalsta lati tuvinieka bēru gadījumā. Viensiprātis ir Malda Vītoliņa, «Lakrs» Jelgavas nodaļas priekšsēdētāja. Vizma Valaine, LLU arodkomitejas priekšsēdētāja vietniece, ardodbiedrības lomu saskata arī rūpēs par ģimeni, bērnu audzināšanu un izglītošanu.
Palīdziet, bet neprasiet, kā mani sauc…
Lai arodbiedrība cilvēkam varētu palīdzēt, vispirms tai jāiegūst uzticamības statuss. To pa-nākt acīmredzot ir visgrūtāk. Dzintra Kļaviņa stāsta: piezvana uz arodcentru sieviete, izstāsta konfliktsituāciju, kas itkā brālim gadījusies, un lūdz padomu. Taču ne vārdu, ne darbavietu no viņas neuzzināt. Cilvēkam bail, ka priekšniecība uzzinās un par sūdzēšanos vispār padzīs no darba. Kas zina, cik stipra tā arodbiedrība…
Un nudien, pārlieku stipra tā vis vēl nav, jo Jelgavā un rajonā varot saskaitīt ne vairāk par seštūkstoš arodbiedrības biedru. Lielākoties tie ir pašvaldību un valsts iestādēs, arī lielajos uzņēmumos. Pavisam maz ko tādu ir pieļāvuši privātuzņēmēji kāpēc ļaut azotē «naidniekam» ieperināties. Taču gods, kam gods pienākas, saka Malda Vītoliņa, arodorganizācija ir un saskaņā ar koplīgumu strādā Gunāra Bubuļa vadītajā SIA KULK, privātajā frizētavā «Šarms», akciju sabiedrībās «Jelgavas cukurfabrika» un «Jelgavas maiznieks» un, iespējams, vēl kādā vietā. Formāli arodorganizācija pastāv «Zemgales pienā» cehos strādājošajiem, taču tai nav priekšsēdētāja, jo trīs, kas bija ļāvuši sevi ievēlēt, tur vairs nestrādā… Dīvaina situācija ir akciju sabiedrībā «Jelgavas dzirnavas». Dzintra Kļaviņa ir saņēmusi vēstuli, kurā paziņots, ka uzņēmumā 49 arodbiedrības biedri ir uzrakstījuši iesniegumus par izstāšanos no ardodbiedrības un no 1. marta organizācija ir likvidēta. Vēstuli parakstījis D.Dominieks. Taču juridiski tas nav noformēts, biedrunaudas iekasētas vēl aprīlī. Tikai ceturtdien Dzintrai Kļaviņai izdevies vienoties ar uzņēmumu par itkā bijušo arodbiedrības biedru saaicināšanu uz sapulci, lai izzinātu, kādu iemeslu dēļ viņi no arodorganizācijas izstājas, un, ja tā patiešām ir viņu vēlme, tad visu atbilstoši noformētu.
Ja par tevi nezina, tad tevis nemaz nav
Cilvēks vislabprātāk tic tam, ko redz vai var aptaustīt. Jo arodbiedrības kontā būtu vairāk taustāmu panākumu, jo vairāk cilvēku tai uzticētos. Bet tieši te sākas arodbiedrības darba «šaurā vieta»: padarīts ir ne mazums, taču zināt par to zina paši darītāji un varbūt arī kāds aktīvistu pulciņš vai tie, uz kuriem padarītais attiecas tieši. «Jāsauc tautā par padarīto!» domāja Malda Vītoliņa. Bet kas gan to darīs? Un rezultātā tikai retais zina, ka LBAS, piemēram, ir panākusi vienošanos ar Latvijas Darba devēju konfederāciju par minimālās algas 60 latu apmērā noteikšanu. Šādu vienošanos darba devēju vārdā ir parakstījis konfederācijas prezidents Vitālijs Gavrilovs, arodbiedrību LBAS priekšsēdētājs Agris Olmanis. Pagaidām gan arodbiedrībām valdību izdevies «uzspiest» līdz 50 latiem.
Arodbiedrības panākušas arī vairāku nozaru darbinieku algu paaugstinājumu, strādājušas likumdošanas jomā un droši vien arī daudz kur citur. Bet vai tas viss ir bijis vispareizāk, vismērķtiecīgāk?
Darām kā Eiropā, darām atšķirīgi no viņiem
Dzintra Kļaviņa piedalījusies Eiropas Savienības Lauksaim-niecības ardobiedrību sieviešu sapulcē Luksemburgā. Tur sievietes spriedušas par vidi, nodarbi-nātības lietām, kvalifikācijas paaugstināšanu, bērnu nodarbinātības problēmām. Savukārt Vizma Valaine stāstīja, ka JUNESKO konferencē Parīzē, kur piedalījusies arī mūsu lauksaimniecības augstskolas profesore Baiba Rivža, spriests par augstāko izglītību 21. gadsimtā. Un tur arī bijusi pārstāvēta arodbiedrība.
Protams, šīs lietas ir aktuālas arī mums vai mazums par bērniem domājams un lemjams, par bezdarbnieku problēmām, par sievietes lomu, izglītības kvalitāti un visu citu.
Taču nevar jau arodbiedrība izlēkt ārpus savas vides ārpus valsts. Palecas, palecas un tai pašā vietā nokrīt pie nabadzības, beztiesīguma.
Spēku var rast tikai vienotībā
Bet var izvēlēties citas darba metodes, paņēmienus, izcelt citus spēka pielikšanas veidus. Var daudzko darīt pilnīgi pa jaunam. Var.
Taču kā uzskata visas četras delegātes vispirms ir jātop par vienotu spēku. LBAS vadībai jāsaliedē nozaru arodbiedrību vadība un jātop par komandu, kas spējīga iet uz priekšu, uz kopīgo mērķi uzlabot cilvēku dzīvi.
Vai līdzšinējie līderi to spēs?
Malda Vītoliņa laikam gan izteica vairākuma viedokli kongresā jāizdara apvērsums, vadībā jānāk jaunām galvām ar pavisam citu domāšanas un rīcības veidu. Būtu gan labi, ja tādas rastos.
