Starptautiskajām finanšu institūcijām parādi jāatdod, laiks būs vēl grūtāks. Taču, ja publiskajā telpā par to runā cilvēki, kuri savā makā (kā liecina amatpersonu deklarācijas un visai ticamie Neo dati) vismaz līdz šim krīzi īpaši neizjūt, teksts neskan pārliecinoši. Lai man piedod arī augsti godājamā Latvijas Rektoru padome, kas briest nosodīt kārtējo valsts piesolīto samazinājumu augstākajai izglītībai un pakāpenisko pāreju uz maksas izglītību. Kaut kāds klikšķis liedz kritiku pieņemt par simts procentiem. Nav šaubu, ka izglītība ir tautas attīstības pamats un to, parādus atdodot, vajadzētu cirpt vismazāk. Taču ne katru studiju programmu un augstskolas struktūrvienību vajadzētu atstāt bez kritikas. Vai tur nav nekā lieka? Droši vien ir. Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe augstskolām iesaka veikt «mājasdarbus», piemēram, novērst programmu dublēšanos, tad finansējuma samazinājums nebūšot tik sāpīgs. Ar to droši vien jāsaprot štatu samazinājumi, tostarp mācību spēku slodžu samazināšana ne tik perspektīvajās studiju programmās. Tā bezdarba apstākļos varētu būt ļoti nepatīkama. Taču pretējā gadījumā mums tiešām draud maksas augstākās izglītība un var sanākt, ka ārzemju augstskolas jaunietim kļūst lētākas un draudzīgākas. Studēšana ir viens no atjautīgākajiem veidiem, kā pārlaist ekonomisko lejupslīdi, un nav brīnums, ka šajā laikā studenti mācās čaklāk. Zināmā mērā tāpēc, ka negrib izkrist no budžeta vietām. Bet, ja dzimtenē šo budžeta vietu būs mazāk vai nebūs vispār, dažiem atliek Veidenbauma garā «par visu smieties» un «projām laist uz svešām malām». Dzīvojot tepat, var vien cerēt uz studentu nemieriem, kas veco kārtību spētu prātīgi izjaukt.
Cerot uz studentu nemieriem
00:01
10.04.2010
35