Jūlijā, kad mācību iestādēs ir visklusākais laiks, Jelgavas Amatu skolā darba rosība turpinās.
Jūlijā, kad mācību iestādēs ir visklusākais laiks, Jelgavas Amatu skolā darba rosība turpinās. Audzēkņi strādā ražošanas praksē, amatu apgūst bezdarbnieki, kopīgās rūpes tiek veltītas jauno mācību un ražošanas telpu iekārtošanai.
Mācību gadu beidzot, katrs audzēknis nostrādā vasaras ražošanas praksi, kas paredzēta
24 dienas. Lielākoties tas notiek jūnijā, taču skola ievēro arī uzņēmumu intereses: ja kafejnīcā, konditorejas cehā vai citur darbinieks vajadzīgs jūlijā, tad par to prakses vadītājs un praktikants vienojas. Parasti prakses laika izmaiņām savu piekrišanu dod arī bērnu vecāki.
Vasarā skolā mācās arī cilvēki, kurus Nodarbinātības valsts dienests sūta apgūt jaunu profesiju. Septiņpadsmit pārdevējas un desmit frizieres pēc kursu beigšanas iegūs kvalifikāciju. Frizieres jau tagad apkalpo klientus Amatu skolas frizētavā, bet augustā tur atgriezīsies otrā kursa meitenes, lai skolēniem un studentiem pirms mācību gada sākuma dotu iespēju saposties skolai par pieņemamu cenu.
Pati lielākā rosība ir skolas jauniegūtajās telpās Elektrības ielā 6/8. Pēc tam, kad bija jāatstāj metālapstrādes darbnīcu telpas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā, ar pašvaldības gādību skolas rīcībā nonāca blakusesošā ēka. Skolas vadība un metālapstrādes speciālisti ir pateicīgi par Domes piešķirtajiem līdzekļiem, no kuriem daļa – 14000 latu – tiks izlietoti iegūto telpu rekonstrukcijai. Daudz paveikts pašu spēkiem, un direktore Anastasija Piļņikova ir lepna: «Mēs esam darba cilvēki!» Viņa ir gandarīta par palīgiem: celtniecības firmu «Vītols», Ūdensvada un kanalizācijas uzņēmumu, Jelgavas betona rūpnīcu, SIA «Elektro–TSL». Viņi ir tie, kas nekad neatsaka un, pats galvenais, ir ar mieru pagaidīt samaksu par paveiktajiem darbiem, jo saprot skolas vajadzības.
Tomēr pašas lielākās rūpes ir par skolas darbgaldiem, kas palikuši aiz atslēgas likvidējamajā Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā. Savā laikā darbgaldi skolai, kas septiņdesmitajos gados vēl bija mācību un ražošanas kombināts, tika dāvināti. Mašīnbūves rūpnīca, Lauksaimniecības mašīnu rūpnīca, RAF labprāt nodeva skolas rīcībā virpas, urbjmašīnas un frēzmašīnas. Jāsaka gan, ka jau pirms divdesmit gadiem tie nebija jauni modeļi, bet metālapstrādes apmācībai tomēr bija derīgi. Mācību darbgaldi tika pārņemti rūpnīcas bilancē, bet skola tos par saviem līdzekļiem remontēja un uzturēja.
Tagad bijušajās mācību telpās esošie darbgaldi … jāatpērk. Skola, protams, bez tiem iztikt nevar, jo piecdesmit divi audzēkņi apgūst metālapstrādes profesijas. Turklāt Jelgavas Amatu skola ir vienīgā Zemgales novadā, kas šādus speciālistus gatavo. Taču kreditoru pilnsapulce nolēmusi, ka darbgaldus neatdos arī par bilances vērtību, kas ir 95 lati par visiem darbgaldiem kopā. A.Piļņikova ir dzirdējusi, ka par labāk saglabātajiem darbgaldiem vajadzēšot maksāt pat tūkstoš latu.
Jau martā Skolu valde un skolas vadība vērsās pie Latvijas Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora Jāņa Nagļa ar lūgumu «pārdot skolai darba mašīnas pēc atlikušās vērtības, lai nodrošinātu jauniešu arodapmācību». Maija beigās J.Naglis atbildējis, ka kreditoriem iesaka jautājumu izskatīt un visu skolai pienākošos inventāru pārdot par summu, kas nepārsniegtu piecsimt latu. Arī maksātnespējīgās SIA «Lauksaimniecības mašīnu rūpnīca» administratoram Pēterim Bilam tika rakstīts lūgums ietvert kreditoru sapulces darba kārtībā jautājumu «par darbgaldu, kurus Jelgavas Amatu skola izmanto audzēkņu apmācībai, atdalīšanai no kopējās kreditoru prasījumu nodrošinošās mantas». Par konkrētām summām tikšot lemts nākamajā kreditoru sapulcē.
Skolas metālapstrādes specialitātes vadītājs Viktors Griščenko, apmeklēdams arhīvu, nav tur atradis nekādu juridisku apliecinājumu darbgaldu dāvinājuma faktam. Tas arī saprotams: septiņdesmito gadu beigās sociālistiskā īpašuma dāvināšana vai piešķiršana bija ļoti vienkārša procedūra, kas pie notāra jau nu nekādā gadījumā netika apstiprināta. Pārskatot metālapstrādes mašīnu sarakstu, kur uzskaitītas virpas un frēzes, redzams, ka dažām vītņu virpām, kas ražotas no 1957.(!) līdz 1963. gadam, vispār nav uzrādīta sākotnējā vērtība. Skolas direktore A.Piļņikova saka:
– Ceru uz lēmēju sapratni un godaprātu.
