Turpinājums, sākums 19. septembra numurā
Izklausās lepni. Gluži kā četras dienas tur, kur daudziem nav lemts būt, kur brauc meditēt Holivudas slavenības, kur debesis (domājams, arī Dievs) ir tuvāk. Taču patiesībā viss ir daudz vienkāršāk – pasaulē sausākais tuksnesis, kas stiepjas 1000 kilometru garumā un atrodas 2500–4000 metru virs jūras līmeņa, atrodas stundas lidojuma attālumā no Čīles galvaspilsētas. Kalama (Calama) ir rūpniecības pilsēta, no kuras visērtāk ar autobusu nokļūt slavenajā tūristu galamērķī Sanpedro (San Pedro de Atacama) pilsētiņā. Un tur jāļaujas vilinošiem piedāvājumiem – gida pavadībā kājām doties tuksnesī, aukstumā nakšņot teltī un mēģināt iekarot kādu no vulkāniem, kas sniedzas sešu septiņu tūkstošu metru augstumā. Otrs variants – nomāt džipu un braukāt pa nemarķētiem ceļiem, meklēt un atrast saulainas lagūnas ar flamingo bariem, bezgalīgus sāls laukus, aizsalušas kalnu upītes (jā, dažas tur ir) un termas. Tā kā Eiropā izdotas autovadītāja tiesības te neatzīst, nāktos maksāt šoferim gidam. Saprotams, ka es izvēlos trešo variantu – ērtu mazgabarīta autobusu, divās valodās runājošu gidu un starptautisku kompāniju. Četras lielas ekskursijas (tāli izbraucieni uz skaistākajām tuksneša vietām) maksā 120 tūkstošus peso.
Viesmīlīgā Sanpedro pilsētiņa
Pirms nolaišanās Kalamā pasažieri pielīp pie lodziņiem, atstatus sēdošie paliecas uz priekšu, lai arī paskatītos uz leju. Un tur lejā atklājas saules apmirdzētas kalnu virsotnes, viens asfaltēts lielceļš nekurienes vidū, dažas sniegotas vulkānu virsotnes, neliela rūpniecības pilsēta un virs tās skaidras, dzidras, zili zilas debesis. Man pat nav nojausmas, ka pēc dienas es būšu labos draugos ar blakus sēdošo tumsnējo maza auguma vīrietīti un viņa draudzeni. Satikšu arī vēl dažus pustukšās lidmašīnas pasažierus un jau šovakar, galvu atliekusi, ilgi vērošu tuksneša zvaigžņotās debesis. Ja man interesētu debesu spīdekļi, tad noteikti piedalītos braucienā uz kādu no Atakamas observatorijām. Internetā latviešu ceļotāju aprakstos minētas viņu aklimatizēšanās grūtības, galvas reiboņi un elpas trūkums, bet man jāpabrīnās par sevi – galva nereibst, elpas netrūkst, sirds arī strādā kā pulkstenis. Staigāju pa Sanpedro ieliņām ar mugursomu plecos, vēroju cilvēkus un vēsā mierā mēģinu ielu labirintā atrast savas tūrfirmas ofisu. Vai tiešām līdzenuma cilvēkam tik laba veselība? Vēlāk sapratīšu, ka mani pasargāja pareiza un dziļa elpošana, lēna pārvietošanās un mierīgums. Ja būtu nolēmusi tuvējā kalnā braukt ar divriteni, kā to darīja jaunieši no Kanādas un Itālijas, tad droši vien mocītos ar reiboņiem un sidsklauvēm.Pirmais iespaids par Sanpedro diezgan graujošs – putekļainas ieliņas ar vienstāva mājelēm, kas vairāk atgādina Latvijas māla kleķu kūtiņas vai nemākulīga namdara celtus šķūnīšus, neizteiksmīgi augsti žogi, vecās autoriepās ierīkotas puķudobes, kas redzētas Latvijas padomju laiku fotogrāfijās. Tikai šeit krešu un samteņu vietā resni kaktusi. No autobusiņa, kas ceļotājus atvedis no lidostas, pamazām cits pēc cita izkāpj jaunie cilvēki un, apkrāvušies paunām, ienirst auduma verandās vai aiz krāsainiem žogiem slēptos mitekļos, kur dažā istabiņā divstāvu gultās var izmitināties astoņi cilvēki. Pa busiņa logu paspēju nofotografēt, kā viena drosmīga meitene dodas tādas viesnīcas virzienā. Mana viesnīca atrodas jau tuvāk pilsētas centram, pat iela ir bruģēta. Hostelis “Tatai’s” ir svaigi krāsots – balts, ar spilgti ziliem logu rāmjiem un ieejas durvīm. Mana numuriņa sienas arī baltas. Atšķirībā no citiem viesiem man ir arī sava tualete ar dušu, kurā pirmās divas dienas bija karstais ūdens. Trešajā tikai aukstais. Varbūt biju iztērējusi atļauto karstā ūdens patēriņa normu? Pēc Čīles latviešu ieteikuma skapīšos un atvilktnēs neko nelieku, pat neveru vaļā, lai nesastaptos ar kaktu zirnekli. Pārbaudu aizdurvi un redzu, ka viss ir ļoti tīrs un bīstamu kukaiņu nav. Tātad – higiēna un cilvēku drošība te ir svarīga. Divguļamā gulta ir pietiekami plata, lai tajā izliktu savas drēbes un citas mantas. Lai būtu silti un pie miesas neķertos pa plāno sienu un simboliskā griestu pārsega šķirbām naktī ieplūstošais aukstums, varu izmantot vairākus lamas vilnas pārklājus un vienu milzīgu dūnu segu. Saprotu, ka te par tūristu ērtībām ir padomāts, un nebrīnos, ka tuksnesī varētu būt problēmas ar ūdeni. Vienīgais, kas kādu nakti traucēja gulēt, bija pa jumtu skraidoši dzīvnieki – suņi un kaķi.
Pirmā ekskursija pēc pusdienām
Iepriekš zināju, ka pusdienas Sanpedro ēstuvēs esot dārgas – ap 25 tūkstošiem peso (vairāk par 30 eiro). Bet izrādījās pavisam citādi – pirmajā dienā paēdu par 18, bet otrajā par 11 tūkstošiem. Un tiešām labi paēdu – spageti ar lamas gaļu, salāti un ūdens. Porcija bija tik liela, ka bija krietni jāpiepūlas, lai apēstu visu. Līdz pēcpusdienai laika daudz, tāpēc ar ēšanu nesteidzos un redzu, kā nomainās ēdēji pie citiem galdiņiem. Vissteidzīgākie bija japāņu tūristi ar smagiem fotoaparātiem. Nodomāju, ka tie noteikti brauks uz kādu no zvaigžņu vērošanas observatorijām. Kāda angliski runājoša ģimene ar resnu tēti un diezgan tukliem bērniem liek man secināt, ka tie varētu būt no ASV. Uzmanību piesaista četri itāļi, kas priecājas par iespēju uzēst makaronus. Viens tos enerģiski tin uz dakšas un piebāž pilnu muti un vienlaikus vēl runā. Vecākā no trim sievietēm, uzdūrusi uz dakšiņas gaļu, to uzmanīgi appēta. Izskatās, ka arī viņi ir izvēlējušies lamas gaļu. Garšīga. Pēc izskata tikpat tumša kā liellopa, pēc garšas atgādina aitas gaļu, ir klāt arī kāds taukumiņš.Pēcpusdienā stāvu tūristu bariņā pie norunātā ielu krustojuma, kur piebrauks autobuss ar gidu. Ir karsta piektdienas pēcpusdiena, 16. augusts. Visiem sejas nosmērētas ar aizsargkrēmu, drēbes ar garām piedurknēm, saulesbrilles. Mani uzrunā kāda studente, kas acīmredzot arī ceļo viena, un izsaka komplimentu par somiņu. Grib noskaidrot, kur viņa varētu tādu nopirkt. Nākas paskaidrot, ka tālu jābrauc uz to vietu, kur es pirku. Uz Latviju. Un tad jau aiziet sarunas… Jā, viņa zinot – tas ir Eiropā pie Somijas. Jaunietes vārds ir Ališa, viņa te ieradusies no Kolorādo (ASV), jau gadu strādā un mācās Santjago un pirms atgriešanās dzimtenē nolēmusi aizbraukt uz slaveno Atakamas tuksnesi. Pastāstu par sevi, ka strādāju izglītības jomā, ka atbraucu pie latviešiem, kas par manu galveno ceļojumu arī izvēlējušies Atakamu. Tālajā braucienā uz tuksneša daļu, kur smilšu nogāzēs staigā akmeņi, kur plešas sāls lauki un pakalni un atrodas slavenā Mēness ieleja, iepazīstu arī citus ceļotājus. Nu, kā tad! Skaļie smējēji pašā aizmugurē ir tie četri itāļi, kurus pirmīt redzēju ēdam makaronus. Aiz manis un Ališas klusi čubinās melnīgsnējais vīriņš ar draudzeni, kurus redzēju lidmašīnā. Viņu sauc Nilo, un draudzene ir Karina. Priekšējos beņķos iekārtojušās divas kanādietes. Aiz viņām trīsdesmitgadnieki – vīrs ar sievu – no Austrālijas. Ir arī kautrīgie, kas ar nevienu nerunā, tikai pamet kādu slepu skatu uz skaļākajiem braucējiem. Meksikānietes – policiste un pārdevēja – draudzīgas ar visiem. Trīs studentes no Spānijas arī atvērtas sarunām. Protams, visskaļākais ir mūsu gids – vietējais, ar rokera matiem līdz pleciem, tie apsieti ar sarkanu lakatu. Augstkalnē dzīvojošais gids visur raitā solī joņo pa priekšu. Viņš tikai pasmejas par mūsu aizdusu un lēno gaitu augšup. Lai mēs varētu atvilkt elpu un doties tālāk, viņš bieži apstājas, stāsta par Andiem, kas nosaka klimatu tuksnesī, par derīgajiem izrakteņiem, par vulkānu izvirdumiem, nosauc vārdā visu apkārt redzamo kalnu virsotnes, pārsteidz mūs ar gadskaitļu virknēm, stāsta par floru un faunu, kā arī nesenu traģēdiju, kad kāda vietējo ģimene cieta pēkšņā vulkāna izvirdumā, piekodina ievērot aizlieguma zīmes, jo viens solis no takas mūs varot momentā ieskaitīt mirušo sarakstā. Lielākā daļa stāstu ir tikai spāņu valodā. Iejūtīgā Ališa cenšas man pārtulkot svarīgāko. Dažbrīd gids tomēr atceras, ka jāparunā angliski, un šie stāsti ir pietiekami, lai rastos zinātnisks priekšstats par Atakamas vēsturi, dabu un ekonomiku. Varu teikt, ka pirmā ekskursija ir īpaši izglītojoša.
Sarunas ar cilvēkiem
Pārbraucienā uz Mēness ieleju vairākkārt piestājam īpašās vietās, kur drīkstam pastaigāt un pavērot, pagaršot (sāli) un pataustīt, pafotografēt un pajautāt. Kad acis ir apradušas ar vienādo ainavu aiz loga – saule, debesu zilums, klajumi, akmeņi, smiltis un kalni –, var pievērsties cilvēkiem autobusā. Ar Ališu apspriežam amerikāņu seriālus un noskaidrojam, ka esam noskatījušās visas septiņas “Scandal” sezonas. Pasaulē iecienītā seriāla idejas autore ir Šonda Raims – tā pati, kas rakstījusi scenāriju “Grejas anatomijai”. Brīnāmies, kur viņa ņem idejas. Īpaši “Scandal” par prezidentu Fidžeraldu Grantu un padomnieci Olīviju Poupu. Secinām, ka mums šīs filmas prezidents asociējas ar Demokrātu partiju un bijušo prezidentu Klintonu, ka nākamajās vēlēšanās balsosim par demokrātiem un ka Tramps mums ir galīgi nesimpātisks, un ka Amerika beidzot ir pelnījusi prezidenti sievieti (Hilariju). Nilo un Karina pastāsta, ka iepazinušies internetā – Nilo ir no Ekvadoras un strādā Spānijā, atbraucis uz Dienvidameriku satikt jauno draudzeni. Izvēlējušies doties uz šejieni, jo šī esot Čīles visskaistākā vieta. Valodas barjera (Karina runā tikai spāniski) neļauj raisīties plašākām sarunām. Spāniski teikto man palīdz saprast nelielās franču valodas zināšanas, tāpēc daļu sacītā saprotu, pirms Nilo vai Ališa iztulko. Karina ir beigusi vidusskolu un dzīvo pie vecākiem, pašlaik meklē darbu un domā, ka varētu braukt uz Spāniju pie Nilo un tur strādāt. Rau – jauniešu sapņu zeme ir Eiropa. Teikumu par braukšanu uz Eiropu es ceļojuma laikā dzirdēšu vairākas reizes.Nav jau tikai tā, ka visi laužas uz Eiropu. Ir arī otrādi. Trīs spāņu jaunietes atklāja, ka atbraukušas pamācīties un apskatīties, kā dzīvo citā kontinentā. Patiesībā te mācās un strādā tikai viena no viņām – Elizabete. Viņa ir medicīnas studente, kas vienu gadu praktizējas Santjago slimnīcā. Draudzenes (pedagoģijas un ekonomikas studentes) te ciemosies līdz augusta beigām un atgriezīsies Spānijā. Šo nedēļas nogali nolēmušas veltīt tuksnesim, bet nākamajā mēs varētu saskrieties Valparaiso. Taču tā nenotiks, jo es uz to jauko piejūras pilsētu braukšu vēlāk.
Mēness ieleja
Pieeju pie pašas ielejas malas un noknipsēju. Ha! Pilns internets ar tādām bildēm. Iegūglējiet un ieraudzīsiet tieši to pašu. Dziļa ieleja ar laika un vēja izveidotām gropēm un gropītēm, plaisām un plaisiņām, nošķēlumiem un spicumiem sarkanīgu klinšu sienās. Izrādās, ka galvenais šajā vietā nav tas, ko redzi, bet gan tas, ko jūti. Mēģināšu to izteikt vārdos. Sākumā sajūtu lielu aizgrābtību, par to plašumu – tālums, bezgalība, rozā debesis. Tad uznāk tāda kā bijība varenās dabas priekšā – a ko ta es te tāds mazs zemes puteklītis, 11 tūkstošus gadu te dzīvības noteicēja ir Daba ar lielo burtu. Pat bailes – ko iesākšu bez palīdzības no oāzēm, sevišķi ja lietus nelīs nākamos 400 gadus? Un tad nāk kārdinājums un bezbailība pieiet pie pašas ielejas malas, gribas uzkāpt uz klints bluķa, kas izbīdījies virs dziļuma, ko ar aci nav iespējams novērtēt, – liekas, ka pārdesmit metru, bet tas ir apmāns. Ielejas dziļums ir vairākus simtus metru. Tikai atkāpjoties ir nojaušams ielejas diženums. Visskaistākā tā ir saulrieta laikā. Tāpēc te ir ne tikai mūsu grupa, bet vēl kādi 200 cilvēki, kas nomērķējuši savus filmaparātus ielejas virzienā. Par zvaigžņoto nakti, kas tuksnesī iestājas ap sešiem vakarā, neko nestāstīšu, jo debesu spīdekļu valoda katram pašam jādzird.
Divas lagūnas un pikniks
Otrās dienas izbraukumā uz lagūnām un rozā putnu dzīvesvietu tiekam iepriecināti ar gida sarūpētu pikniku pie Laguna Miscanti. Tiek izlocīts liels galds, pārsegts ar biezu lina galdautu, uz kura īsā laikā parādās 18 krūzītes, trīs termosi ar tēju un kafiju, 18 maizes riecieni (apmēram trešdaļa batona), šķēlēs sagriezts siers, gaļa un desa. Kamēr ceļotāji taisa pašbildes ar flamingo fonā, gids uz gāzes plītiņas pannā cep olas, ik palaikam pamaisot ar koka lāpstiņu. Visi izbadējušies ielencam galdu. Droši varu lietot salīdzinājumu “kā rukši”, tāpēc ka Čīlē cilvēku nosaukt par cūku ir kompliments. Vēroju, kas notiks ar mazo omletes panniņu, kurā ielikta tējkarotīte. Jādara šādi – ņemam baltmaizi, atveram kā grāmatiņu, saspaidām mīkstumu, tad uzliekam vienu tējkarotīti omletes, aizlokām ciet un ēdam. Pietika visiem astoņpadsmit. Pamēģini! Garšīgi! Daudzviet apskates objektiem piešķirts valsts nozīmes aizsargājamā dabas objekta statuss, tāpēc piekļuvi norobežo ar rindā izkārtotiem akmeņiem, kuriem nedrīkst kāpt pāri, vai ar smiltīs iespraustu mietiņu, pie kura piestiprināta plāksnīte ar brīdinājumu tālāk neiet. Īpaši tiek sargātas lagūnas, kur mitinās flamingo un citi tuksneša un ūdens putni. Dusmīga cilvēka pozā (bēdājos, ka netieku tuvāk ūdenim) pozēju pie Laguna Miscanti. Te arī nedrīkst tuvoties ūdenim un putniem. Reindžeri, pārsvarā vietējo cilšu pēcteči – mazi tumsnēji cilvēki ar platām sejām –, visu pieskata un uztur kārtību. Ja kāds neievēro noteikumus, tad tiek sodīts. Un nākamais mūsu grupas izgājiens no autobusa ir pēc stundas brauciena kalnup. Esam 5000 metru augsta pakalna virsotnes tuvumā. Cik atļauj drosme, veselība un takas norobežojumi, lēni ejam uz augšu. Tālu netiekam, jo spēcīgais vējš un brāzmas ap 30 vai pat, liekas, vairāk metru sekundē liec mūsu augumus tuvāk zemei. Vienbrīd fotografējot jūtu, ka maz trūkst, lai vējš no manām rokām izrautu telefonu un to aizpūstu prom. Daži paliek bez cepurēm. Nē! Neesam tādi ekstrēmisti, lai te ledainajā vējā uzturētos ilgāk. Aizmirsu piebilst, ka gaisa temperatūra ir ap 0 grādiem. Tikpat uzmanīgi ejam (labāk būtu teikt, deviņos kūkumos saliekušies, lienam) lejā uz ceļu, kur apstājies mūsu tukšais autobuss, kuru arī spēcīgais vējš ik pa brīdim papurina. Uz atvadām nofotografēju aizsalušo lagūnu. Kāda laime, ka vakarā viesnīcā var sasildīties zem dūnu segas. Jāliekas uz auss ap septiņiem, lai trešās dienas rītā pirms saullēkta pamestu Sanpedro un brauktu iepazīt citus tuksneša nostūrus.Jācer, ka rīt būs iespējams tuvāk apskatīt, domāts – aptaustīt, pabradāt, paglaudīt, Atakamas skaistumu.
Turpinājums nākamajā numurā
