Jānis Peters un Raimonds Pauls nāk uz «Satikšanos» Jelgavā
Parunāt ar vienu no spēcīgākajām latviešu dzejas personībām gribējās jau sen, kaut vai lai parādītu, ka tīksmināties par pirmo nezin kādiem līdzekļiem klajā nākušo grāmatiņu vai populārai dziesmiņai sacerētiem pantiem nav gluži tas pats, kas Dzejniekam būt. Nu radies arī tikšanās iegansts – 3. maijā pulksten 18 Jānis Peters būs uz Jelgavas kultūras nama skatuves, turklāt ne viens, bet kopā ar Maestro Raimondu Paulu un veselu rindu Nacionālā teātra aktieru. Iecerēts kā Teātra dienas koncerts 27. martā, «Satikšanās», kurā skan gan J.Petera dzejas lasījumi, gan R.Paula dziesmas ar viņa vārdiem, tiks atkārtots vēl vairākas reizes un vienu no tām – mūsu pilsētā. Saruna neviļus gan ievirzījās ne tik daudz par konkrēto pasākumu, cik par dzeju un Latviju – tāda Jāņa Petera stādīta latviešu dzejas hrestomātija.
– Laikraksta iepriekšējā pieteikumā jau paguvu ierakstīt tādu kā šīsdienas sarunas problēmjautājumu: «Ja latviešus sauc par dziedātāju tautu, vai ir pamats mūs uzskatīt arī par dzejotāju tautu?», taču pēcāk konstatēju, ka nesen «Kultūras Dienā» Inesei Lūsiņai jau esat atbildējis: «Mēs neesam tik bagāti, lai šķaidītos ar mūsu dzejniekiem kā ar odu asinīm.» Ja pareizi sapratu, tad dzejotāju mums netrūkst, bet Dzejnieku gan.
Jā, un pirms neilga laika bija reālas iespējas to skaitam sarukt vēl par vienu – biju «četras minūtes pirms debesīm». Labi, ka ātrās palīdzības mašīnās tagad ir arī visas tās svarīgās iekārtas – elpināšanas un kādas tik vēl ne. Sirdslietas man aktuālas jau sen, klāt vēl dabūju plaušu tūsku, tā ka ziemā paslimoju diezgan smagi.
Bet nu jau esmu tik tālu atlabis, ka esmu gatavs uz «Satikšanos». Principā to varētu saukt arī par literāri muzikālu vakaru, jo tas nav tikai dziesmu koncerts, bet vesels uzvedums. Esmu gandarīts, ka laikā, kad dzeja nav tādā zenītā, kā bija vecos laikos, manu dzeju būs, rēķinot visus koncertus kopā, klausījušies kādi 15 tūkstoši cilvēku. Tagad jau pārdod ļoti maz dzejoļu krājumu. Un daudz nemaz varbūt arī nevajag.
Redziet, par tiem dzejniekiem un dzejotājiem – ja pieskaitām folkloru, dainas taču arī ir sacerējuši atsevišķi cilvēki, kuri neprata rakstīt un lasīt. Tomēr lielajā vairumā dainu tēlainības, metaforu, zemtekstu ir vairāk nekā mūsdienu dzejā. Ir arī dzejotāji tādā nozīmē, ka neviens rūpnīcas vai agrākā kolhoza jubilejas sarīkojums nepagāja bez kāda vietējā dzejdara sacerētiem asprātīgiem pantiem.
Bet dzejnieks – tā ir profesija, turklāt ļoti nopietna, smaga un darbietilpīga. Var jau teikt arī tā cēli – aicinājums, es gan no šāda apzīmējuma labprāt izvairītos. Es teiktu – tā ir prasme pateikt kaut ko tikai savu.
Īpaši salīdzinot plutokrātu jeb buržuāziskās neatkarīgās Latvijas laikus, padomju laikus un tagadējo Latviju, mēs vienmēr esam no kāda atteikušies, kaut ko nīdējuši.
– Cenzūra laikam bijusi vienmēr?
Cenzūra bija ne tikai padomju laikā, bet arī pirmskara ulmaņlaiku Latvijā, tāpat kā galma dzejnieki, turklāt vienu no tiem – Edvartu Virzu – var uzskatīt pat par ģeniālu. Arī Plūdonim bijušas savas nodevas, bet Aspazija «kaisījusi rozes Vadonim». Tas nozīmē, ka ir bijusi aprēķina vajadzība kādam iztapt. Tagad tādas nav, toties mēs mēģinām šķaidīties ar «dzejnieku kā odu asinīm», aizmirstot visizcilākos, bez kuriem latviešu dzeja vispār nav iedomājama, bet kuri padomju laikā bijuši īstā vai iedomātā konjuktūras vai baiļu gūstā.
Tas ir Jānis Sudrabkalns, ko jaunie ir pavisam aizmirsuši, labi, ka no vecajiem viens otrs vēl atceras. Tagad mēģinām viņa dzeju atkal celt godā, ar manu scenāriju Valda Lūriņa režijā Nacionālajā teātrī tapa «Trubadūrs uz ēzeļa» – dzeja un skaistākās lappuses no Sudrabkalna un aktrises Birutas Skujenieces mīlestības vēstulēm. Kopā ar Raimondu Paulu, aktieriem Gundaru Grasbergu, Ditu Lūriņu un Mārtiņu Brūveri. Rīkosim arī Sudrabkalna piemiņas vakaru, un, lai dzejnieka kaps pavisam neieaugtu zemē, par saviem līdzekļiem uzliku apmalīti. Pēc manas iniciatīvas iznāca «Vēstules Klodijai» – nepārspējama mīlas lirika.
Sudrabkalns ir jāzina, arī skolās un augstskolās, jo bez viņa mums tādas latviešu dzejas, kāda ir tagad, nebūtu. Pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados Sudrabkalns bija latviešu dzejnieks – avangardists, kurš pirmais Latvijas jaunās valsts poēziju tuvināja Rietumiem. Ap Sudrabkalnu pulcējās talantīgākie dzejnieki, piemēram, Aleksandrs Čaks, kurš gan rakstīja par raupjākām lietām, viņš bija vairāk proletariāta dzejnieks. Viņam tuva bija arī strēlnieku tēma, tāpēc savu lomu nospēlēja arī «Mūžības skartie», jo šajā poēmā bija dažas daļas, kuras atļāvās publicēt, tikai tuvojoties atmodai.
Faktiski Čaks rakstīja par Staļinu, par Kremli, padomju varu un komunistisko partiju vēl kaislāk par Sudrabkalnu, tikai Čakam «palaimējās» nomirt 1950. gadā, kamēr Sudrabkalns padomju iekārtā nodzīvoja līdz 1975. gadam, pagūstot galīgi sabojāt savu ieguldījumu latviešu padomju skolu hrestomātijās.
Un vēl viens Čaka glābējs bija Pēteris Pētersons ar savu leģendāro «Spēlē, spēlmani!» iestudējumu Jaunatnes teātrī 1972. gadā.
Tā kā Čaks ir izglābts, tagad kārta Sudrabkalnam, bet kur tad vēl Jānis Grots (kurš arī publicējies pēc Otrā pasaules kara izdotajā grāmatiņā «15 latviešu dzejnieku veltījums Staļinam»). Netalantīgie tāpat aizmirsīsies, bet talantīgie jāatceras, pat ja viņi bijuši mūsu traģiskās vēstures gūstekņi.
– Dziesmu svētkos ilgus gadus viena no skaistākajām un gan klausītāju, gan pašu koristu iemīļotākajām dziesmām bija Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa «Ļeņinam».
Mans nelaiķa tēvs kādreiz teica – nu, ja tur beigās noslēdzošā vārda vietā būtu «Āmen!», šī būtu svētku visskaistākā dziesma. Bet Ziedonis nebija no tiem, kas vēlāk, laikiem mainoties, pārrakstītu savus darbus. Bet kā dzejnieku es viņu vērtēju ļoti augstu, liekot blakus Edvartam Virzam un Rainim, daļēji arī Čakam un Sudrabkalnam.
– Un Ojārs Vācietis?
Vācietis ar Ziedoni dzimuši vienā gadā, abi ļoti talantīgi un arī ļoti atšķirīgi. Ziedonis nebija no tiem, kas meklētu komunismā lielus ideālus. Ojārs Vācietis savukārt tos meklēja, un no visas sirds (tāpēc varbūt arī, tos neatradis, tikko atzīmējis savu 50 gadu jubileju, aizgāja). Viņš bija un palika ideālists, tāpat kā Vizma Belševica jaunībā. Un tieši ideālists Vācietis, tāpat kā Belševica (arī Knuts Skujenieks, bet to var skaidrot ar viņa izsūtījumu) bija tie, kuru darbus mērķtiecīgi neizdeva, ja nemaldos, kādus sešus gadus. Ja daži sauc Vācieti par komunisma slavinātāju, tad kurš vēl no mūsu dzejniekiem padomju laikā atļāvies publicēt dzejoļus pret Krievijas impērismu («Pūt, vējiņi!» – «nav nekāda put vejini, ir bože carja hraņi»).
– Vācieti un Belševicu savulaik neizdeva, bet kā vērtējat to, ka tagad dzejoļu krājumu var izdot jebkurš, neraugoties uz mākslinieciskajām kvalitātēm, ja vien atrodas nauda?
Es tādos gadījumos mēdzu atbildēt – bet par to jau mēs dziedājām. Kad cilvēki saka, ka viss ir dārgs – par to jau dziedājām. Ka latvieši izklīst plašajā pasaulē – par iespējām to darīt mēs taču dziedājām, toreiz krastmalā, dziesmotajā revolūcijā. Mēs taču dziedājām par kapitālistisku Latviju. Reiz kāda sieviete man iebilda: «Nē, mēs dziedājām par brīvu, nevis kapitālistisku Latviju!» Diez vai man izdevās viņai ieskaidrot, vai šāda kombinācija maz iespējama.
– Un tomēr – bez jauniem Vāciešiem un Ziedoņiem mums draud dzejas degradācija.
Gan jau laiks atsijās. Kad es ienācu literatūrā, arī bez viņiem spilgtu personību bija vesela plejāde: Māris Čaklais, Vitauts Ļūdēns, Imants Auziņš, Monta Kroma, Velga Krile. Tikai šo sarakstu lasot, paliek skumji, kad sāk jautāt par manas jubilejas viesiem (koncertprogramma «Satikšanās» arī veltīta Jāņa Petera 75 gadu jubilejai, kas apritēs 30. jūnijā – red.), jo tādu gluži vienkārši vairs nav. Lielākā daļa no pieminētajiem dzejniekiem jau sēž pie citiem dzīru galdiem.
– No daudzajiem minētajiem un neminētajiem dzejniekiem jūs esat vienīgais, kurš tik cieši iesaistījās politikā, turklāt laikā, kad izšķīrās Latvijas būt vai nebūt.
Tas bija atmodas laiks, un varbūt to nemaz nevar saukt par politiku, bet vienkārši sabiedriski politisku darbību. Es kļuvu par Rakstnieku savienības priekšsēdētāju, kad viena literātu kompānija sadumpojās pret toreizējo vadītāju Gunāru Priedi, domādami, ka es to savienību varētu virzīt drosmīgāk.
Tad es nodomāju, ka nupat jābeidz rakstīt, bet jāvirza Rakstnieku savienība tajā virzienā, lai tauta sāktu ticēt pārmaiņu iespējām. Tā jau no manis nebija nekāda dižā varonība, jo tas bija visnotaļ svētīgais Gorbačova laiks. Var vēl piebilst – tas bija Gorbačova un Reigana laiks.
Par PSRS tautas deputātu es gribēju kļūt obligāti, jo mana politiskā intuīcija teica priekšā, ka Baltijas tautu liktenis izšķirsies Maskavā, nevis Latvijas Tautas frontē vai analoģiskās Igaunijas un Lietuvas organizācijās. Arī Padomju Savienības (kurā toreiz vēl bija arī Latvijas PSR) liktenis izšķirsies Maskavā.
Un tas jāizdara parlamentārā ceļā, un, Dievs nedod, ja Padomju Savienībā būtu sākusies bruņota revolūcija – tādus asins plūdus mēs diez vai pārdzīvotu, sevišķi mazās tautas.
– Un tad jūs Maskavā nonācāt Čapligina ielā 3?
Šajā ēkā mani iemitināja Ivars Godmanis. Vispirms vadīju Latvijas Republikas Ministru Padomes Pastāvīgo pārstāvniecību, bet, kad Krievijas Federācija oficiāli atzina Latviju, kļuvu par Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Krievijā. Šajā amatā sabiju pat ilgāk nekā tradicionālajā apritē pieņemts – no 1992. līdz 1997. gadam. Tas bija pats interesantākais un piesātinātākais laiks manā dzīvē, arī saspringtākais. Ar ko tikai nebija jātiekas un jārunājas, piemēram, ar ASV valsts sekretāru pat vairākas reizes. Kādu vakaru paziņoja, ka nākamajā rītā Lielbritānijas vēstniecībā jātiekas ar premjerministru Džonu Meidžeru, turklāt pulksten 8. Domāju, kāda kļūda, tomēr ne, tiešām jau astoņos rītā spiedām viens otram rokas. Bija jau arī jautrāki momenti. Biju tīri labi sapazinies ar kādu amerikāņu kongresmeni, kuram reiz tādā nepiespiestākā sarunā teicu, ka Baltijas valstis ir kā tādi trīs retas šķirnes kaktusi, kuri uzplaukst divas reizes gadsimtā, un šī ir viena no tām reizēm. «Tu jau runā kā tāds dzejnieks,» manu profesiju nezinādams, kongresmenis uz mani tā savādi paskatījās.
– Vai pēc tam negribējāt palikt diplomātiskajā dienestā?
Savā būtībā, kā to neviļus atzina arī ASV kongresmenis, tomēr esmu dzejnieks. Lai gan, liekot roku uz sirds, nevarētu teikt, ka savu darbu Maskavā būtu pildījis slikti. Bet cik daudz būtu paspējis uzrakstīt? 2012. gadā iznāca dzejoļu krājums «Minhauzens un kamikadze», bet tagad sakrājušies dziesmu tekstu pasūtījumi: cikls Jāņa Cimzes divsimtgades sarīkojumam «Dziesmu rota, stiprā pils». Mūziku rakstīs trīs dažādi komponisti: Selga Mence, Mārtiņš Brauns un Raimonds Pauls, vēl esmu uzrakstījis Ērikam Ešenvaldam tādu kā himnu Baltijas studentu dziesmu svētkiem.
Saskaitīju, ka ir arī vairāk nekā 20 teātra uzvedumu, kuriem esmu rakstījis mūziku. Esmu nolēmis kopā ar Dailes teātra muzikālās daļas vadītāju Juri Vaivodu tos izdot atsevišķā grāmatā «Teātra dziesmas».
– Kas skatītāju gaida programmā «Satikšanās»?
Kamēr gulēju slimnīcā, dzejnieks Edvīns Raups atlasīja manus dzejoļus, kurus pirmajā daļā lasīs Nacionālā teātra aktieri. Otrajā daļā (kopā ar Raimondu Paulu, protams) skanēs mūsu jaunais cikls «Latvijas čigānu motīvi». Pagājušajā vasarā uzrakstīju sešpadsmit jaunas čigānu dzejas: gan skumjas, smeldzīgas, gan drastiski humoristiskas. Alberts Kivlenieks veido horeogrāfiju, Raimonds saka – būšot krāšņi. ◆
