Četri draugi no Rīgas – Aigars Eglītis, Andris Īviņš, Eduards Bremers un Mārcis Martinsons – šovasar atkal izaicinās paši sevi, pārkāpjot komforta robežas, un ar velosipēdiem īsi pirms Jāņiem dosies ceļā no Liepājas līdz Romai. Pagājušajā vasarā puiši deviņās dienās nobrauca 1500 kilometru apkārt Latvijai. Šovasar latiņa pacelta vēl augstāk – 2400 kilometru 12 dienās jeb vidēji 200 kilometru dienā.
Caur sešām dažādām valstīm, šķērsojot Polijas līdzenumus un Austrijas Alpus. Kāpēc uz Romu? Jo no Liepājas uz Romu ved vēsturiskais Dzintara ceļš. Tas arī būs riteņbraucēju maršruts, un pa to Latvijas dzintars tiks aizvests līdz Mūžīgajai pilsētai.
Ikdienā trīs no četriem vīriem saistīti ar fitnesa nozari. Andris ir fitnesa un fiziskās sagatavotības treneris, kurš vada individuālos un grupu treniņus. Aigars ir noliktavas vadītājs fitnesa aprīkojuma tirgotāju kompānijā, Eduards – pārdošanas projektu vadītājs. Savukārt Mārcis darbojas nekustamo īpašumu nozarē. Lai gan braucienam gatavojas katrs atsevišķi, visus vieno braukšana ar velosipēdu. Kā paši atzīst, velo – tā ir kaislība. Pie katras izdevības vīri trenējas, lai būtu gatavi vasaras izaicinājumam.
Vairāk nekā 200 kilometru dienā
Gatavošanās procesā konkrēts kilometru skaits nav noteikts. «Pagaidām arī nav īsti bijusi iespēja braukt, jo ārā ir diezgan auksts un mēs laikam neesam tādi ziemas braucēji – pa dubļiem, sniegu un ar lāsteku pie deguna. Žēl gan velosipēdu, gan veselību,» saka Andris. Eduards atzīst, ka aktīvs treniņu process ir aptuveni pusgadu. Tad viņš apmeklē sporta zāli, uzlabo vispārējo fizisko sagatavotību, skrien un ilgas stundas pavada uz velotrenažiera, bet, līdzko ir labs laiks, velotreniņi tiek pārcelti uz āru.
Fitnesa treneris plānoto vasaras izaicinājumu nosauc par ultramaratonu, jo dienā būs jāveic vairāk nekā 200 kilometru. «Svarīgi saprast, ka riteņbraukšana nebalstās uz to, ka trenējam tikai kājas un tikai minamies. Ļoti svarīga ir vispārējā fiziskā sagatavotība, kas attīsta visu ķermeņa muskulatūru, organisma darbību un vielmaiņu. Fiziskā sagatavotība ir obligāts nosacījums, lai dotos tādā braucienā, kāds ir mums, taču, ja ir divi mēneši brīva laika un min pa 50 kilometriem dienā, līdz Romai var aizbraukt gandrīz jebkurš,» komentē Aigars.
Tomēr ne viss balstās tikai uz fizisko sagatavotību, svarīga ir arī psiholoģiskā. «Vajag daudz mentālā spēka, lai dienu no dienas turpinātu iesākto. Septiņos no rīta kā uzkāp uz velosipēda un septiņos vakarā nokāp – tā ir ļoti gara un smaga darba diena. Es apbrīnoju cilvēkus, kuri to dara vienatnē, tas ir vēl trakāk. Mums grupā būs vieglāk, jo savā starpā komunicējam. Ja pārstās darboties galva, tad arī muskuļi, lai cik tie būtu attīstīti, atteiksies strādāt. Viss sākas no galvas, pēc tam jau tikai ir ķermenis,» uzskata Andris.
Svarīgs atbilstošs braucamais
Eduards noķēris īpašo garo gabalu mīšanās sajūtu, tāpēc ik gadu latiņa tiek pacelta un pēc katra brauciena jau zināms, kur ceļi vedīs nākamgad. Daudzas mācības paņemtas no pērn pirmā četru džentlmeņu brauciena apkārt Latvijai. Puiši brauca ar tādiem velosipēdiem, kādi bija. Eduardam – šosejas velosipēds, Andrim – krosinieks, kas sevī apvieno ātrumu un izturību, bet Aigars un Mārcis brauca ar MTB jeb kalnu divriteņiem, kas ir ar lielām riepām, smagi un ar amortizatoru. Aigars atzīst, ka pagājušajā gadā braucis ar ļoti nepiemērotu velosipēdu. Tas bija ērts, bet ļoti lēns, manevrētnespējīgs un smags, bet galu galā ceļu veicis bez starpgadījumiem.
Šogad divi tikuši pie atbilstošākiem braucamrīkiem. «Mērķis šogad ir baigi nikns, jo tie ir 200 kilometri dienā, ko mēs gribam, plānojam un arī izdarīsim. Tā ir vairāk sacensība ar sevi, nevis tūrisms. Vairāk aizbraukt no punkta A līdz punktam B. Līdz ar to ir nepieciešami viegli šosejas tipa velosipēdi ar šaurām riepām, nekādi MTB, nekādas milzīgas somas, ergonomiski un ar ātru riti,» skaidro Eduards.
Pagājušā gada braucienu apkārt Latvijai vīri veica saliedēti un tikai atsevišķās situācijās atdalījās, bet tas nebija tādēļ, ka nevarētu braukt kā komanda. Bija citi apstākļi, kāpēc kādam bija jātiek ātrāk uz priekšu un jānonāk ātrāk galapunktā. «Tā sinerģija mūsu starpā darbojās, viss bija pareizi, un nebija nekādas problēmas, ka vienam gribas braukt lēnām, otram nesties, kādam sēdēt un skatīties uz baznīcu vai ēst bulciņas, bet citam uzvarēt sacensības, tāpēc arī ir tas turpinājums un šogad minam uz Romu,» paskaidro Andris.
Šokā par latviešu atsaucību
Velosipēdisti brauc pēc iespējas tuvāk cits citam – sēžot aizvējā. Tā taupot gan enerģiju, gan garantējot jautrību. «It sevišķi, ja priekšā braucošais aizmirst, ka viņš nav viens, un izšņauc degunu,» pasmej Eduards.
Riteņbraucēji uzskata, ka visas tās jokainās idejas dzimst ziemā. Tā arī radās doma par braucienu apkārt Latvijai. Ziemassvētku vakarā Andris ar Mārci meta sev izaicinājumu, ideju attīstīja, un tam pievienojās arī Eduards un Aigars. Atskatoties uz piedzīvoto vasarā, visi piekrīt, ka cilvēki bija fantastiski un atsaucība nenovērtējama. «Mēs uztaisījām «Facebook» grupu, lai draugi, vecāki un citi varētu sekot mums līdzi. Izdomājām, ka teltis neņemsim, jo tās ir lielas un smagas. Gribējām ceļot viegli un ātri. Sastādījām karti, izrēķinājām, cik aptuveni dienā nobrauksim, un tur, kur tas punkts beidzās, uztaisījām aplīti ar rādiusu 10 kilometri un vaicājām, vai tajā zonā kāds var piedāvāt naktsmājas. Atsaucās pilnīgi sveši cilvēki. Bija šoks par atsaucību, jo saņēmām ap 60 vēstuļu. Mūsu prasības bija minimālas – gultasvietu, vēlams rozeti un dušu, bet varam arī klētiņā pagulēt,» pastāsta Eduards.
«Šoks bija tāpēc, ka mēs esam rūdīti rīdzinieki un šeit pierasts, ka cilvēki ir aukstāki, nepalīdzēs. Kā jau lielpilsētā. Bija vieta, kurā meitene viena pati pusnaktī uzņem savā vecāku mājā četrus nepazīstamus džekus un izvārījusi mums vēl vistas zupu, sasmērējusi maizītes. Tas bija labākais, kas tajā dienā varēja notikt. Uzticēšanās un atvērtība – tas ļoti patīkami pārsteidza un sasildīja,» papildina Andris.
Vakaros gulta, un viss
Braucienā uz Romu puiši nolēmuši neprasīt naktsmājas ārzemniekiem, tas arī būtu pārāk grūti, ņemot vērā kilometrāžu un dienas ritmu. Ceļotāji paliks viesnīcās, moteļos un hoteļos. Apsvērta arī doma izmantot ceļotāju portālu couchsurfing.com, bet sapratuši, ka tas ir vairāk par komunikāciju, iešanu kaut kur kopā, pilsētas apskati. «Mēs būsim desmit stundas nostrādājuši tikai uz velo, tur vairs nav spēka un vēlmes. Duša, paēst un gulēt,» saka Eduards. «Ir skaisti, kā bija Latvijā, bet ir jāsaprot, ka nebūs spēka veltīt uzmanību, dalīties ar braucienā iegūtajām emocijām. Miegs ir ļoti svarīgs. Ja mēs ceļamies sešos, ap septiņiem startējam, tad desmitos jau ir jābūt gultā, lai paspētu atjaunoties, tāpēc ir ļoti ierobežots laiks blakuslietām,» piebilst Andris.
Ceļojumā apkārt Latvijai braukuši pārsvarā pa šosejām un izvairījušies no zemes ceļiem, jo tie paņem ļoti daudz enerģijas un samazina ātrumu. Zemgalē puišiem licies, ka vajadzēja būt labiem ceļiem, jo tā tiek uzskatīta par Latvijas maizes klēti, bet ceļi bija švaki. «Varbūt tas ir speciāli, lai braucot neaizmigtu,» pajoko Andris. Nācies sastapties arī ar milzīgu pretvēju. Pārsteigusi arī Latgale. «Stereotipi, ka tur viss ir mazliet pagrimis un infrastruktūra sliktāka, bet bija pilnīgi pretēji. Varbūt bija kādas pamestas mājas, cilvēki kaut kur izbraukuši, bet ceļi un infrastruktūra – lieliski. Ja salīdzina ceļus, tad Latgale ir Eiropā, bet Zemgale kaut kur atpalikusi,» saka Eduards. Tomēr cilvēku attieksmē atšķirības ceļotāji nav pamanījuši. «Visi sagaidīja tā, it kā būtu atbraukuši īpaši viesi – kurināja pirtis un vārīja zupas. Domājām, ka mums nav nekā, ko par to iedot, mums nav dāvanas,» papildina ceļotājs.
Atdzīvinās seno Dzintara ceļu
Arī šīs vasaras ceļojumā puiši ziņos par notiekošo saviem sekotājiem gan kompānijas oficiālajā grupā «4 džentlmeņi min uz Romu», gan atsevišķi savos «Instagram» kontos, kā arī būs tiešās reportāžas. Visi kā viens uzskata, ka šis brauciens ir vērā ņemams, bet nākotnē plāni ir vēl grandiozāki.
Sākumā pat bijusi doma braukt uz Norvēģiju, Nordkapu – uz tālāko ziemeļu punktu, kas ir aiz polārā loka, bet tad puiši ieraudzījuši, ka tur vidējā gaisa temperatūra jūnijā ir 11–13 grādu, un sapratuši: ja grūti un ilgi jāmin, lai vismaz ir silts! Tad ienākusi prātā doma par Dzintara ceļu – seno tirdzniecības ceļu, kas veda no Baltijas jūras piekrastes, Kuršu kāpas un upēm uz Romu. «Pa upēm mēs braukt nevaram, bet virzienu uzlikt varam Liepāja–Roma. Apmēram līdzīgi, kā tas ceļš ved caur Kaļiņingradu, Poliju, Čehiju, Austriju līdz Itālijai. Un, lūk, mēs nonākam Romā ar dzintara gabaliņu kabatā. Tāds arī ir tas stāsts, ka mēs aizvedīsim dzintaru no Liepājas uz Romu. Kā to darīja mūsu senie senči tirgotāji un ceļotāji,» brauciena domu skaidro Andris. Velobraucēji uzsver, ka tas ir simbolisks žests un dzintara lielumam īsti nav nozīmes.
Turēsies pie stingra grafika
Puiši ir gandrīz gatavi ceļam. Aigars ir ieguldījis lielu darbu un saplānojis maršrutu, visi ceļi ir izanalizēti, vēl atliek nospraust nakšņošanas punktus, un 21. jūnija rītā visi būs gatavi doties piedzīvojumā. Mērķis nav braukt un baudīt arhitektūru, mākslu vai vēl kaut ko. Tad tam vajadzētu veltīt mēnesi, un to ceļotāji nevar atļauties. «Mēs maksimāli laiku ieliekam kaut kādos grožos, lai izbrauktu to posmu, kaut ko redzētu pa ceļam un izbaudītu tās dažas dienas galapunktā. Vai nu tā būs gulēšana pie jūras, vai staigāšana pa pilsētu. Apstāsimies baudīt kalnu pārejas, ūdenskritumus, protams, nevar zināt, kas notiks, ja es ieraudzīšu skaistu skatu, ko vēlēšos iemūžināt. Atpakaļ lidosim, jo esam ierobežoti laikā. Diemžēl neesam pasaules pilsoņi, kuri mēnesi vai divus var vienkārši braukt ar velo. Ceru, ka kādreiz būsim,» saka Andris.
Tāpat puiši vadīsies pēc izstrādāta grafika. Pēc noteiktiem laika intervāliem būs pauzes, ik pēc divām stundām atpūta, tad pusdienas, atpūta un beigās – finišs. «Ja tas aiziet pašplūsmā, viss var ļoti ievilkties. Braucot apkārt Latvijai, vairāk atpūtāmies, šoreiz būs stingrāk. Ja nebūtu grafika, vienā dienā mēs vienkārši nobruktu. Uz papīra, protams, izskatās ļoti skaisti, redzēsim, kā tas dzīvē sanāks. Gribētu braukt ar vidējo ātrumu 30 kilometru stundā, reālais droši vien nostāsies ap 25, un arī tas būs labi,» plānus ieskicē ceļotāji.
Līdzi pats minimums
Puiši uzskaita sarakstu ar lietām, kurām noteikti ir jābūt līdzi. Pirmkārt, tā saucamās pamperbikses, lai mīkstāka sēdēšana un nenoslogotu asinsvadus un nervus, jo, kā atzīst velobraucēji, bez tām pēc pirmās dienas jau vairs negribēsies mīties. Otra lieta – vazelīns, jo, ilgi sēžot uz velobeņķa un apavos, kājas norīvējas. Zināms, ka vazelīns ir veca, lēta un laba metode, kas noder ne vien dibenam, bet arī velokurpēm un citām vietām. Protams, varot braukt sandalēs, jo vēdinās kājas, bet tikai tad, ja brauciens ilgst divus mēnešus un esi pensionēts vācu tūrists. Ja brauc kārtīgi, tad ir jābūt nopietnam veloekipējumam, norāda puiši. Speciāli pedāļi, apavi, kuri savienojas ar klipšu pedāļiem, lai kāja visu laiku fiksēta, tā tiek nodrošināta pilnvērtīga kustība. Vēl nepieciešamas kompresijas zeķes, lai uzlabotu asinsriti kājas lejasdaļā un ikros. Arī termokrekli, velokrekli ar speciālām kabatām, lai būtu ērti kaut ko ielikt un paņemt, cimdi ar mīkstu polsterējumu, lai nenospiestu nervus (ja tie tiek nospiesti, pazūd pirkstu jutība), ķivere, cepure, maskas, brilles, lietus jakas, gumijas uzmavas veloapaviem, kas neļauj tiem samirkt. Tiks lietotas speciālas aerodinamiskas somas, kas atrodas aiz sēdekļa, lai tās atrastos aizvējā un neradītu pretestību. Lampas, spidometri, guļstūres, kurām mainīt ķermeņa pozīciju, navigācijas iekārta, kas puišus vadīs, jo netiks izmantota karte.
Drēbes līdzi tiks ņemtas ļoti minimāli – divi krekli, divas bikses un divi pāri zeķu. Zāles – pretsāpju līdzekļi, plāksteri un smēres. Braucienā apkārt Latvijai mantu bija par daudz. «Es biju paņēmis līdzi piecus vai sešus kreklus – savā stilā, jo man patīk ļoti daudz kreklu. Šoreiz ņemšu tikai divus ar cerību, ka viesnīcās mēs tiksim pie veļasmašīnas,» atzīst Andris.
Savdabīgs psihoterapijas kurss
Vīriešu komandā mazliet sadalīti arī atbildīgie amati. «Mārcim patīk eksperimentēt ar ēdienu, Eduards varētu būt speciālists par tehniskajām lietām, Aigars ir navigators, un kādam ir arī jāatpūšas un skaisti jāizskatās,» pajoko Andris.
Eduards uzskata, ka kaut kur sirdī riteņbraucējam ir jābūt vientuļniekam, filozofam un ka kaut kādā veidā velobraukšana ārstē. Kad ceļo ar velosipēdu, daudz ko var analizēt, tā ir tāda būšana ar sevi. «Nav jau tā, ka visu laiku kaut ko runājam, jo ir diezgan liels ātrums un troksnis. Katrs ir savās domās, tik daudz mēs zinām, ka jāapmainās vietām pēc noteiktiem kilometriem,» piebilst ceļotājs.
Puiši novērojuši, ka ātra garo gabalu braukšana kļūst ļoti populāra. Jau aptuveni piecus gadus tas ir aktuāli Anglijā, Amerikā, Austrālijā un citur pasaulē. «Latvijā vēl tas nav atnācis. Ir cita veida velosacensības, bet šādu nav. Nav tādas garās distances sacensības, kuras būtu pieejamas jebkuram. Piemēram, šodien braucam no Rīgas uz Liepāju un ar līkumu atpakaļ, kopā, piemēram, 500 kilometru. Kurš pirmais – tas uzvarētājs. Pa ceļam kaut kādi kontrolpunkti, minimāli noteikumi. Tādas mums nav, bet es domāju, ka drīz būs,» saka Andris.
Apkārtējo neticība raisa spītu
Puišus atbalsta gan ģimene, gan draugi, taču pārējie pret šo avantūru ir skeptiski. «Skepse milzīga, jau braucot apkārt Latvijai. Īstenībā neviens neteica, ka mēs nobrauksim. Vairāk – ka mēs netiksim galā, bet tad saslēdzas spīts, un tieši mēs to izdarām. No malas ir šaubas un parādās skaudīgais latvietis,» novērojis Andris. Savukārt Eduards piebilst, ka viņam apkārtējo skepse tikai palīdz un dod motivāciju.
Pagaidām neviens nav izteicis vēlmi pievienoties četriem džentlmeņiem. «Kad braucām apkārt Latvijai, nāca piedāvājumi nobraukt kādu posmu kopā. Mēs neteicām nē, bet ar tādu domu – vai spēs turēt to tempu. Viens onkulis mums Kurzemē veikli iesēdās astē aizvējā, un mēs pat īsti nepamanījām,» atceras puiši.
Viņi nav vienīgie, kuri apbraukuši Latvijas kontūru. «Zemgalē bija jocīgas situācijas, kad veikalā prasīja: vai tas, kurš bija pirms jums, ir no jūsu kompānijas? Kādas trīs līdz četras dienas pa priekšu brauca čalis, kurš apceļo Latvijas kontūru viens pats, bet viņš acīmredzot startēja agrāk un visu laiku bija mums trīs stundas priekšā. Tā mēs viņu nenoķērām, un nav arī skaidrs, kas tas bija par čali. Noteikti būtu interesanti satikt,» atceras Eduards.
Ceļotāji aicina sekot līdzi «Facebook» profilam «4 džentlmeņi min uz Romu». «Tur liksim informāciju, kā mums iet. Protams, ja kāds potenciālais atbalstītājs redz perspektīvu, kā ar mums sadarboties, esam gatavi tikties, runāt un piedāvāt, ko varam dot. Tas ir loģiski, ja mēs kaut ko varam dot un otra puse arī, kāpēc to neizmantot? Bet visam jābūt saprāta robežās,» uzskata puiši.
