Liekas, ne tik sens laiks – pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogale. Vēl nav noticis leģendārais Radošo savienību plēnums. Tautas frontes ideja nekur vēl nevirmo, un par neatkarīgu Latviju, šķiet, sapņo tikai daži, kā tolaik šķita, karstgalvji. Tomēr tajā laikā atradās gana uzņēmīga cilvēku grupa, kura vēl okupācijas apstākļos nodibināja folkloras asociāciju «Baltica». Tajā darbojās visu triju Baltijas valstu pārstāvji. Tie bija viņi, kas panāca asociācijas starptautisku atzīšanu, nebaidījās atklāti paust neatkarības atjaunošanas idejas. Viss kulmināciju sasniedza 1988. gadā pirmajā Latvijā rīkotajā festivālā «Baltica». Tieši šo pasākumu var uzskatīt par trešās tautas atmodas sākumu. Iedama cauri visām Baltijas valstīm, nu «Baltica» atkal atnākusi tepat, līdz mums. Tepat vārda tiešā nozīmē, jo pavisam drīz Jelgavā un tuvējos pagastos sadziedāsies un sadejosies tautas tradīciju kopēji no daudzām valstīm. Esam gatavi būt atvērti viņu ienākšanai sirdīs? Bet varbūt tieši tas būs tas mazais grūdiens, kas liks mums šajā ne tik vienkāršajā laikā sasparoties izlīst no savas rūpju čaulas? Protams, tas ir grūti – mest malā slinkuma un nekā negribēšanas stīvumu. Daži jau to izdarījuši un rādīs, ko prot. Tikai tur nebūs mūsu, kam tās muguras vēl stīvas. Ir jāsaņemas un varbūt jāsāk ar to, ka paskatīsimies, ko māk citi. Varbūt tas var kļūt par mūsu tautas atmodas jaunu sākumu. Tāpat kā toreiz – tālajā vai ne tik tālajā 1988. gadā. Bez bikstīšanas no augšas un kaut kā gaidīšanas no šodienas poļitrukiem.
