Šodien sākam publicēt jelgavnieka Augusta Stašinska no divdesmito gadu preses savāktos un saglabātos materiālus par Zemgales bandītiem Kaupenu un Piebalgu.
Šodien sākam publicēt jelgavnieka Augusta Stašinska no divdesmito gadu preses savāktos un saglabātos materiālus par Zemgales bandītiem Kaupenu un Piebalgu.
Zemgales bandītu pēdējais gājiens
Vakar pulksten 12 dienā kara ministrs skatīja cauri spriedumu bandīta Kaupena un viņa līdzbiedra Piebalga lietā. Lēmums varēja būt tikai tāds, kādu to bija taisījušas jau divas tiesas: tie pelnījuši visaugstāko sodu. Vēl atliek pēdējā cerība – apžēlošana. Tas ir salmiņš, pie kura ķeras katrs slīcējs. Pirmo lūgumu dēļ apžēlošanas, kuru Kaupens iesniedzis jau pirms galīgā tiesas sprieduma, Valsts prezidents noraidījis. Vai iespējams, ka pēdējā lūguma liktenis būs citāds? Neviens, kas dzirdējis par šā bandīta briesmu darbiem, nevarēja ne vārda teikt viņam par labu. Vai pelnījis žēlastību tas, kurš ar vislielāko cinismu sējis nāvi sev visapkārt?..
Kaupens tomēr vēl cerēja. Cerēja līdz pēdējam acumirklim. Vakar trijos pēcpusdienā viņam un Piebalgam paziņoja galīgo tiesas lēmumu. Abi to saņēma mierīgi, gandrīz vienaldzīgi. Abi iesniedz lūgumu dēļ apžēlošanas. Abi vēl cerēja… Kaupena lūgumraksts nodrukāts uz mašīnas. Veselas četras lappuses. Motīvi agrākie: visas laupīšanas un slepkavības lietas nākušas klajā tikai tādēļ, ka Kaupens pats vaļsirdīgi atzinies. Bez viņa atzīšanās pierādījumi nebūtu savākti. Sirdsapziņa pamudinājusi viņu atteikties no agrākās laupītāja dzīves un izsūdzēt tiesas un tautas priekšā visus grēkus. Viņš nepretendē, lai to laiž brīvībā, bet lai atstāj tikai dzīvību – tiesību elpot zemes gaisu. Viņš labosies…
Vēl vakar pēcpuasdienā Kaupens ar savu līdzbiedru cerēja… Paies vēl ilgs laiks, vismaz nedēļa… Tādās domās bija Kaupena aizstāvis, kaut arī viņam bija skaidrs savu aizstāvamo liktenis. Atlika tikai laika jautājums. Šodien, rīt, pēc nedēļas…
Uz Kaupena lietas izšķiršanu gaidīja par visiem vairāk mūža spaidu darbos notiesātais Saulīts. Tas sēž Rīgas centrālcietumā. Kaupena lieta ir viņam pavērusi cerību uz brīvi. Tiesa skatīs cauri no jauna klātnākušos apstākļus: viņam inkriminēto noziegumu Kaupens atzinis par savējo. Kaupena aizstāvis tomēr domā citādi. Kaupenam pateikts: ja viņš vienā lietā liegsies, tad nebūs nekādu cerību uz apžēlošanu. Kad izpildīs sodu Kaupenam un Piebalgam? Pēc speciālistu domām – 24 stundu laikā no sprieduma pasludināšanas. Tātad nākošā naktī.
Auto ripo pa Daugavas tiltu, Jelgavas šoseju. Drīz klāt divdesmit astotā verste no Rīgas – vieta, kur Kaupens pēdējo reizi rīkojies ar ceļavīru dzīvībām un mantu pēc savas patikas. Dienas laikā laupītājs apturējis automobili. Licis braucējiem pacelt rokas un tad aptīrījis kabatas. Pašlaik gājis garām Jelgavas vilciens. Pasažieri, starp tiem arī kāds Saeimas deputāts, redzējuši laupīšanas ainu. Vilciens aizjoņojis. Meža krūmos pazudis arī Kaupens… Pašlaik pa šoseju šai nelaimīgai verstij iet garām kāds zemnieks.
«Vai jūs arī redzējāt, kā Kaupens te rīkojās?»
Zemnieks uz brīdi apstājas, apskatās apkārt. «Pats gan neredzēju, bet tepat jau tā vieta ir… Tagad nu laikam būs miers.»
Pavasara miglā tuvojas Jelgavas skursteņi, atjaunojamā pils, tilts. Pilsētas dzīve rit savā parastā ritumā. Pa Lielo ielu pastaigājas jaunieši, lēni čāpo sieviņa ar grozu uz rokas, viemuļi stāv ielas malā nedaudzie Jelgavas taksometri…
Kas var pateikt, kad notiesātie atstās šo pasauli? Prokurors? Tas nav atrodams ne dzīvoklī, ne apgabaltiesā. Apriņķa priekšnieks, kura rīcībā tiks nodoti noziedznieki? Viņš nekā šai lietā nevar pateikt. Domājams, ka tikai nākošu nedēļu. Cietuma priekšnieks?
«Kungi, ja es zinātu, tad es arī nedrīkstētu nekā teikt. Bet tiešām – šoreiz es nekā nezinu. Mums jau pašiem paziņo tikai pēdējā stundā. Sagatavots ir viss: dokumenti kārtībā. Mūsu uzdevums – izdot pēc piederības. Tad būs reiz miers. Šodien jau te daudzi nākuši…»
«Kā Kaupens un Piebalgs izturējās, kad viņiem paziņoja kasācijas sūdzības noraidīšanu?»
«Ļoti mierīgi. Tāpat visu pēdējo laiku. Lasīja Bībeli…»
«Par bēgšanu nedomāja?»
«Ne! Pie katra durvīm speciāls sargs. Pilnīgi droši.»
«Viņš varbūt cerēja uz apžēlošanu, ka tik kārtīgi uzvedās?»
«Varbūt, varbūt… Tiesā vienreiz sāka trakot, bet vairāk arī ne. Redzēja, ka nekas neiznāk. Gribēja simulēt vājprātību… Šo gadījumu jau tad arī uzsvēra aizstāvji…»
«Tad jau laikam šovakar.»
«Nezinu, nezinu. Pilsētā visādi runā. Paši varbūt labāk zināt.»
Ko runā pilsētā? Neviens nekā nezina. Visi rausta plecus. Šovakar pakārs? Viss jau var būt. Pelnījis ir.
Jelgavas ielas jau ap deviņiem vakarā paliek klusas. Tikai rets gājējs, rets auto. Piepeši atskan taktī smagi soļi: pa ielas vidu soļo vads bruņotu kareivju. Pelēki mēteļi, pelēkas bruņu cepures. Vai tie uz cietumu, lai nakts tumsā paņemtu Kaupenu un Piebalgu? Atbildi neviens nedod. Smagie soļi dun tālāk un pazūd tumsā.
Virsnieku kluba baltā zāle, kur norisinājās viss tiesas process, tagad tukša un klusa. Tumši deg vientuļa spuldze. Slaidās kolonnas atmirdz puskrēslā. Rets virsnieks. Bet starp tiem ir daži, kuri jau noteiktāki kaut ko zina par Kaupena likteni. Pirmā atbilde, protams, tā, kā pilsētā runā.
«Šonakt?»
«Katrā ziņā.»
Atnāk pulkvedis – kluba pārzinis.
«Ak, tā kaupeniāde! Ielaida viņus te iekšā, telpas sasmērēja, elektrību dedzināja bez sava gala. Kapteiņa kungs, vai rēķins par to visu sastādīts?»
«Sataisīts, pulkveža kungs. Domāju, ka drīz būs gatavs.»
Jā, laikam arī Kaupena rēķins drīz sastādīts.
(Turpmāk vēl.)
Ap vienpadsmitiem vakarā pa Jelgavas klusām ielām sāk šaudīties gaišie auto uguņi, ierūcas auto taures. Pa vienu ielu, otru, beidzot visi nogriežas mazā šķērsieliņā, kura ved uz cietumu. Tur nodziest spožie uguņi. Daži no atbraucējiem iesteidzas cietuma sētā, citi paliek ārpusē, klusu sarunājas. Kādā grupiņā pazīstams fotogrāfs. Tam blakus vēl kāds – pelēkā lietus mētelī, pelēkā platmalē, uzceltu apkakli.
«Vai jūs šo kungu nepazīstat?» jautā fotogrāfs.
Ne, tas pirmo reizi redzēts. Bet viņa kalsnējā, iegarenā seja savādi spīdošām acīm atstāj tādu iespaidu, ka aizmirst to nevarētu arī pēc desmit gadiem.
«Es esmu te pats galvenais,» paskaidro svešais mīkstā, gandrīz sievišķīgā balsī.
«Kā, galvenais? Galvenais taču Kaupens.»
«Ne, es esmu tas, kurš…» un svešais pelēkā lietus mētelī apmet ap savu kaklu it kā cilpu un parauj uz augšu. «Nu, saprotat? Es tas esmu.»
Bende? Šis sievišķīgais vīrietis, kurš te stāv uz ielas stūra pie cietuma un gandrīz vai dreb – no uztraukuma vai pavasara nakts vēsuma? Varbūt šis cilvēks ir iedzēris un vienkārši joko?
«Kādēļ tad jūs še stāvat?»
«Mani paņems vēlāk, kad brauks visi.»
Nē, liekas, viņš nejoko.
«Kas tad jūs pamudināja uzņemties šo darbu?»
«Es iznīcināju Adamaiša bandu… Es gribu iznīcināt arī Kaupenu. Viņš man tik daudz ļauna nodarījis.»
«Personīgi jums?»
«Personīgi ne, radiniekiem.»
«Tuviem radiniekiem?»
«Adamaitis izlaupīja manus kaimiņus…»
«Un Kaupens?»
«Kaupens man neko… Bet es gribu iznīcināt visus bandītus. Es dienām, naktīm esmu gulējis mežos, lai viņu noķertu… Salis…»
«Jūs maskā izpildīsiet savu darbu?»
«Jā, maskā. Patiesībā jau nav nekāda maska. Redzat…» Bende pasit sava mēteļa stūri un izvelk no kabatas kaut ko melnu.
«Paņēmu mātes lakatu, izgriezu divus caurumus… Uzmetīšu sev uz galvas un gatavs.»
Viņš paplāta bārkstainu vilnas lakatu: tajā tiešām divi caurumi. Itkā sevi mierinādams un drošinādams, viņš piebilst: «Redzat, tas kas tur pašlaik piebrauca, ir mācītājs. Viņš arī būs klāt.»
No cietuma sētas iznāk policists. Kluss svilpiens. Bende pārtrauc sarunu un aizsteidzas.
Cietuma administrācijas ēkas pagalmā salasījušies vairāki žurnālisti un pāris fotogrāfu. Fotogrāfi noskumuši: tiem kategoriski noliegts darboties ar aparātiem, kad Kaupenu vedīs laukā no cietuma… Klusāk! Balsis… laikam ved. Visi uzmanīgi klausās. Cietumā ieskanas kluss zvans. Ieskanas un apklust. Skārda trubā vienmuļi sit gausu takti ūdens pilieni: pakš… pakš… pakš… Ierūcas auto motors un izjauc baigo klusumu. Pazib auto prožektoru gaišie uguņi.
«Vai fotogrāfi te?» piepeši kāds skaļi jautā.
«Jā, te ir,» priecīgi atsaucas vairākas balsis. Varbūt atļaus…
«Tā ka neviens nedrīkst fotografēt, ne «blicināt»! Citādi visas plates iznīcinās.»
Fotogrāfiem cerības vējā. Toties daži citi ziņkārīgie kļūst rosīgāki. Tie katrā ziņā grib būt klāt pie sprieduma izpildīšanas. Kāds uzsāk sarunas ar šoferi, kuram jāved amatpersonas.
«Jā, to var,» atbild šoferis. «Uzvelkat mana palīgfa kažoku, uzliekat cepuri un tā lieta iet. Es varu ņemt par palīgu līdzi, ko es gribu.»
Steigā notiek pārģērbšanās. Jaunais «soferis» uz ātru roku iemācās savam amatam nepieciešamo: laist darbā motoru. Bet šo nodarbošanos atkal pārtrauc stingra balss no tumsas:
«Par velti, kungi! Visiem šoferiem apliecības pārbaudīs! Neviens netiks.»
Pāri jau pusnaktij. Vai drīz vedīs? Uz kuru pusi? Pēkšņi cietuma pagalmā soļi, balsis.
«Vai gruzoviki te?»
«Jā, jā!»
«Padod šurp!»
Žvadz atslēgas. Iedegas kādu desmit auto uguņi. Tumsā skraida cilvēki, sauc.
«KLusāk, kungi, klusāk! Te nedrīkst stāvēt.»
Visus privātos aizraida no cietuma vārtiem un tuvējās ieliņas. Sardze aplenc visu rajonu. Tuvējā mājā, gar kuru ved Kaupena pēdējais ceļš, atveras otrā stāva logs. Tajā parādās tumšs sievietes augums. Vai tā vienkārša ziņkāre? Vai kaut kas cits?
Ieskanas auto taures. Mazā ieliņa kļūst gaiša. Brauc. Divi smagi preču auto. Visapkārt uz malu dēļiem bruņota sardze. Pelēki mēteļi, pelēkas bruņu cepures. Šautenes. Vidū pazib gaišpelēks stāvs. Katrā automobilī pa vienam: Kaupens un Piebalgs. Blakus smagiem automobiaļiem un aiz tiem traucas vieglās pasažieru mašīnas…
Pie cietuma vārtiem paliek stāvot cietuma priekšnieks, viņa palīgs un sargs ar atslēgu žūksni rokā.
«Nu tagad jums drusku vieglāk…»
«Paliek mantas vēl diezgan. Vairāki par slepkavībām… Tas pats sods tiem arī gaidāms.»
Apkārt nakts klusums. Tikai skārda trubā vienmuļu takti sit ūdens piles: pakš… pakš… pakš…
Sodīšanas akts
Parasti drausmīgā procedūrā piedalās personas, kuras nevēlas, lai viņu vārdi nāktu atklātībā. Artī pats sodīšanas akts tērpjas dziļā nakts plīvurā. Kaupeniāde, modinādama plašu interesi lietas iztiesāšanas laikā, ieinetersēja arī ar briesmu stāsta epiloga risinājumu.
Īsi pirms pulksten 12 naktī Jelgavas apriņķa cietuma šaurajās kancelejas telpās salasījās prāvs pulciņš personu, kurām dienests un likums atļāva piedalīties soda izpildīšanas aktā. Tur varēja skatīt daudzas pazīstamas sejas no Kaupena procesa laikiem. Stundenis rāda spoku stundu, bet sodīšanas akta vadošās personas vēl nokārto dažas savstarpējas formalitātes par noziedznieku pārskaitīšanu no vienas tiesu instances otrā, pārbauda rīkojumus un dokumentus. Stundenis rāda ceturksni uz vieniem, kad ciewtuma priekšniecība ar garīdzniekiem un dažām militārpersonām dodas cietuma korpusā, lai noziedzniekus sagatavotu pēdējai gaitai. Atveras vairāki dzelžos kalti vārti. Cietuma iekšējās telpās Kaupens un Piebalgs par savu likteni pilnīgā neziņā. Viņi guļ saldu miegu, kad atslēdz kameru durvis. Aicinājumam piecelties un sekot paklausa. Tagad viņi savas gaitas zina. Kaupens turas savaldīgi. Piebalgam pār vaigiem rit asaras. Arestanta tērpā, dzelžos saslēgtām rokām vispirms Piebalgu, tad Kaupenu noved nelielā dežuranta telpā, kur cietuma priekšniecība pavēsta, ka viņi pārskaitīti no kara virstiesas civiprokurora rīcībā. Notiesātie par to parakstās, iebildumus neceļ. Tad i Kaupenu, i Piebalgu noved cietuma atsevišķās istabiņās koridora abās pusēs, kur garīdznieki jau sakārtojuši provizorisku dievkalpojuma vietu. Garīdznieki ar sirsnīgu dedzību atgādina noziedznieku ļaunās gaitas virzsemē, dod cerību uz iespēju laboties aizzemē. Dievvārdus noziedznieki noklausās dziļā pazemībā. Kaupens svēto vakarēdienu nepieņēma. Atsaucās, ka ar to Kungu jau esot savienots. Piebalgs turpretim svēto sniegumu labprāt baudīja. Beidzot Kaupens izsaka mācītajam dziļu nožēlošanu par darbiem, kurus esot pastrādājis neapzinātā stāvoklī. Garīdzniecība sodāmos saistīja uz apmēram 30 minūtēm. Ar svētīšanas vārdiem garīdzniecība savu pirmo misiju nobeidz. Jau pirmā stunda naktī, kad Kaupenu un Piebalgu izved no cietuma ēkas, lai nogādātu soda vietā.
