Turpinājums. Sākums 16. augusta «Ziņās» Zemgales bandītu pēdējais gājiens.
Turpinājums. Sākums 16. augusta «Ziņās»
Zemgales bandītu pēdējais gājiens
Ap vienpadsmitiem vakarā pa Jelgavas klusām ielām sāk šaudīties gaišie auto uguņi, ierūcas auto taures. Pa vienu ielu, otru, beidzot visi nogriežas mazā šķersieliņā, kura ved uz cietumu. Tur nodziest spožie uguņi. Daži no atbraucējiem iesteidzas cietuma sētā, citi paliek ārpusē, klusu sarunājas. Kādā grupiņā pazīstams fotogrāfs. Tam blakus vēl kāds – pelēkā lietus mētelī, pelēkā platmalē, uzceltu apkakli.
«Vai jūs šo kungu nepazīstat?» jautā fotogrāfs.
Nē, tas pirmo reizi redzēts. Bet viņa kalsnējā, iegarenā seja savādi spīdošām acīm atstāj tādu iespaidu, ka aizmirst to nevarētu arī pēc desmit gadiem.
«Es esmu te pats galvenais,» paskaidro svešais mīkstā, gandrīz sievišķīgā balsī.
«Kā, galvenais? Galvenais taču Kaupens.»
«Ne, es esmu tas, kurš…» un svešais pelēkā lietus mētelī apmet ap savu kaklu it kā cilpu un parauj uz augšu. «Nu, saprotat? Es tas esmu.»
Bende? Šis sievišķīgais vīrietis, kurš te stāv uz ielas stūra pie cietuma un gandrīz vai dreb – no uztraukuma vai pavasara nakts vēsuma? Varbūt šis cilvēks ir iedzēris un vienkārši joko?
«Kādēļ tad jūs še stāvat?»
«Mani paņems vēlāk, kad brauks visi.»
Nē, liekas, viņš nejoko.
«Kas tad jūs pamudināja uzņemties šo darbu?»
«Es iznīcināju Adamaiša bandu… Es gribu iznīcināt arī Kaupenu. Viņš man tik daudz ļauna nodarījis.»
«Personīgi jums?»
«Personīgi ne, radiniekiem.»
«Tuviem radiniekiem?»
«Adamaitis izlaupīja manus kaimiņus…»
«Un Kaupens?»
«Kaupens man neko… Bet es gribu iznīcināt visus bandītus. Es dienām, naktīm esmu gulējis mežos, lai viņu noķertu… Salis…»
«Jūs maskā izpildīsiet savu darbu?»
«Jā, maskā. Patiesībā jau nav nekāda maska. Redzat…» Bende pasit sava mēteļa stūri un izvelk no kabatas kaut ko melnu.
«Paņēmu mātes lakatu, izgriezu divus caurumus… Uzmetīšu sev uz galvas un gatavs.»
Viņš paplāta bārkstainu vilnas lakatu: tajā tiešām divi caurumi. It kā sevi mierinādams un drošinādams, viņš piebilst: «Redzat, tas kas tur pašlaik piebrauca, ir mācītājs. Viņš arī būs klāt.»
No cietuma sētas iznāk policists. Kluss svilpiens. Bende pārtrauc sarunu un aizsteidzas.
Cietuma administrācijas ēkas pagalmā salasījušies vairāki žurnālisti un pāris fotogrāfu. Fotogrāfi noskumuši: tiem kategoriski noliegts darboties ar aparātiem, kad Kaupenu vedīs laukā no cietuma… Klusāk! Balsis… laikam ved. Visi uzmanīgi klausās. Cietumā ieskanas kluss zvans. Ieskanas un apklust. Skārda trubā vienmuļi sit gausu takti ūdens pilieni: pakš… pakš… pakš… Ierūcas auto motors un izjauc baigo klusumu. Pazib auto prožektoru gaišie uguņi.
«Vai fotogrāfi te?» piepeši kāds skaļi jautā.
«Jā, te ir,» priecīgi atsaucas vairākas balsis. Varbūt atļaus…
«Tā ka neviens nedrīkst fotografēt, ne «blicināt»! Citādi visas plates iznīcinās.»
Fotogrāfiem cerības vējā. Toties daži citi ziņkārīgie kļūst rosīgāki. Tie katrā ziņā grib būt klāt pie sprieduma izpildīšanas. Kāds uzsāk sarunas ar šoferi, kuram jāved amatpersonas.
«Jā, to var,» atbild šoferis. «Uzvelkat mana palīga kažoku, uzliekat cepuri un tā lieta iet. Es varu ņemt par palīgu līdzi, ko es gribu.»
Steigā notiek pārģērbšanās. Jaunais «soferis» uz ātru roku iemācās savam amatam nepieciešamo: laist darbā motoru. Bet šo nodarbošanos atkal pārtrauc stingra balss no tumsas:
«Par velti, kungi! Visiem šoferiem apliecības pārbaudīs! Neviens netiks.»
Pāri jau pusnaktij. Vai drīz vedīs? Uz kuru pusi? Pēkšņi cietuma pagalmā soļi, balsis.
«Vai gruzoviki te?»
«Jā, jā!»
«Padod šurp!»
Žvadz atslēgas. Iedegas kādu desmit auto uguņi. Tumsā skraida cilvēki, sauc.
«Klusāk, kungi, klusāk! Te nedrīkst stāvēt.»
Visus privātos aizraida no cietuma vārtiem un tuvējās ieliņas. Sardze aplenc visu rajonu. Tuvējā mājā, gar kuru ved Kaupena pēdējais ceļš, atveras otrā stāva logs. Tajā parādās tumšs sievietes augums. Vai tā vienkārša ziņkāre? Vai kaut kas cits?
Ieskanas auto taures. Mazā ieliņa kļūst gaiša. Brauc. Divi smagi preču auto. Visapkārt uz malu dēļiem bruņota sardze. Pelēki mēteļi, pelēkas bruņu cepures. Šautenes. Vidū pazib gaišpelēks stāvs. Katrā automobilī pa vienam: Kaupens un Piebalgs. Blakus smagiem automobiļiem un aiz tiem traucas vieglās pasažieru mašīnas…
Pie cietuma vārtiem paliek stāvot cietuma priekšnieks, viņa palīgs un sargs ar atslēgu žūksni rokā.
«Nu tagad jums drusku vieglāk…»
«Paliek mantas vēl diezgan. Vairāki par slepkavībām… Tas pats sods tiem arī gaidāms.»
Apkārt nakts klusums. Tikai skārda trubā vienmuļu takti sit ūdens piles: pakš… pakš… pakš…
(Turpmāk vēl.)
