Kad tiesa jautājumu atkārto, viņš safantazē: «Es pats sevi gribēju iecelt par ķēniņu un svētīt jubileju, jo visi līdzšinējie laupītāji sagūstīti. Esmu viens pats palicis savā rajonā.».
(Turpinājums. Sākums 16., 19., 20., 23., 26., 27., 28., 30. augusta, 5., 10., 11., 17., 18., 25. septembra, 1., 2., 9. 10., 16., 17., 22. , 23., 24. un 29. oktobra numurā.)
«To nevaru pateikt – nenāk laukā.»
Kad tiesa jautājumu atkārto, viņš safantazē: «Es pats sevi gribēju iecelt par ķēniņu un svētīt jubileju, jo visi līdzšinējie laupītāji sagūstīti. Esmu viens pats palicis savā rajonā.» Iepriekšējā izmeklēšanā zināms, ka Kaupens gribēja sagādāt līgavai dāvanu.
Par kriminālierēdņa Franka aplaupīšanu stāsta: «Tā kā katram uz Vasaras svētkiem vajadzīgs šnabītis, tad nolēmu aplaupīt braucējus. Stāvu un gaidu. Te redzu, otrā pusē ceļam pa mežmalu staigā šaubīgs subjekts. Domāju, laikam kāds biedrs iznācis taisīt «stoju» un meklē izdevīgu vietu. Viņš ienācis manā rajonā, domāju, pag pag, es tev rādīšu! Ja viņš laupīs, uzbrukšu viņam. Es uzsaucu: «Stoj! Kas tu esi?»
«Vaj, es tāds pats kā tu!» šis atbild.
«Ak tā, mans brālis.» Es viņam mierīgi atņemu revolveri. Apsēdāmies līdzās un pārspriedām savas lietas. Šis darbojoties Liepājā un arī Jelgavas apkārtnē. Ar kažoku laupīšanu vairs neejot, gribot pamēģināt uz ceļa. «Tu jau dabūsi no mužika ar pātagu pa galvu,» es saku. «Ja tu paliksi man blakus, kamēr būsim te, tad atdošu revolveri, paliec līdzlaupītājs,» tā saku. Viņš apņēmās to darīt. Atņēmu vienam braucējam naudu, divas pudeles šnabja un uzkožamos. Ieturējām labas pusdienas. Viņš mani spieda daudz dzert, bet es ne, jo vēl jāizmet makšķere. Te pievakarē brauc vezums ar kastēm. Apturu, un tur ved liķieri kāzām. «Svētīsim tās kāzas tepat!» es saku. Lieku atkorķēt pudeles. Pieaicinu savu biedri, un visi dzērām. Tad garām gāja kāds vecis. Arī to es pasaucu un liku dzert. Viņš teicās nedzerot, bet, kad izdzēra, teica:
«Ak, šitādu liķieri savu mūžu neesmu dzēris.»
Brauca vēl citi. Visiem devu dzert. Liku attaisīt divas kastes liķiera un šnabja. Bija liela un lustīga dzīve. Pats knapi turējos uz kājām. Kad šķīrāmies ar satikto biedri, viņam iedevu 10 latu un divas pudeles liķiera. Revolveri nedevu. Otrā dienā atkal dzēru liķieri un priecājos, bet paņemto revolveri pārdevu. Kam pārdevu – varu pateikt vārdu un dzīves vietu. Viņa dzīves vieta ir kapos, bet vārds uzrakstīts uz krusta.»
Tā laupītājs stāsta tikpat vienkārši par laupīšanām kā slepkavībām. It kā atstāstot kriminālromānu. Kad tiesa iziet un bandīts iet gar publiku laukā, viņš iesmejas, rāda publikai garu degunu un mēli. Belcebuls smej. Velns rāda mēli. Ne Gogoļa velns, bet cilvēcības ačgārnis.
Kaupena meistardarbi
Vakardienas sēde gandrīz visa bija veltīta izklaušināšanai par atsevišķiem noziegumiem. Kaupens sīki apraksta laupīšanas un slepkavības, bieži ironizē par saviem vajātājiem un ar cinisku aukstasinību tēlo savu darbu ainas. Uz tiesas priekšsēdētāja jautājumu, kas to pamudinājis uz tādu noziedzīgu rīcību, Kaupens gandrīz arvien atbild: «Nauda izbeidzās… izgāju uz lielceļa uz labu laimi, kā medībās…»
Tiesas priekšā risinās Kaupena tumšie darbi, par kuriem tam tagad jāatbild. Viņš atzīst sevi par vainīgu visos viņam inkriminētos noziegumos, dažos gadījumos ņemot visu vainu uz sevi vien, citos apgalvojot, ka ieročus dabūjis no apsūdzētā Vālodzes, kurš to pamācījis, kā un ko aplaupīt. Kaupens dzīvi atstāsta, kā notikusi viena tāda apšaudīšanās 1920. gadā Dobeles šosejā, kad vesels laucinieku pūlis šāvis uz grāvi, kurā tas slēpies.
Sevišķi ciniski skan stāsts par 1921. gadā Jelgavas – Jānišķu šosejā izdarīto laupīšanu. Tai pašā naktī viņš izveda vēl dažus «meistardarbus». Seko līdzīgi atstāsti, un galvenā apsūdzētā izklaušināšana ir galā.
Piebalga izklaušināšana
Tiesas priekšsēdētājs izklaušina Piebalgu par tām Kaupena lietām, kurās, pēc iepriekšējās izmeklēšanas datiem, apsūdzētais piedalījies. Piebalgs atzīstas laupījumos, bet stūrgalvīgi liedzas, ka būtu vainīgs slepkavībās.
(Turpmāk vēl.)
