Notiesāts nevainīgs 1922. gada 23. maijā Šenbergas mežā avīžu pārdevējs Aleksandrs Krūkle pulksten 11 dienā izgāja no Šenbergas uz Vecmuižas staciju.
(Turpinājums. Sākums 16., 19., 20., 23., 26. augusta numuros)
Notiesāts nevainīgs
1922. gada 23. maijā Šenbergas mežā avīžu pārdevējs Aleksandrs Krūkle pulksten 11 dienā izgāja no Šenbergas uz Vecmuižas staciju, lai dotos uz Rīgu nokārtot rēķinus par avīzēm.
Krūklis mājās neatgriezās un viņa sieva Anna iesāka baidīties par sava vīra likteni. Tā griezās pie Šenbergas policijas kārtībnieka Simsona, bet tas Krūkleni noraidīja. Izmisusi sieva griezās pie Šenbergas pagasta valdes un lūdz spert soļus sava vīra likteņa izzināšanai.
Nelaimīgā sieva devās pati izmeklēt apkārtni un atrada savu vīru 2 verstes no Šenbergas noslepkavotu grāvī. Šinī lietā saukts pie atbildības Pēters Saulīts, kuru notiesāja uz nenoteiktu laiku spaidu darbos. Saulīts atrodas Rīgas Centrālcietumā.
Noskaidrojies, ka Krūkli nogalinājuši Kaupens un Piebalgs. Kaupens dzinies Krūklim pakaļ, iegāzis vairākas reizes ar bises rezgali pa galvu un atņēmis Krūklim 3000 rubļu. Pēc tam līķi Kaupens ievilka mežā, kur iekurinājis uguni un izcepis Krūklim atņemtos produktus.
Vēlāk, tiesā, kārtībnieks J. Štāls stastījis, ka slepkavības dienā braucis garām un redzējis divus skrandainus vīriešus bēgam uz mežu. Liecinieks noteikti pazīst Kaupenu un Piebalgu par bēdzējiem.
Šī lieta Kaupenam bija pirmā asiņainā afēra. Krūkle krita par upuri nejauši. Noziedznieki gatavojās laupīt tirdziniekus, bet bija dienu pārrēķinājuši. Kaupens atzinies, ka nositis Krūkli ar šautenes rezgali.
Kā zināms, šai noziegumā arestēja un notiesāja uz beztermiņa spaidu darbiem kādu Saulīti. Viņa pienākums šeit nodot pēdējās liecības. Publikā manāma liela interese par notiesāto, par kuru tiesas zālē runāja jau no rīta. Konvoja pavadībā ienāk Saulītis. Zvērestu viņš nenodod, un tiesnesis tikai atgādina viņam runāt visu patiesību. Atbildes viņš dod skaļas un skaidras.
Liecinieks Krūkli pazinis un redzējis 1922. gada maijā, bet slepkavībā neesot ņēmis ne mazāko līdzdalību. «Mani piespieda atzīties slepkavībā,» nosaka viņš. «No sākuma līdz nesamaņai sita, pēc deva parakstīt kādu papīru, kādu – pats nezinu!» Viss tas noticis Bauskā. Pēc Saulīša vārdiem, viņu situši kriminālpolicijas uzraugs Freimans un policists Sniķis. Viņu noveduši mežā, kur notikusi slepkavība, un situši līdz asinīm, līdz viņš pakritis zemē. Turpat strautiņā viņu apmazgājuši un noveduši uz pārmācības namu. Pēc tam vēl spīdzinājuši. Prokurors ieradies pēc piecām sešām dienām.
Kara tiesa Saulīti 1922. gadā tiesājusi tais pašās telpās, kur tagad viņš liecina. Tiesas spriedums – mūža spaidu darbi. Notiesātais lūdzis, protestējis, rakstījis kaut kam vēstules, bet neviens nepiegriezis viņam uzmanību. Priekšsēdētājs jautā, par ko Saulīts prokuroram tiesas laikā nav ziņojis spīdzināšanu. Notiesātais izsakās, ka no ciešanām viņš pazaudējis visu gribu un neiedrošinājies par to ziņot prokuroram.
No apvainotiem viņš nevienu nepazīst un nav arī redzējis.
Publika no sensacionālajiem liecinājumiem manāmi uztraukta. Daudzu sejas bālas un dzirdami atsevišķi izsaucieni. Notiesātā izteicieni nevienam tomēr neliekas ticami. Prokurors pieceļas un lūdz liecinājumu sīki protokolēt, ko arī nekavējoši izdara.
Saulīti aizved un pasludina tiesas sēdes pārtraukumu līdz rītdienai…
(Turpmāk vēl.)
