Aizvadītā vasara lutināja sevišķi dāsni – ne tikai ar rekordlielu saulaino un karsto dienu skaitu Latvijā, bet ar iespējām doties tuvākos un tālākos braucienos. Augusta sākumā piepildīju savu sen lolotu sapni, proti, apmeklēt vienu no Šveices Konfederācijas visromantiskākajām pilsētām – Lugāno. Tā atrodas Tičīno kantonā Šveices itāliski runājošajā daļā, turklāt ir lielākā itāļu pilsēta aiz Itālijas robežas.Maigais klimats, gleznainā Lugāno ezera tuvums, eksotiskie augi pilsētas parkos un apstādījumos, plašais izklaides industrijas piedāvāto iespēju klāsts – varbūt tieši tādēļ slavenības šo vietu dēvē par “Šveices Montekarlo”. Kāda tad Lugāno atklājās latvietes acīm?
Vienā foto neiekļaut
Pēc piecu stundu brauciena izkāpjot no garumgara vilciena un ieejot Lugāno dzelzceļa stacijas ēkā, biju patiesi izbrīnīta, cik viss ir perfekti tīrs, gandrīz vai sterils. Pie Šveices kārtības biju paspējusi pierast, taču pirmie stacijā gūtie iespaidi tomēr spēja samulsināt. Izrādās, šī ēka piedzīvojusi vērienīgus renovācijas darbus un tikai nesen savas funkcijas sākusi pildīt pilnā apjomā. Ne mazāk patīkamu iespaidu atstāja stacijas darbinieki.Mans plāns, pirms apmeklēt Lugāno vecpilsētu, bija aizbraukt līdz netālajai Kastanjolai (Castagnola), taču nezināju ne satiksmes autobusa līnijas numuru, ne tuvākās pieturas atrašanās vietu. Kaut arī nepieciešamo informāciju saņēmu nevis angliski, bet itāļu valodā, neradās ne mazākās problēmas.Uzreiz jāpiebilst, ka ceļotājiem, kuri vēlas braukt ar funikulieri, piemēram, uz Lugāno vecpilsētu, pat nevajag iziet no dzelzceļa stacijas ēkas, jo pietura atrodas nama iekšpusē, vienīgi jāiziet cauri nelielam tunelim. Arī tad, ja vizināšanās ar funikulieri neietilpst brauciena plānos, ir vērts iziet caur minēto tuneli, jo tas ved virzienā uz majestātisko Sanlorenco (San Lorenzo) katedrāli – vienu no visiespaidīgākajiem dievnamiem Lugāno ezera krastā. Katedrāle ir ļoti neparasta – arhitektūras pirmo kursu studentiem tā varētu kalpot par īstu izpētes objektu. Tā it kā sastāv no divām daļām, līdz ar to visu dievnamu iemūžināt fotogrāfijā ir gandrīz vai neiespējami. Viena un, šķiet, arī vissenākā no daļām ir akmens tornis ar pulksteni un krustu. Savukārt otra daļa ir pati baznīcas ēka, celta vēlākos laikos. Pārkāpjot tās slieksnim un atgriežoties atpakaļ, acīm paveras gleznains skats uz ezeru un izmēros nelielajiem namiņiem ar dakstiņu jumtiem tā krastā. Ja uzmanīgi skatās, no šā punkta var noteikt citus ceļotājiem interesantus apskates objektus Lugāno, kā arī mēģināt saprast, cik ilgs laiks būtu nepieciešams, lai līdz tiem nonāktu.Protams, vērot skatu no sliekšņa vien nevajag, ir vērts ieiet arī dievnamā. Tā interjers žilbina ar katolicismam raksturīgo greznību. Uz Sanlorenco katedrāli var nokļūt arī no otras jeb vecpilsētas puses. Uz to ved vairākas šauras, līkumainas ieliņas. Kāpiens iznāk pamatīgs, jo dievnams būvēts uz paaugstinājuma (paugura). Piebilstams arī fakts, ka Lugāno atrodas Filozofijas un teoloģijas augstskola, kas galvenokārt kalpo kā priesteru sagatavošanas vieta.
Desas luņķi un trīs milži
Otra vislabāk atmiņā palikusī vieta pēc ceļojuma ir Čāni parks (Parco Ciani), uz kuru devos cauri vecpilsētai, nesteidzīgi vērodama daudzo miniatūro veikaliņu skatlogus. Viens no tiem iekārtots ar īpašu radošuma dzirksti: skatlogos cieši cits pie cita bija sakarināti milzīgi desas luņķi. Jāatzīst, rezultāts tika panākts – cilvēki ne tikai apstājās un fotografēja skatlogus, bet vairāki arī vēra šā veikaliņa durvis.Izejot cauri vecpilsētai, ceļš veda gar Lugāno ezera piekrasti. Acis priecēja ne tikai kalnainā ainava ezera pretējā krastā, bet arī pa ceļam pamanīta senlaicīga strūklaka, kuras baseina ūdens, iespējams, flīžu krāsas dēļ, izskatījās dzirdi zils, varenā Rivu pils (Palazzo Riva), kur mūsdienās atrodas Šveices un Itālijas banka, nelielais Vilhelma Tella piemineklis un citi objekti.Nokļūstot pie Čāni parka, šķita, ka beidzot pienācis brīdis, kad saule visus šeit izkausēs. Bija pats dienas vidus un cepināja ar īpašu spēku. Nekas cits neatlika kā saņemties un doties vien tālāk, kaut gan ēnu, kur patverties, parkā tikpat kā nekur nemanīja.Čāni parks ievērojams ne tikai ar to, ka promenāde, kas atrodas tā rietumdaļā un vijas gar ezera piekrasti, veidota no 1864. līdz 1920. gadam, bet arī ar Čāni savrupnamu (Villa Ciani), kura fasādes pusi grezno apstādījumi, galvenokārt – košu krāsu puķes. Par tām pat dienas viskarstākajās stundās nebeidza rūpēties dārzkopji.Pastaigājoties pa promenādi, uzmanību saistīja grezni dzelzs kaluma vārti, kas, iespējams, savrupnama bijušajiem saimniekiem kalpojuši par izeju uz ezeru. Ceļotājiem šie vārti un skats uz pretējo krastu bija tik ļoti iepaticies, ka veidojās pat neliela rinda, lai tiktu pie tiem nofotografēties.Ja ir pārliecība, ka, nonākot Šveicē, noteikti jāuzkāpj kādā kalnā, Lugāno piedāvā arī šādu iespēju. Ezera piekrastē atrodas trīs milži: Brē kalns (Monte Brè) austrumu, Svētā Salvadora kalns (Monte San Salvadore) rietumu un Dženeroso kalns (Monte Generoso) dienvidaustrumu piekrastē. Savas trimdas laikā par šiem milžiem sajūsminājās Aspazija un Rainis, bet tagad tie priecē mūs, latviešus, kuri abu dižgaru iespaidā devušies uz Kastanjolu un Lugāno. Pie pirmajiem diviem no iepriekš minētajiem viegli iespējams nonākt kājām, jo attālumi ir nelieli, turklāt, ja pietiek spēka, tajos var arī uzkāpt. Tas pat būtu vēlams, jo, nokļūstot virsotnē, skatam atklāsies ne tikai Lugāno pilsētas un ezera, bet arī Tičīno kalnu masīva ainava.Kad Brē virsotne iekarota, var izstaigāt arī nelielo Gandrijas ciemu (Gandria), kas atrodas kalna piekājē, un apmeklēt Favorita savrupnamu (Villa Favorita) – vēl vienu no iecienītākajiem ceļotāju apskates objektiem Lugāno.
