Rīt viņa gaidīs ciemiņus, jo 3. jūnijā kalendārā rakstītas Intas. Aicināt gan nevienu neaicinās – uz vārdadienām draugiem jānāk pašiem.
Rīt viņa gaidīs ciemiņus, jo 3. jūnijā kalendārā rakstītas Intas. Aicināt gan nevienu neaicinās – uz vārdadienām draugiem jānāk pašiem. Vai izklausās pēc vārdadienas apraksta? Šoreiz tomēr tā nebūs. Par Intu Englandi, kultūras nama «Rota» vadītāju, tā vien gribas pastāstīt mazliet vairāk, lai arī citiem tiek kaut nedaudz no viņas dzīvespriecīgā optimisma.
Kas gribējāt būt bērnībā?
Tādu ļoti interesantu vēlmju, kādas citreiz mēdz būt bērniem, man nebija – gribēju būt skolotāja. Daļēji tas arī realizējās: kādu laiciņu tiešām šo darbu strādāju. Jau skolā mācoties, mums stundās bija iespēja būt skolotājiem: vajadzēja kaut ko sagatavot klasei un uzdot; ja veiksmīgi eksaminēja savus biedrus, varēja nopelnīt labas atzīmes. Man par to bija tikai piecinieki.
Skolā ļoti patika gramatika, varbūt tāpēc arī tagad es tai pievēršu pastiprinātu uzmanību: parasti ievēroju drukas kļūdas vai kaut ko nepareizi pateiktu televīzijā.
Vai vecāki jau nebija izvēlējušies jums profesiju?
Nē. Tomēr viņi mums visiem lika kārtīgi mācīties. Viena mana māsa tagad ir ārste, otra – skolotāja, vienīgi brālis pēc skolas nemācījās tālāk.
Es vispār biju diezgan centīga skolniece, bet bija arī priekšmeti, kas man nepatika un arī lāgā nepadevās, piemēram, matemātika un ķīmija. Tagad gan darbā iznāk rēķināt, un pat liekas, ka nemaz tik slikti nav.
Pēc skolas beigšanas iestājos Filoloģijas fakultātē, bet, godīgi sakot, man tur nepatika. Lielākā daļa priekšmetu šķita garlaicīgi, toties, kad iestājos konservatorijā, viss likās tik interesanti. Laikam izdevās atrast to, ko meklēju. Tur es biju ļoti apzinīga, labi mācījos, noteikti jau tāpēc, ka man viss patika. Beidzot konservatoriju, ieguvu svētku režisora profesiju.
Kā sākāt strādāt «Rotā»?
Atnācu uz kultūras namu strādāt par Mākslinieciskās daļas vadītāju. Tomēr tas nebija mans pirmais darbs: pirms tam strādāju arī skolā. Sākumā biju pionieru vadītāja, pēc tam – skolotāja. Un vēl vienu gadu pēc tam biju direktora vietniece, bet paralēli strādāju «Rotā». Darbs kultūras namā man ļoti patīk, tāpēc laikam nav gribējies to mainīt. Tas ir mana sirdslieta.
Ir bijuši arī piedāvājumi strādāt Rīgā, bet man liekas, ka sievietei ir diezgan grūti izbraukāt uz citu pilsētu – agri jādodas turp un vēlu jāatgriežas. Uzskatu, ka ģimenes cilvēkam vieglāk strādāt tajā pilsētā, kurā viņš dzīvo.
Jūs dzīvojat Jelgavā, vai nav kādreiz gribējies pārcelties uz citurieni?
Nē. Man vispār Jelgava patīk. Pietiekami netālu ir jūra, tuvu ir arī Rīga. Man bija kursa biedrene no Alūksnes, un es vienmēr brīnījos, kā var tik tālu līdz Rīgai katru nedēļu braukt. Šķiet, es nevarētu. Nepatīk ilgi braukt, liekas, ka tiek patērēts pārāk daudz laika. Protams, cilvēki jau pie visa pierod, bet man patīk, ka nav jāveic tāls ceļš.
Kādi ir jūsu ikdienas pienākumi?
Ko es daru? Jā, cilvēkiem bieži vien liekas, ka kultūras darbinieki to vien dara kā visu dienu kafiju dzer. Daudz ir organizatoriskā darba, piemēram, deju kolektīvam «Ieviņa» atbrauc ciemiņi no Ukrainas, mums tas nozīmē – jāsarūpē suvenīri, jāsarunā koncerts, jāizdomā, kur viņus aizvest, ko parādīt. Uz vietas sēžot, protams, neko daudz nevar nokārtot – jābrauc, jāskrien, jāgādā… Arī kaut ko izdomāt sarīkojumiem nav nemaz tik vienkārši. Parasti jau visos pasākumos vai, piemēram, skatoties kādu raidījumu, zemapziņā domāju, vai arī man kādreiz kaut kas no tā visa nevarētu noderēt. Reizēm ir tik daudz dažādu it kā sīku, tomēr svarīgu darbiņu, ka esmu sākusi pierakstīt secībā, kas man dienas laikā jāizdara.
Vai ir kāds pasākums, kas jums īpaši palicis atmiņā kā labi izdevies vai varbūt gluži otrādi – neveiksmīgs?
Par to, vai pasākumi ir izdevušies, laikam gan vairāk jāspriež skatītājiem. Vismaz kauns par pašas rīkoto nav bijis. Vienīgi gadījies tā, ka neatnāk skatītāji un zāle ir pustukša. Tad gan bijis vairākas reizes kauns. Par jelgavnieku gājienu skolēnu dziesmu un deju svētkos man bija prieks, jo tas izdevās ļoti skaists. Ir bijuši arī mazāki pasākumi, kas izdevušies jauki.
Ja jūsu ikdienas darbs ir kultūras pasākumi, kā tad atpūšaties?
Pēc ļoti lieliem sarīkojumiem esi tā iztukšojies, ka trīs dienas nevienu negribas redzēt. Tad vēlos, piemēram, vienatnē palasīt vai pastrādāt dārzā. Tomēr ilgāk par trīs dienām bez cilvēkiem noteikti nevaru iztikt. Ar sportu man vairāk neiznāk laika nodarboties, ar dejošanu arī ne. Agrāk gan aktīvi dejoju, arī dziesmu svētkos piedalījos, bet tagad tikai ballītēs uzdejoju. Vispār jau esmu ļoti sabiedriska un aktīva… tur, kur vajag un kur ne!
Kā tiekat galā, ja jūtaties bēdīgi?
Tad paraudu. Pēdējos gados gan laikam raudu daudz mazāk un vienatnē. Vairāk mēģinu sev iestāstīt, ka visi nedomā un nerīkojas tāpat kā es. Kad ir bēdīgi, neko nevar padarīt, jāgaida, lai pāriet. Parasti kaut kas jauks bēdas ļauj ātrāk aizmirst. Varbūt šķiet, ka es īpaši neņemu galvā, bet man tomēr sāp tāpat kā citiem, ja par mani, piemēram, stāsta netaisnību. Vēl piekrītu, ka dalīta bēda ir pusbēda, un, lai paliktu vieglāk, cenšos parunāties ar draugiem. Es dalos ar citiem arī tad, ja man ir priecīgi. Kad dabūju autovadītāja apliecību, vispirms iekāpu gultā, paņēmu savu telefonu grāmatiņu un visiem pēc kārtas zvanīju un šo jaunumu paziņoju.
Vai jums ir daudz draugu, kam stāstīt bēdas un priekus?
Jā, draugu man ir daudz, bet īstas draudzenes ir divas. Ir gan draugi no skolas laikiem, gan tagad iegūti. Man ir paveicies ar to, ka apkārt ir ļoti daudz labu cilvēku. Arī pati cenšos būt laba pret apkārtējiem, viņus iepriecināt, kaut vai tikai labu vārdu pasakot.
Kas jūs pašu iepriecina?
Kādreiz vienkārši mīļš vārds, smaids vai uzmundrinājums, labi izdevies sarīkojums. Bieži vien ir tā, ka ne jau materiālās lietas uzmundrina, bet gan cilvēku attieksme. Mūsu darbā nav nekā labāka, ja pēc sarīkojuma kāds pasaka, ka tas ir labi izdevies.
