«Kristus ciešanas» (līdz 10. jūnijam «Kino 19» pulksten 14, 17, 20).
“Kristus ciešanas” (līdz 10. jūnijam “Kino 19” pulksten 14, 17, 20).
Uzskatīt kaut ko par demitoloģizējamu nozīmē atzīt, ka mīta “aiztrieptos caurumus” iespējams aizpildīt ar vēstures faktos balstītām zināšanām. Pēc Mela Gibsona izteikumiem, viņam ķeroties pie “Kristus ciešanām”, bija noprotams, ka tieši to režisors vēlēsies darīt ar Dieva Dēla kinematogrāfisko veidolu. Pēc četros evaņģēlijos sniegtā apraksta atveidojot 12 stundu līdz Jēzus krustā sišanai, Gibsons, ja izmantojam paralēles no 16. gadsimta mākslas, gribējis panākt līdzīgu iespaidu, kā Holbeina jaunākā gleznotais Kristus pēc noņemšanas no krusta atstāja uz Dostojevski. Dižo rakstnieku līdz sirds dziļumiem aizkustināja neglorificētais, cilvēcīgais – ne pārpasaulīga starojuma apņemta ķēniņa, bet vienkārša, mežonīgas mocības izcietuša vīra līķis. Un nevis vienkārši aizkustināja, bet stiprināja viņa ticību. Gandrīz visu filmu aizņem pašas ultravarmācības savā naturālistiskajā “krāšņumā”, ko pēc pilnas Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa aprakstītās programmas romieši izstrādā ar Pestītāju. “Jā. Tā tas bija,” vārdi, ko pēc seansa it kā esot teicis Jānis Pāvils II, protams, nozīmē ne jau to, ka pāvests vēlētos uzdoties par krustā sišanas aculiecinieku, bet gan to, ka sakrīt režisora un katoļu baznīcas galvas izpratne par Kunga ciešanu patiesu atveidojumu.
Tālāk par detalizētām mocību ainām demitoloģizācijas mēģinājums gan netiek. Gibsona personiskais stāstījums nepārvēršas svētrunā par pestīšanas brīnumu, arī evaņģelizējošā darbā diez vai. Pie draudzēm nepiederošajiem žanra cienītājiem “Kristus ciešanas” tālab visdrīzāk diemžēl būs vien aizraujoša “kristiešu šausmene”.
***
Esēnija Zariņa:
Pēc filmas lasot par Kristus dzīves pēdējām 12 stundām visos četros – Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa – evaņģēlijos, atliek secināt, ka Gibsons visai pedantiski pieturējies pie Svētajiem Rakstiem un, lai arī kādus un cik iedarbīgus kino izteiksmes līdzekļus režisors būtu izmantojis, viss ir tik nežēlīgi, cik ir (skatītājiem šo vardarbību Gibsons mēģina mīkstināt ar iestarpinātām atmiņu ainām). Filma par ticību, vilšanos un ārprātu, ar kādu var sakropļot cilvēku.
Jolanta Teivāne:
Ļoti reāli attēlo Kristus ciešanas pirms Viņa sišanas krustā, visi notikumi ir tik īsti, ka, šķiet, esi turpat blakus. Vēl baisāk nekā vērot Kristus mocības ir apzināties: ir cilvēki, kam baudu sagādā nodarīt citam sāpes, un ir cilvēki, kas nesaprot citu negantos nodomus un ļauj sevi apmānīt. Ticēt vai neticēt, tā ir katra paša lieta, bet labi darbi ir jāredz kaut vai tikai tāpēc, ka tā ir vēstures daļa.
