13. aprīlī pulksten 17 Jelgavas Jaunais teātris piedāvā austriešu dramaturga Vernera Švāba lugas «Prezidentes» pirmizrādi. Režisors Imants Jaunzems. Bērniem līdz 14 gadu vecumam ieteicams neierasties.
13. aprīlī pulksten 17 Jelgavas Jaunais teātris piedāvā austriešu dramaturga Vernera Švāba lugas «Prezidentes» pirmizrādi. Režisors Imants Jaunzems. Bērniem līdz 14 gadu vecumam ieteicams neierasties.
Nenoliedzami, ka pirmais priekšstats par Austriju katram no mums saistās ar priecīgu jodelēšanu Alpu kalnos, ar tiroliešu dejām un rotaļām un nemitīgi dziedošo Vīni…
Divdesmitais gadsimts šos ilgi pastāvējušos mītus atļaujas sagraut, atsedzot šā gadsimta traģēdijas visā tā skarbumā pasaulslaveno austriešu autoru Franca Kafkas, Oskara Vernera un Bruno Šulca darbos. Varmācīga nāve, nelietība, nelaimes gadījumi, pašnāvības, alkoholisms – tā ir pasaule, kurā ļauj ieskatīties šie autori. Verners Švābs (1959 – 1994) turpina šā virziena dramaturģiju, tādējādi papildinot minēto pasaulslaveno rakstnieku rindas. Viņš skatītājam piedāvā līdz nepazīšanai pārvērstas, salauzītas, otrādi apgrieztas dzīves groteskas, kas nešaubīgi izsauc skandalozu reakciju.
V.Švābs, noliedzot visas pieņemtās tradīcijas, gandrīz ar sātanisku spēku ņirgājoties par sava laika pastāvošajiem literatūras un sabiedriskajiem institūtiem, kļuva – pašam negribot – par klasisku tradīciju paraugu, proti, būdams pašā daiļrades slavas virsotnē, no dzīves, pārdozējot alkoholu, aizgāja trīsdesmit piecu gadu vecumā.
Viņa luga «Prezidentes», pārstaigājusi gandrīz visas Eiropas skatuves, un, izsaucot gan viņa talanta apbrīnu, gan skaļu noliegumu, iecēla V.Švābu austriešu dramaturģijas «enfant terrible» («briesmīgais bērns – skandālists un dumpinieks») kārtā. Patieso realitāti V.Švābs noliedz, un, neieraugot apkārtējā pasaulē neko savas dzīves cienīgu, viņš drūmi un ar ļaunu prieku piedāvā savas iztēles radīto realitāti. Tajā nav vispārpieņemtās loģikas, lugas varones ir nožēlojamas un bezspēcīgas, viņas cīnās par savu dzīvi un eksistenci ar līdzekļiem, kas ir pretdabiski pilsoniskai publikai, kas teātrī mēģina atrast iepriecinājumu un izklaidi.
V.Švābs neiepriecina un neizklaidē – viņš ielaužas cilvēka dvēselē, viņš liek sajust diskomfortu un brīžam pat riebumu, viņš piespiež domāt par cilvēka dzīvi ne tajās gaišākajās krāsās. V.Švābs spēlē cietsirdīgas spēles. Viņa ekstrēmisms un ļaunuma peripetijas barojas no totāla nolieguma un iekšējas neiecietības.
Režisors Imants Jaunzems šā dramaturga «spēles» nav izvēlējies nejauši, jo viņa dramaturģijā ir meklējis paralēles šodienas Latvijas realitātēs, uzrunājot skatītāju skarbi, bet patiesi. Režisors jaunajā izrādē centies atrast to optimisma pulsu, kas cilvēka eksistenci, par spīti ārējiem apstākļiem, padara par vienreizēju un neaizstājamu.
