Gripas epidēmijai raksturīgi Latviju pāršalkt ik rudeni. Tikmēr mantrausību un rijību var uzskatīt par tādām pandēmijām, pret ko nelīdzētu pat draudošākās Temīdas vakcīnas.
Gripas epidēmijai raksturīgi Latviju pāršalkt ik rudeni. Tikmēr mantrausību un rijību var uzskatīt par tādām pandēmijām, pret ko nelīdzētu pat draudošākās Temīdas vakcīnas. Teju masveidīga krāsaino metālu un autodetaļu zagšana, kontrabandas degvielas, spirta un smēķu “andele” kā biedējoša sērga Latvijā pēdējo piecpadsmit gadu laikā pārdzīvota viļņveidīgi ar turpinājumu jau piezemētākā līmenī.
Par vienu no pēdējā laika aktuālākajām “šmucēm” izvērtušās batālijas ap Latvijas pilsonības pirkšanu, precīzāk – tās iegūšanu, eksāmena pilnvērtīgu kārtošanu aizstājot ar kukuli attiecīgajam ierēdnim, rezultātā saņemot vismaz savdabīgu “špikeri” – anketu ar iezīmētām pareizajām atbildēm. Atbildīgās iestādes vadība nekavējas paust izbrīnu par šādu shēmu iespējamību, jo visu laiku ticis uzskatīts, ka pārbaudījumu organizēšana topošajiem pilsoņiem atstrādāta līdz pilnībai.
Līdz šim skaļākā ažiotāža bijusi sacelta par aizdomīgu pilsonības piešķiršanu un anulēšanu dažādās aprindās ietekmīgam baņķierim un kriminālistu barvedim, kas vēl vairāk stiprinājis pārliecību, ka nopirkt Latvijas pavalstniecību nav grūtāk kā vidusskolas izlaiduma eksāmenu uzdevumus vai pat atestātus.
Savukārt pagājušajā nedēļā kukuļņemšanā pieķerti Naturalizācijas pārvaldes (NP) reģionālo iestāžu ierēdņi un viņu starpnieki, ieskaitot Rīgas Pašvaldības policijas Štāba priekšnieku, dodot zaļo gaismu nacionāli orientētai partijai ierosināt steidzamu dienesta pārbaudi NP un ilggadējās iestādes vadītājas, par nesmukumiem šķietami pārsteigtās Eiženijas Aldermanes vismaz pagaidu atstādināšanu.
Neatkarības pirmsākumos NP tika izveidota ar nolūku organizēt pilsonības piešķiršanas procedūru nepilsoņiem, cerot uz mazākumtautību nasku integrāciju pavalstnieku rindās. Par pārsteigumu politiskajiem patroniem, process sveštautiešu neieinteresētības dēļ vilkās gliemeža ātrumā, un desmit gadu laikā pilsonība naturalizācijas kārtībā piešķirta vien simt tūkstošiem cilvēku, kamēr atlikušais nepilsoņu pulks mērāms krietnā pusmiljonā (statistikas pētnieki norāda, ka viņu skaits aug, nākot pasaulē jaundzimušajiem), un krietna tā daļa nezaudē cerības sagaidīt dienu, kad krievu valodai būs piešķirts otrās valsts valodas statuss. Turklāt, izmantojot dažādas atrunas, bezvalstnieku masa, kas, gadu desmitiem dzīvojot Latvijā, knapi iemācījusies latviski pateikt “labdien!” vai “paldies!”, nebūt nesteidzas iekalt valsts valodas gramatikas likumu un Latvijas vēstures lappušu minimumu (ko pat nezina lielākā daļa tautas priekšstāvju), kas tiek prasīta pilsonības iegūšanai.
Zīmīgi, ka novērojama vairāku notikumu sakritība – uz apsūdzēto sola nosēdināta ļaunprātīgā pašlabuma meklēšanā un pilsonības tirgošanā vainota grupa bijušo NP darbinieku, Latviju apmeklē augsts Eiropas ierēdnis nacionālo minoritāšu jautājumos, kā arī izskan minējumi par pilsoņu pasu tirdzniecību, kas pieņem aizdomīgi plašus apmērus un tiek maskēta aiz neveiklas dokumenta nozaudēšanas. Vai tiešām likteņa ironija? Toties apstiprinājies, ka melnajā tirgū līdzās cigaretēm un pagrīdes “vodkai” itin pieprasīta prece ir arī Latvijas pilsonība, un, kas zina, varbūt arī to drīzumā piedāvās aizdomīga paskata darboņi Rīgas Centrāltirgū.
Bet tās ieguvēji par naudu var gulēt mierīgi – no atkārtotas pārbaudes par atbilstību jaunpilsoņiem nepieciešamajiem kritērijiem viņus droši sargā valsts pamatlikums. Var gan izdarīt vēl kādu secinājumu – ja ir vēlme pie pavalstniecības tikt pat nelegāli, tā darba tirgus vai robežu šķērsošanas atvieglojumu dēļ ir gana svarīga, pretēji tam, ko nepilsoņi līdz šim centušies iegalvot.
