Katra darba vieta laukos šodien ir zelta vērtē, turklāt bez ražošanas un eksporta budžets un valsts iekšzemes kopprodukts neaugs. Tie ir tikai divi neapšaubāmi argumenti, ar kuriem sesavnieki un dažu citu Latvijas pagastu iedzīvotāji tiek pārliecināti par labu dāņu iecerei attīstīt šeit cūkkopību. Taisnība arī tiem, kas protestētāju runās līdzās viņu pašsaprotamajai vēlmei pēc dzīves svaigā gaisā saklausa labu tiesu demagoģijas. Tomēr nelāga sajūta paliek. Projekta autori un novada vadība vienā balsī apgalvo, ka iedzīvotāji savu iespēju apturēt projektu ir palaiduši garām. Sak, jums bija laiks izteikties, bet nokavējāt. Tagad izrādās, tā nav gluži patiesība – cilvēki iebilda arī tad, kad projekta saskaņošana to paredzēja. Viņi vienkārši netika ņemti vērā. Pāris desmiti uz sapulci sanākušo vai 50 savākto parakstu varbūt nav daudz. Var piekrist pagastvecim, ka viņam nav jāapstaigā visi 2000 iedzīvotāji, lai noprasītu viņu domas. Taču vai pašvaldība tolaik izdarīja visu iespējamo, lai cilvēkus uzrunātu un uz kopējo spriešanu sasauktu? Un vai tolaik mudināt cilvēkus izteikties nebūtu bijis vieglāk nekā tagad sūdzēties, ka jau apnicis taisnoties par cūku lietu? Sirdsapziņa noteikti būtu tīrāka. Tikpat būtisks un laikam jau neatbildams ir jautājums – cik procentiem iedzīvotāju pret kaut ko jāiebilst, lai viņu domas tiktu ņemtas vērā? Tagad ķeksītis ailē «sabiedriskā apspriešana» ir ievilkts, bet problēmas tikai sākas. Ir saprotami, ja formāli šo procedūru veic uzņēmējs, kuram ir savas biznesa intereses. Nemaz nav saprotams, ja uzņēmēja pavadā iet pašvaldība. Diemžēl cūku lieta neļauj noticēt, ka Sesavas pagasts pārstāv iedzīvotājus. Un ne pirmo reizi.
