Starp pusaudžu vardarbību un noziedzību veicinošajiem faktoriem ik gadu tiek minēta arī inscenētā vardarbība uz ekrāna.
Starp pusaudžu vardarbību un noziedzību veicinošajiem faktoriem ik gadu tiek minēta arī inscenētā vardarbība uz ekrāna. Lai arī līdz šim vēl nevienam nav pieticis drosmes to minēt kā galveno nepilngadīgo noziedzības palielināšanās iemeslu, pagātnē veiktie pētījumi liecina, ka zināma kopsakarība tomēr pastāv.
Sabiedrībā vairakkārt diskutēts par to, ka nepieņemama ir vardarbīgu filmu demonstrēšana agrās vakara stundās, kad būtisku televīzijas skatītāju auditorijas daļu veido skolas vecuma bērni. Teorētiski, ja arī TV kompāniju vaļa tiktu ierobežota, tik un tā paliktu daudz grūtāk kontrolējamas videonomas un veikali ar jo plašu izvēli. Bērnu aizsardzības speciālistu jautājums – vai Latvijā kāds normatīvais akts nosaka kartību, kādā ierobežojama vecumam neadekvātu filmu pieejamība bērniem, kā tas ir attīstītajās valstīs, – ir pamatots. Tas nepārprotami izvirzīts kontekstā (uz ekrāna vērojams pārāk daudz vardarbības, un bērni to redz) un liek aizdomāties, jo uz katras importa videokasetes un diska iepakojuma iespiests attiecīgs «marķējums» atkarībā no katras valsts kompetentas institūcijas lēmuma par kāda produkta pieļaujamo (vecuma ziņā) auditoriju.
Latvijas Republikā filmu izplatīšanas (tas ir, tirdzniecības, nomas, demonstrēšanas u.c. publiskas piedāvāšanas) kārtību regulē attiecīgi Ministru kabineta noteikumi, un tajos noteikts, ka Latvijas teritorijā atļauts izplatīt tikai Latvijas Nacionālajā kinematogrāfijas centrā (LNKC) reģistrētās filmas, turklāt minētajam centram adresētajā reģistrācijas pieteikumā norādāms arī skatītāju vecuma ierobežojums.
Lai noskaidrotu, vai Latvijā to nosaka kāda vietējā institūcija, «Ziņas» sazinājās ar LNKC Filmu reģistra vadītāju Andri Rozenbergu.
«Mums bija iecere izveidot komisiju, kas nodarbotos ar Latvijā izplatāmo filmu klasifikāciju, tādēļ ieinteresētajām ministrijām un nevalstiskajām organizācijām nosūtījām vēstules ar priekšlikumiem darba grupas izveidei. Atsaucību gan nesaņēmām, atbildes vēstuli arī ne,» stāsta A.Rozenbergs. «Tā nu teorētiski varam vadīties vien no tiem ierobežojumiem, kas noteikti attiecīgas filmas ražotājvalstī. Jāpiebilst gan, ka dažādās valstīs klasifikatori vienas un tās pašas filmas var vērtēt atšķirīgi.»
Saprotams, ka ierobežojumu noteikšana vien problēmu neatrisina, ja netiek kontrolēta to izpilde, un Latvijā tā pašlaik vēl ir sākuma stadijā. Situāciju sarežģī tas, ka, pat pieķerot pārdevēju, kas pusaudzim pārdevis «vecumam neadekvāta» grāvēja ierakstu, attiecīgas likumdošanas bāzes trūkuma dēļ nav iespējams piemērot sodu. Turklāt pusaudzim nevēlamo ierakstu iegādāties un nodemonstrēt var arī kāds no ģimenes locekļiem.
Filmu reģistra vadītājs informēja, ka pašlaik nopietna filmu klasifikācija notiek Nacionālajā radio un televīzijas padomē (taču diemžēl tikai pēc sūdzības par konkrētu filmu saņemšanas), kur speciālistu komisija filmas vardarbīguma pakāpi vērtē pēc specifiskas īpašas punktu sistēmas. Atkarībā no punktu skaita tiek izvērtēta sūdzības pamatotība un televīzijām tiek doti norādījumi attiecīgo filmu demonstrēt vai arī nedemonstrēt pirms pulksten 22. Turklāt televīzijām par ierobežotai auditorijas daļai adresētu filmu jāinformē ar attiecīgu ģeometrisku simbolu ekrāna stūrī, kas ne vienmēr tiek darīts.
Lielā mērā var uzskatīt, ka cīņa par kārtības ieviešanu šajā jomā vēl ilgi nebūs nekas vairāk kā donkihotiska cīņa ar dzirnavām. Telekompānijas vēl ar laiku varētu ieviest kārtību, bet privātie filmu izplatīšanas punkti (t.i., veikali un videonomas) būs pietiekami lielā brīvsolī. Turklāt no drošiem avotiem ir dzirdēts, ka ķeršanās klāt likumpārkāpējiem jau līdz šim (tiesa gan, citu pārkāpumu sakarā) dažkārt beigusies visai nepatīkami pašiem kontrolētājiem, jo nav noslēpums, ka pastāv struktūras, kas savas intereses neļauj aizskart un līdzekļus to aizsargāšanai neizvēlas.
