Atcerieties pirms daudziem gadiem populāras dziesmas rindas: «Kāpēc tu tik spītīgi visu gribi sev, Sadalīsim līdzīgi to, kas pieder tev…»?
Atcerieties pirms daudziem gadiem populāras dziesmas rindas: “Kāpēc tu tik spītīgi visu gribi sev, Sadalīsim līdzīgi to, kas pieder tev…”? Mums, attīstīta sociālisma celtniekiem, tas bija tik dabiski – nav ko apaugt ar tādu buržuāzisku palieku kā privātīpašums. Pat privātās lietas bija atdotas “partkomu” un “mestkomu” izķidāšanai. Kaimiņa, kolēģa un rada dzīve bija kā uz delnas. Ja par kapeiku kāda dzīves līmenis atšķīrās no pārējās padomju ļaužu masas, visi sāka šķībi skatīties un agri vai vēlu tas nonāca “kompetentu” orgānu redzeslokā. Tikai jāatzīst aksioma – jebkurā sabiedriskajā iekārtā, jebkuros laikos atradīsies cilvēki, kas nevarēs sēdēt, mierīgi rokas klēpī salikuši. Vienmēr viņiem būs vēlme urķēties un kustēties, nesamierinoties ar situāciju, līdz tas sāk dot dividendes.
Deviņdesmitie gadi nāca ar strauju, varētu pat teikt, pārāk strauju pāreju uz tirgus ekonomiku. Tas bija fantastisks ekonomiskais šoks, kas izveicīgākajai (ieskaitot tos, kuru toreizējais amats bija apveltīts ar lēmējvaru) daļai “padomju cilvēku” ļāva atrasties bagātības un varas Olimpā, daļai nodrošināja mērenu iztikšanu, bet vairumam joprojām liek balansēt uz knapas iztikšanas robežas. Šādā “gaisā pakārtā” stāvoklī kādu laiku var izvilkt. Pēc tam gribas atcerēties dziesmas vārdus un doties pie bagātā pieprasīt, lai viņš padalās ar kādu sava pīrāga gabalu. Īpaši sāpīgi daudziem tagad ir tas, ka uz “starta līnijas” mēs vairāk vai mazāk bijām vienlīdzīgi.
Bez sākotnējā kapitāla uzkrāšanas nav iztikusi neviena valsts, kas sākusi attīstību pa tirgus ekonomikas ceļu. Tagad, pēc piecpadsmit gadiem pa šādas ekonomikas takām, joprojām daudziem kremt – kāpēc viņš, nevis es. Kāpēc tieši pārsimts miljonāru un politiķu ir tie, kas nosaka manu, tavu, mūsu dzīvi? Kāpēc mēs visi neesam vienādi materiāli nodrošināti? Kāpēc, kāpēc – bez gala, jo laba tiesa tagadējo miljonāru pie bagātības tikuši ne gluži tiem godīgākajiem paņēmieniem. Protams, bez labas tiesas uzņēmības un izveicības pat vislabākie apstākļi nelīdzēs tikt pie turības.
To, ka visos laikos un zemēs jaunbagātnieki savus kapitālus sarausuši neba nu godīgākajā veidā, jau minējām. Kā tikt galā ar juku laiku izdevību izmantojušu “jauno” miljardieri, pierādīja Krievija. Koncerna “Jukos” vadītājs Mihails Hodorkovskis atšķirībā no citiem šīs valsts oligarhiem mēģināja tikt lielajā politikā. Tā bija viņa stratēģiskā kļūda, kuru tagad var pārdomāt, sēžot bijušās čekas izmeklēšanas izolatorā. Viņa vadītais koncerns nu faktiski sadalīts varai lojālo oligarhu starpā. Ja arī viņi ietekmē politiku un valdību, tad tas notiek pastarpināti.
Latvijā atšķirībā no Krievijas laba tiesa cilvēku, kas kļuva bagāti, vienlaicīgi iegāja lielajā politikā. Tagad viss sajaucies tiktāl, ka neatšķirsi, kurā brīdī Saeimas deputāts, premjerministrs vai ministrs ir amatpersona, kurā darbojas kā biznesmenis. Turklāt tikai viņiem pašiem ir zināma patiesība citam par cita darījumiem un interesēm. Viss, kas iznāk uz āru, ir rūpīgi režisēts atbilstoši tā brīža vajadzībai mest politisku kūleni vai iegūt galvu reibinošu biznesa darījumu. Ir pamats aizdomām, kāpēc līdz pat šim laikam nav ieviesta skaidrība, piemēram, par “čekas maisiem” vai bēdīgi slavenajām ienākumu “nulles deklarācijām”. Jo ilgāk tiek stiepta gumija, jo vairāk rodas pārliecība, ka skaidrību nevienam nevajag. Pēc vajadzības kā no faķīra platās piedurknes tautas priekšā var izvilkt konkurenta (politiskā, biznesa) šaubīgo pagātni vai aizdomīgo ienākumu avotu. Un tauta metas saplosīt upuri. Tikmēr klusumā mierīgi var nokārtot “ģēlas”. Vai kādreiz tas beigsies?
