Tuvojas rudens, un šis jautājums kļūst aktuāls arī tāpēc, ka atkal kļūst dārgāka siltuma enerģija – tātad arī dzīvokļu apkure.
Tuvojas rudens, un šis jautājums kļūst aktuāls arī tāpēc, ka atkal kļūst dārgāka siltuma enerģija – tātad arī dzīvokļu apkure.
Un atkal aktuāls kļūst ik gadus uzdotais jautājums: «Cik tad īsti maksā siltuma enerģija un cik tad patiesībā jāmaksā par dzīvokļu apkuri?»
Un aktuāls šis jautājums bija un būs līdz tam laikam, kad iedzīvotāju maksātspēja vai ģimenes ienākumi būs tādi, ka, nomaksājot visus komunālos maksājumus, t.sk. arī par apkuri, ģimenei paliks tikdaudz, lai pietiktu normālas dzīves nodrošināšanai. Jā, bet cik tad īsti maksā siltuma enerģija? Daudziem ir pārliecība, ka tā ir par dārgu un noteikti nepamatoti augsta. Šo versiju itin bieži dzird arī pazīstamu, pat prominentu personu runās radio vai televīzijā. Un mēs visi labprāt ticam tam, kam vēlamies.
Un kāpēc ne, ja vēl tik nesenā pagātnē par apkuri bija jāmaksā tik maz – tikai 13 kapeiku par dzīvokļa kopējās dzīvojamās platības kvadrātmetru vai 7,15 rubļu mēnesī par vidusmēra trīsistabu dzīvokli ar kopējo platību 55 kvadrātmetri. Šādu dzīvokli apdzīvoja statistiski normāla trīs četru cilvēku ģimene ar vidusmēra 250 rubļu ienākumiem mēnesī, ko nopelnīja ģimenē divi strādājošie. Tie ir tikai nepilni 3 procenti no ienākumiem. Apkures sezonā, kas Latvijā ilgst vidēji 200 diennakšu, par minētā dzīvokļa apkuri būtu jāmaksā 48 rubļi. Šodien par šāda dzīvokļa apkuri jāmaksā Ls 25 – 27 mēnesī vai Ls 175 apkures sezonā ar nosacījumu, ka šīs sezonas laikā ārgaisa temperatūra nav augstāka par – 0,6o C un apkurināmajās telpās ir nodrošināta aprēķina temperatūra +18o C.
Tad par apkuri jāizdod jau 22 procenti no ģimenes kopienākuma mēnesī apkures sezonas laikā.
Ja kopējie komunālie maksājumi jau sasniedz aptuveni Ls 60 mēnesī, tad trīs cilvēku ģimenei ar statistiski vidējo ienākumu ap Ls 125 mēnesī pārējiem izdevumiem paliek Ls 65.
Agrākajos gados kopējo maksājumu summa sasniedza 20 rubļu jeb 8 procentus no ģimenes ienākuma mēnesī. Ir, ko atcerēties, un ir, par ko padomāt. Bet vai visi zina, kāpēc tā bija un vai patiesi siltuma enerģija bija tik lēta? Nebūt ne!
Iedzīvotājiem apkuri, kā arī citus komunālos pakalpojumus dotēja valsts. Kur valsts ņēma naudu dotēšanai, tas ir cits temats. Valsts realizēja jau tautu tēva Josifa Staļina politiku – cenu veidošana nav ekonomikas, bet gan politikas uzdevums. Un veidoja arī.
Siltuma enerģija, ko piegādāja iedzīvotājiem, maksāja no 2,80 līdz 3,20 rubļu par gigakaloriju (106 kkal). Turpretī dažādiem citiem patērētājiem siltuma enerģijas izmaksa sasniedza 15 rubļu par gigakaloriju un vairāk. Vienas gigakalorijas tvaika izmaksa sasniedza apmēram 33 rubļus.
Augstas siltuma enerģijas izmaksas bija rūpniecības uzņēmumiem. Piemēram, ja Rīgā rūpniecības uzņēmumu siltuma enerģijas patēriņš sasniedza apmēram 50 procentu no koppatēriņa, tad šeit arī rodama atbilde par iedzīvotāju siltumapgādes daļējas dotēšanas iespējām. Jā, bet kāda tad varēja būt faktiskā un no ekonomikas viedokļa noteiktā siltuma enerģijas izmaksa?
Aptuveni varētu teikt, ka robežās no 15 līdz 20 rubļiem par gigakaloriju atkarībā no siltuma avota jaudas, tehniskā aprīkojuma un izmantotā kurināmā. Jā, arī kurināmā cenas bija diferencētas atkarībā no patērētāja. Šajā dotāciju sistēmas jūklī zuda patiesība, bet tomēr kaut kādu patiesību, kaut tuvinātu, pauda PSRS valsts plāna izdotie dati. Ekonomiskiem aprēķiniem celtniecībā siltuma enerģijas cena tika noteikta 15 rubļu par gigakaloriju. Ir pamats domāt, ka šī cena ir tuva patiesībai un ir piecas reizes lielāka par iedzīvotāju siltumapgādes noteikto.
Pastāvot šai cenai, iepriekšminētā 55 kvadrātmetru dzīvokļa apkure jau maksātu apmēram 35 rubļus mēnesī vai 14 procentu agrāko 3 vietā. Arī tad tas nebūtu bijis problemātiski.
Šodien zinām, ka 1996./1997. gada apkures sezonā Rīgā siltuma enerģijas izmaksa bija Ls 18,80 par gigakaloriju. Ar šādu tarifu 55 kvadrātmetru dzīvoklī lielpaneļu mājā apkures izmaksa var sasniegt Ls 29 mēnesī un vairāk.
Tā kā iedzīvotāju vairākumam ir ļoti zema maksātspēja, tas ir daudz, pat ļoti daudz.
Jau neatkarības pirmajos gados, prognozējot lēcienveida siltuma enerģijas cenu celšanos, tika sākti plaši reklamētie energoekonomijas pasākumi. Apzinoties ļoti zemo siltuma apgādes sistēmu darba efektivitāti, lielos zudumus siltuma nogādes tīklos, regulēšanas zudumus un citu, tika veikti daudz energoekonomijas pasākumu, arī gandrīz vai par glābējpasākumu izreklamētā siltuma enerģijas patēriņa uzskaite. Sākot energoekonomijas kampaņu, tika aizmirsts, ka ne visos komponentos esošajām siltuma apgādes sistēmām ir ļoti zema efektivitāte un ka vaina ir ne tikai siltuma apgādes sistēmu zemajā efektivitātē.
Pasākumu īpatsvars un prioritātes tika izvēlētas modernu, efektīvu Rietumu tehnoloģiju izmantošanas aspektā. Nenoliedzami, panākumi neizpalika, bet sasniegtā energoekonomija nespēja radikāli ietekmēt siltuma enerģijas izmaksas, jo izmantotās tehnoloģijas ir dārgas un iegūtais efektivitātes pieaugums nekompensē izdevumus tik, lai jūtami samazinātos siltuma enerģijas izmaksas, ievērojot vai ierēķinot energonesēju cenu celšanos un vispārējo inflāciju.
Jā, dažos vai pat vairākos gadījumos skaitītāji fiksēja zemākus siltuma enerģijas patēriņus salīdzinājumā ar aprēķinos noteiktajiem. Jā, samazinājās arī maksa par apkuri. Formāli viss ir skaisti. Bet! Ja no siltuma apgādes sistēmas siltuma avota patērētājiem padodamās siltuma enerģijas daudzums tajā pašā laikā palika nemainīgs, jo siltuma avots padod tik, cik tiek pieprasīts un izlietots, tad ar mērīšanu iegūta siltuma enerģijas ekonomija tiek «pārtērēta» kādos citos objektos – apkurināmajās mājās vai siltuma nogādes tīklos. Un par šo pārtēriņu jāmaksā tiem pašiem siltuma patērētājiem. Tātad kāds maksās vairāk salīdzinājumā ar laimīgo skaitītāja īpašnieku. Ja siltuma enerģijas skaitītājus uzstādīs visiem patērētājiem un it visi skaitītāji fiksēs siltuma enerģijas patēriņa samazinājumu, bet no siltuma avota padodamās siltuma enerģijas daudzums paliks tāds kā bijis, tas liecinās par lielākiem neražīgiem vai neproduktīviem siltuma zudumiem siltuma nogādes tīklos.
Samazinoties «lietderīgi» izmantojamās siltuma enerģijas daudzumam un palielinoties nelietderīgajam patēriņam vai zudumiem, eventuāli palielinās ekspluatācijas izdevumu lielums un patērētājiem piegādājamās siltuma enerģijas tarifs. Tā tas arī notiek.
Efektīva acīmredzot būtu siltuma tīklu nomaiņa. Īpaši ja runa ir par «savu mūžu» nokalpojušiem siltuma tīkliem. Bet tas ir dārgs pasākums un tiek darīts tad, kad nav iespējama veco tīklu tālāka saprātīga ekspluatācija. Neizbēgama ir visu tīklu nomaiņa. Un, lūk, šis dārgais pasākums arī sadārdzinās piegādājamās siltuma enerģijas izmaksu, jo palielināsies amortizācijas, atskaitījumu daļa ekspluatācijas izdevumos.
Tas pats sakāms par modernu siltuma padeves regulēšanas mezglu ierīkošanas ietekmi uz siltuma enerģijas tarifa veidošanos.
Un ceļas siltuma enerģijas un māju apkures izmaksas. Loģiski, nenovēršami: viss maksā tik, cik tam jāmaksā.
Nelaime ir tā, ka līdztekus dzīves dārdzībai adekvāti nepalielinās iedzīvotāju vairākuma ienākumi un maksātspēja samazinās.
Ko darīt? Kur rodama izeja, ja zināms, ka brīnumus nav ko gaidīt un vienā gadā vai pat piecos bagāti vai vismaz normāli pārticīgi netapsim?
