Izlasot rakstu «Par sudraba grašiem», kārtējo reizi pārliecinājos, cik maz latviešiem vajag, lai kļūtu par kāda apsviedīga politiķa ruporu. Šlesera kungs tiek slavēts kā kristīgs un dāsns cilvēks, palīdzot dažām organizācijām, ticis pie nodokļu atlaidēm, par kurām gan skaļi nerunā. Lemberga kungs palīdz Ventspils pensionāriem, un tādēļ visi nelikumīgie darījumi tiek attaisnoti. Šķēles kungs par lēti iegādātiem sertifikātiem privatizējis, pircis un pārdevis vairākus uzņēmumus, nevis radījis jaunus, toties nopelnījis miljonus, kuriem gan bija jānonāk sociālajā budžetā.Vairāki uzņēmēji, kuriem ir finansiālas grūtības, iet politikā, piemēram, Ķirsons un Plaude, būdami bankrota priekšā, nevis glābj savu biznesu, bet raujas pie varas. Domāju, ne jau valsts, bet gan sava labuma dēļ. Un Liepiņa kungs – cik sapratu pēc uzrakstītā, tā palīdzība nāk pusgadu pirms vēlēšanām. Ar tādiem sakariem, kādi ir viņam, noteikti nav nekāda problēma palīdzēt draudzei, toties 550 cilvēku ir pateicību parādā. Nedomāju, ka Liepiņu vajadzētu sevišķi izcelt, jo ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji palīdz nelaimē nonākušajiem un ne jau tie bagātākie. Ja nebūtu tādu šleseru, lembergu un šķēļu, naudas pietiktu gan pensionāriem, gan pabalstiem un medicīnai. Šie cilvēki, iedodot santīmu, pieraduši pretī saņemt tūkstošus.Mācītājiem, kuri ļoti labi apzinās savu ietekmi draudzē, nevajadzētu jaukt politiku ar ticību.
